Tā nu ir iekārtota demokrātija: tuvojoties vēlēšanām, pieaug "grāds" visās jomās — diskusijās, likumdošanas procesā, publikācijās, demonstrācijās un citviet. Aug arī spriedze starpnacionālajās attiecībās. Tāds ir cilvēka raksturs: viņu ir daudz vienkāršāk mobilizēt pret kaut ko, nevis par kaut ko. Un latvieši sekmīgi mobilizējas pret mums. Par spilgtāko mobilizācijas izpausmi politikā kļuva likuma grozījumi par krievu izglītības iznīcināšanu Latvijā. Par tiem vienbalsīgi nobalsoja absolūti visi latviešu partiju deputāti — gan opozīcija, gan valdošais vairākums. Galu galā aizliegta arī augstākā izglītība krievu valodā pat privātajās augstskolās, un no krievu izglītības Latvijā, kam šogad — kāda likteņa ironija! — aprit 230 gadi, paliek tikai drupačas.
Taču saasināšanās skārusi ne tikai politiku. Pēdējā gada laikā mēs vērojam veselu sēriju rusofobu un naidīgu izteikumu no visiem latviešu sabiedrības slāņiem. Edvīns Šnore pastāstīja saviem sajūsmas pilnajiem pielūdzējiem par "krievu utīm", Didzis Sedlenieks krievvalodīgos uzskata par ģenētisku novirzi no vispārcilvēciskajām vērtībām. Elita Veidemane publiski nopriecājās par krievu skolu aizstāvju arestiem un bija neizpratnē par to, kāpēc nav iesēdināti visi pārējie ar Ždanoku priekšgalā. Pat vesels vīru koris — "Vilki" aicināja Rīgu atkal padarīt latvisku.
Vērīgs lasītājs noteikti pievērsis uzmanību, ka no starpnacionālo attiecību saasināšanās piemēriem te minēti tikai latviešu atbaidošie izteikumi par krieviem. Objektivitātes labad nāktos minēt vismaz kaut kādus krievu izteikumus par latviešiem. Varbūt kāds krievs aicinājis slēgt latviešu skolas, aizliegt latviešu valodu vai būtu salīdzinājis pašus latviešus ar kādu dzīvnieku vai kukaini. Bēda tikai viena — tādu nav.
Tas ir, tie noteikti ir, nevar būt, ka tādu nav, kaut vai no relativitātes teorijas viedokļa. Taču tos nav iespējams minēt kā piemēru, jo autori nevienam nav zināmi, viņu izteikumi nav plaši izplatījušies, neviens tos necitē sociālajos tīklos un neizplata medijos. Tas ir, latviešiem naidīgu izteikumu autori, ja tie vispār ir, jāmeklē starp sociālajām padibenēm vai tamlīdzīgās aprindās.
Ar latviešiem situācija ir citāda. Lopisko izteikumu autori pieder pie latviešu nācijas elites. Šnore ir kinorežisors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, parlamenta deputāts un ārlietu ministra posteņa kandidāts no savas partijas. Sedlenieks — agrāk pazīstams žurnālists, tagad — rakstnieks, divu izdotu grāmatu autors, literāras prēmijas laureāts. Veidemane ir vēl plašāk pazīstama žurnāliste, sabiedriskā darbiniece, vairāku avīžu un žurnālu redaktore, sešu izdotu grāmatu autore, viņai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Pat koris "Vilki" nav nekāds prastais — kolektīvs ierakstījis diskus ar latviešu esesiešu dziesmām, to bieži ielūdz Aizsardzības ministrija Latvijas un NATO zaldātu izklaidei, tostarp arī ārzemēs.
Pats par sevi saprotams, Drošības policija un prokuratūra, neskatoties uz krievu tiesībsargu regulārajiem lūgumiem, nekādi nevar saskatīt ne starpnacionālā naida kurināšanu, ne arī kādus citus tiesību pārkāpumus solīdo regāliju, amatu un sakaru īpašnieku rīcībā. Turklāt DP un prokuratūra ir ļoti aizņemti, apsūdzot pašus krievu tiesībsargus par starpnacionālā naida kurināšanu, tāpēc viņiem nav ne spēku, ne laika, ne vēlmes pievērsties latviešiem.
Īstais brīdis mums būtu lepoties. Patiešām patīkami, ka mūsu vidū nav neviena draņķa, kas sapņotu ierobežot vai apvainot latviešus pat pēc pašu latviešu ieviestajiem ierobežojumiem un izteiktajiem apvainojumiem. Patīkami, ka nevienam no mums ne prātā nav nācis uzskatīt toleranci un empātiju par trūkumiem, lai arī tieši to mēs dzirdam no valdošo latviešu puses. Mēs varētu lepoties ar to, ka esam pārspējuši latviešus no morāles un cilvēcīguma viedokļa, ja tikai ne…
Ja vien šajā pasaulē — un šajā valstī — negrozāmi uzvarētu morāle un cilvēcīgums. Taču mēs redzam, ka tā nav. Mēs redzam, ka uzvar spēks un apņēmība.
Bēdīgākais ir tas, ka spēks mums ir — mūsu skaits šajā valstī gandrīz sasniedz 40%. Bija arī apņēmība — 2003. un 2004. gadā mums izdevās sadot pa pirkstiem satrakotajiem latviešiem un apturēt krievu skolu iznīcināšanu.
Tikai kopš tā laika valdošie latvieši gandrīz nemaz nav saskārušies ar pretsparu no mūsu puses. Visatļautība viņus ir apreibinājusi.
Dīvaini, taču tāda situācija ir izveidojusies krievu vēlētāju rakstura īpašību dēļ, kas tagad pārvērtušies par trūkumiem. Krievu cilvēka labākās īpašības — lēnprātība, labsirdība, nevēlēšanās sākt konfliktus, gatavība saprast un piedot, jau pieminētā empātija un tolerance — ir izspēlējušas ļaunu joku. Krievu vēlētājs noticēja partijai "Saskaņa", kas solīja, ka "viss būs labi", ka mēs bez spriedzes un cīņas vienosimies ar pragmatiskajiem latviešiem, panāksim kompromisu, bet pagaidām ir jāpasēž klusu.
Taču "Saskaņa" nebija apturama. Viņiem acis aizmigloja zeltotā koalīcijas un ministra posteņu dūmaka. Un bezcerīgajā sacīkstē "Saskaņa" meta pie malas visu, kas traucēja dzīties pakaļ mirāžai. Lai iesildītos, atzina Latvijas "okupāciju", pēc tam jau gāja ātrāk un vieglāk. Atteicās atbalstīt referendumu par krievu valodu, toties atbalstīja pret krievu valodu vērsto represiju pastiprināšanos; atzina, ka Krima pieder Ukrainai un atteicās uzskatīt sevi par krievu partiju; lauza līgumu ar "Vienoto Krieviju" apmaiņā pret sadarbību ar amerikāņiem. Šajā fonā atklāts pretspars krievu skolu aizstāvjiem nešķiet neparasts.
"Saskaņa" nepārprotami demonstrēja, ka stāties pretī latviešiem nevar, nevēlas un nedarīs to. Bet krievu vēlētāji, kuri nesen atdeva savas balsis "Saskaņai" cerībā uz sadarbību un kompromisu ar latviešiem, pēkšņi pārliecinājās — sadarbību un kompromisu "Saskaņa" uzskata par kapitulāciju valdošajiem latviešiem, atsakoties no jebkādām krievu vēlētāja interesēm. Ka tikai par to varētu dabūt piekļuvi kaut mazai valsts budžeta daļai.
Tagad krievu vēlētājs ir izvēles priekšā. Vēlreiz likt cerības uz latviešu labo gribu, vēlreiz likt cerības uz to, ka latvieši paši atjēgsies no nacionālistiskā murga. Vai piespiest latviešus sadarboties un izraut no etnokrātiskajiem sapņiem ar dzīvinošu spērienu pa pēcpusi.
Tādam nolūkam vajadzīga pavisam cita partija — "Latvijas Krievu savienība". Un citas metodes, kas neprasa nodot krievu vēlētājus.
LKS frakcija parlamentā noteikti būt. Taču metodes, kas tai jāizvēlas krievu vēlētāju aizstāvībai, strādājot opozīcijā, ir jāizvēlas jums, vēlētājiem.
Latvijas Krievu savienības sarakstā Rīgā esmu pēdējā, trīsdesmitajā vietā. Man nav ne mazāko izredžu kļūt par deputātu, lai kādi būtu LKS panākumi. Tā ir mana izvēle. Tāpēc no savas vietas sarakstā es veidoju papildu balsojumu balsošanā.
Ja jūs uzskatāt, ka krievu kopienas politiskajiem pārstāvjiem ir stingri un apņēmīgi jāaizstāv savu vēlētāju intereses ne tikai ar parlamentārajām, bet arī neparlamentārajām metodēm, pie tam nekaunoties no konfrontācijas izteikumos, jāatsakās no jebkādas vienošanās ar latviešiem līdz brīdim, kad tiks ievērotas un aizstāvētas mūsu intereses, atzīmējiet manu kandidatūru, kā tas redzams attēlā.
Ja uzskatāt, ka krievu kopienas politiskajiem pārstāvjiem ir jāmeklē latviešu simpātijas, jāiet pretī, jāpauž izpratne par viņu smago likteni un vēsturiskajām traumām cerībā uz piekāpšanos, izsvītrojiet manu uzvārdu.
Esmu pārliecināts, ka pēc balsošanas rezultātu publikacijas, kad tiks saskaitīti visi plusiņi un svītrojumi, partija "Latvijas Krievu savienība" izpratīs sava vēlētāja gribu un izpildīs to.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
