Irina Alksnis

Notikumi Venecuēlā aizvien vairāk pārkāpj Latīņamerikā ierasto procesu robežas: Savienotās Valstis gandrīz nometušas masku un neslēpjoties atzīst, ka organizē un režisē notiekošo.

Desmitiem miljardu dolāru ik gadus ir pārāk nopietni līdzekļi dāvanai amerikāņiem, turklāt vēl zaudējot lielu daļu pēdējo gadu panākumu nacionālās suverenitātes atjaunošanas jomā.

Pēdējos gados vērotais process ap Līgumu par vidēja un maza darbības rādiusa raķešu likvidāciju beidzot nonācis pie likumsakarīgā un ilgi gaidītā noslēguma. Savienotās Valstis informēja Krieviju par līgumā minēto saistību izpildes apturēšanu, tam sekoja zibenīga Krievijas reakcija.

Nesen britu avīzē The Guardian parādījās raksts, kam liktenis bija lēmis īstas bumbas efektu.

ASV reakcija pēc brīfinga, ko Krievijas Aizsardzības ministrija organizēja jautājumā par raķeti 9M729, bija ierasta un iepriekš paredzama: krievi, kā vienmēr, melo, mēģina izlikties labiņi, bet patiesībā tā nav, un mēs netaisāmies viņiem palīdzēt viņu melos.

Tradicionālie ietekmes instrumenti pret Vāciju nav atnesuši panākumus, tāpēc amerikāņi ķeras klāt rupjām metodēm, kuras viņi izmanto pret tādiem "bezcerīgiem renegātiem" kā Krievija, Ķīna, Irāna un citām "nepaklausīgām" lielvalstīm.

Rietumu politiskās sabiedrības augošais satraukums par Krievijas militāro spēku ir reāli pamatots, taču bieži vien bažas izpaužas pārlieku komiskā formā.

Nedēļas nogalē Francijā turpinājās "dzelteno vestu" protesta akcijas, taču, atšķirībā no agrākajām nedēļām, tās aizritēja "bez iespaidīgas vardarbības".

Krievu emigrācijas fenomena atminējums meklējams krievu cilvēku lepnumā par savu lielo valsti.

Azovas jūru itin labi var salīdzināt ar pudeli. Ukraina un tās ostas atrodas pudeles dibenā, bet visu pārējo, arī šauro "kakliņu" – Kerčas šaurumu, īstu adatas aci, kontrolē Krievija. Spriedze reģionā izveidojusies tālab, ka – atvainojiet par kalambūru – Kijeva mēģina izlīst cauri adatas acij.

Parīzes vētrainā vēlme nākotnē atkal kļūt par impērijas galvaspilsētu ir tīri cilvēciska. Taču saprotams ir arī miers, ar kādu uz šo vēlmi skatās tagadējās lielvalsts galvaspilsēta – Maskava.

Rietumvalstis labprāt ļauj, lai viņu vietā riskē citi, nevis dara paši, turklāt vēl kāda trešās šķiras vasaļa labā. Tāpēc Kijeva spiesta iztikt ar kārtējiem atbalsta vārdiem un skaitīt zaudējumus.

Ar naudas atmazgāšanu saistītais banku skandāls Igaunijā tikai īsu brīdi saglabāja lokālas parādības stāvokli. Notika "buldogu saķeršanās zem paklāja" – bijušās PSRS turīgie pilsoņi, kuri nolēmuši atrast jaunu dzimteni un drošu ostu savai naudai, atklāja, ka kļuvuši par lielgabalu gaļu globāla mēroga ģeopolitiskajā kašķī.

Rietumi pieļāva liktenīgu kļūdu, kad nesaprata, ko patiesībā Krievijai nozīmēja "piecu dienu karš". Atliek tikai minēt, kā tālāk būtu virzījusies vēsture, ja ASV un to partneri būtu sapratuši, ka tās ir lielvalsts atdzimšanas pirmās pazīmes, un būtu visus spēkus veltījuši Krievijas sagraušanai jau tolaik, 2008. gadā.

Ekscentriskie rusofobisko politiķu izteicieni kaut no Latvija, kaut no ASV vai Lielbritānija simbolizē pilnu atteikšanos no atbildības; taču, ja Rietumiem apnicis būt par pasaules līderiem, atradīsies citi gribētāji.