LKS mājaslapā publicētajā priekšvēlēšanu programmā NATO tiek minēta divos punktos, kuri attiecas pie starptautiskajām attiecībām un reģionālo drošību. Partija piedāvā atteikties no turpmākās NATO paplašināšanas un pāriet pie Latvijas demilitarizācijas. Samazināt militāros izdevumus, samazināt militāro spēku koncentrāciju abās NATO un Krievijas robežas pusēs, un vispār — atgriezt militāri-politisko situāciju reģionā līmenī, kurš pastāvējis līdz 2015. gadam.
Skaidrs, kāpēc šie punkti parādījušies partijas programmā. Rietumu sankcijas, kurām līksmi pievienojās Latvija, un Krievijas atbildes sankcijas ne vien ātri nogalinājušas veselas nozares, kura iepriekš veiksmīgi strādāja eksportā uz Krieviju, bet arī apdraud tranzīta pastāvēšanu — svarīgāko valsts peļņas sadaļu. Militāro izdevumu palielināšana ne vien atņem naudu izglītībai un veselības aprūpei, bet arī izraisa nopietnas aizdomas par ļaunprātīgu izmantošanu — kā lai savādāk nodēvē militāro metāllūžņu iegādi milzīgā daudzumā, kurus nevajadzības pēc norakstīti "vecajās" NATO valstīs.
Un pats galvenais. Visa šī militārā aktivitāte, kura brīžiem aiziet līdz histērijai, ārzemju karaspēku rotācija, pastāvīgās militārās mācības — nebūt nepalielināja Baltijas un Latvijas drošību, drīzāk tieši pretēji. Pati NATO specvienību klātbūtne pie Krievijas robežām kļuvusi par papildus draudu un nestabilitātes faktoru. Nesenais incidents mācību laikā debesīs virs Igaunijas Otepes pilsētas tam kļuva par ideālu piemēru.
Raķetei "gaiss-gaiss" AMRAAM, kuru spāņu iznīcinātāja pilots nejauši (vai arī tīši) palaida, šāviena attālums sastāda no 70 līdz 180 kilometriem, atkarībā no modifikācijas. Tas, ka šāda raķete varēja aizlidot līdz Tallinai, Rēzeknei vai Rīgas apkaimei, jāuztver kā sīkums, kurš nav uzmanības vērts — savējie taču, gan jau tiktu skaidrībā iekš NATO. Taču tā pati raķete mierīgi varēja aizlidot arī līdz Pleskavai, tas ir vien ap simts kilometru attālumā no palaišanas vietas. Kā Krievija reaģētu uz NATO raķešu uzbrukumu savam apgabala centram no Baltijas teritorija, var vienīgi nojaust.
Un vēl raķete absolūti noteikti ceļā varēja sastapt kādu pasažieru lidmašīnu — turklāt tās radiolokatora mērķēšanas galviņa tam arī ir paredzēta. Un mums tagad būtu 2001. gada stāsta atkārtojums, kad mācību laikā ar līdzīgas nolaidības līmeni ukraiņu raķešu palaidēji notrieca Krievijas pasažieru lidmašīnu virs Melnās jūras.
Taču, izņemot arī šo gadījumu, kurš varēja izraisīt starptautisko konfliktu, pietiek arī citu problēmu, kuras izraisījusi NATO klātbūtne mūsu teritorijā — sākot ar pastāvīgajiem ārzemju karavīru konfliktiem ar vietējiem iedzīvotājiem līdz liela mēroga ugunsgrēkiem un pat cilvēku upuriem. Grūti nosaukt visu šo bardaku par "drošības palielināšanu" un "stabilitātes nostiprināšanu", tādēļ Latvijas Krievu savienības vēlme tikt vaļā no šādas laimes ir absolūti loģiska.
Taču LKS programmā nav solījuma par Latvijas izstāšanos no NATO. Un tam ir vismaz divi iemesli.
Pirmkārt, valsts dalība NATO palielina tās kredītreitingu visu nozīmīgo reitinga aģentūru acīs. Šis fakts var patiks vai nepatikt, taču citos vienlīdzīgos nosacījumos NATO dalībvalsts kredītu saņems par zemāku maksu. Savukārt latviešu varas gadu laikā valsts jau ir paņēmusi kredītus vairāk nekā 40% apjomā no IKP. Un arī turpmāk, spriežot pēc attiecībām ar Krieviju, bez kredītiem Latvijai neiztikt, tātad, tai atkal un atkal nāksies pārkreditēties.
Otrkārt, ārkārtēji svarīga nozīme ir Ziemeļatlantijas bloka iekšējais kārtībai. Visus lēmumus šajā organizācijā pieņem ar konsensi, jeb vienbalsīgi. Lēmuma pieņemšanas procedūrā vispār nav tāda jēdziena kā balsošana — konsultācijas katrā jautājumā ilgst līdz tam brīdim, kamēr netiek panākta vienošanās. Un šī procedūra, kura pastāv kopš NATO nodibināšanas brīža, var atnest daudz labuma tam, kuram būs drosme to izmantot.
Labākais piemērs ir Ungārija. Ko līdz ukraiņu nacionālisti aizliedza izglītību mazākumtautību valodās, kuru vidū ievērojamu daļu veido etniskie ungāri, Orbana valdība nobloķējusi jebkādu Ukrainas sadarbību ar NATO. Un ja atcerēsimies cītību, ar kuru ungāru vadība savu nacionālo interešu dēļ konfliktē ar Eiropas Savienību, var droši uzskatīt, ka arī NATO gadījumā Ungārija nepiekāpsies līdz brīdim, kamēr nesaņems sev vēlamu rezultātu.
Cits piemērs — tieši tagad divi NATO locekļi, ASV un Turcija, iesāka konfliktu vairākos jautājumos — sākot no tirdzniecības, beidzot ar sadarbību ar Krieviju un Irānu. Un esiet droši, ka pat šo konfliktu saasināšanās gadījumā Turcija nekādā gadījumā neizstāsies no NATO. Tieši pretēji, agri vai vēlu Turcija izmantos NATO mehānismus spiedienā uz ASV, bloķējot amerikāņiem nepieciešamās iniciatīvas.
Dalība NATO ir nekas vairāk kā vien instruments, kuru ir iespēja izmantot Latvijas politiķiem. Pats par sevi instruments nevar būt labs vai slikts, tas var būt vairāk vai mazāk efektīvs, pareizi vai nepareizi izmantots, Latvijas tautai derīgos vai kaitīgos nolūkos, kā tas ir tagad.
Līdz šim valdošie latvieši izmantojuši dalību NATO konflikta kurināšanai ar Krieviju. No vienas puses, šim konflikts ir ārkārtīgi nepieciešams valdošajiem latviešiem, lai mobilizētu latviešu vēlētājus, izspiestu vai asimilētu krievvalodīgo mazākumtautību un līdz ar to nostiprināt etnokrātijas režīmu. Savukārt no otras puses, tieši konflikta apstākļos ar Krieviju tiesību un brīvību pārkāpumi, kuri ir neizbēgami "Latvija latviešiem" būvēšanas procesā, piesaistīs mazāk starptautisko un tiesībsargājošo instanču uzmanību.
Taču tas pats instruments pareizajās rokās varētu droši kalpot Latvijas attīstības interesēm un tās tautas labklājības celšanai — apmēram tā, kā tas ir rakstīts LKS programmā. Vienkārši līdz šim ne šis instruments, ne pati Latvija vēl nav bijusi pareizajās rokās.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
