Pētniecības centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, raksturojot jaunās partijas, kuras vēl tikai mēģina iekļūt Saeimā, salīdzināja tās ar flešmobiem.
"Es neteiktu, ka partiju ir daudz vai pārāk daudz un ka problēma ir tajā. Partiju absolūtais vairākums ir ļoti vājas. Daudzas partijas vairāk līdzinās flešmobiem. Cilvēki savākušies uz tādu "action" kā vēlēšanas ar saukli "a pamēģinām kaut ko izdarīt". Dažkārt viņiem tas sanāk, dažkārt nesanāk, taču tā jau ir degradācija, diemžēl. Ja runājam par partiju, tad tiek domāts, ka viņiem ir kaut kādi pirmsākumi, vēsture, ir kaut kāda ideoloģija, organizācijas struktūras, un tā tālā, un tā joprojām. Taču mūsdienās partijas arvien mazāk un mazāk atbilst šāda veida raksturojumiem. Tās ir arvien vairāk flešmobi," paziņoja Kaktiņš.
Varbūt arī nebija vērts nogurdināt lasītāju ar tik telpisku latviešu politologa citātu, ja vien Kaktiņš nebūtu nejauši atklājis "Saskaņas" veiksmes noslēpumu. Skaidrs, ka runājot par flešmoba tehnoloģiju, viņš bija domājis mazās latviešu partijas. Taču, lai cik tas dīvaini tas nebūtu, tieši šo metodi izmanto lielās "Saskaņas" polittehnologi.
Krima, "okupācija" un Ušakovs
Sāksim ar ideoloģiju. Kāds ir oficiālais "Saskaņas" nosaukums? Partija saucas sociāldemokrātiskā. Kur jūs Latvijā esat redzējuši vēlētājus, kuri atbalsta sociāldemokrātiskās vērtības? Tos var tikpat veiksmīgi atrast, kā var atrast papardes ziedu Jāņu naktī. Meklēt jau var, ar ko visi arī nodarbojas, taču te ir svarīgs process, nevis rezultāts.
Vai arī partijas pozicionēšana tā saucamās okupācijas jautājumā vai Krimas piederībā. "Saskaņas" līderim Nilam Ušakovam gan "okupācija" bija, gan Krima ir ukraiņu. Un aiz mēles Ušakovu neviens nevilka. Viņš par to runāja apzināti, atšķirībā no Jāņa Urbanoviča, kurš tās pašas "okupācijas" jautājumā demonstrē sofistikas brīnumus, lai lieku reizi neizteiktos šajā tematā. Kaut gan pāris desmitgadu laikā Urbanovičs tomēr pieļāva daudzus savstarpēji noliedzošus izteicienus šajā sakarā.
Krievvalodīgā elektorāta absolūtais vairākums, kuri balso par "Saskaņu", uzskata, ka Krima ir Krievijas, un nekādas "okupācijas" nav bijis. Un tas, ņemot vērā to, ka partijas līderis, par kuru balso šie vēlētāji, paziņo pretējo. Paradokss, kas lielāks nekā papardes zieda meklējumi Jāņu naktī.
Tādēļ nav īsti skaidrs, par kādu "Saskaņas" ideoloģiskās programmas daļu balso vēlētājs? Ja tiekam skaidrībā, tad par nekādu. Un kādēļ tad balso? Jo "Saskaņa" ir liels flešmobs.
Polittehnoloģija pret ideoloģiju
Par "Saskaņu" balsot ir modīgi, tās līderim, Rīgas mēram Nilam Ušakovam ir mūsdienīgs imidžs. Un nav svarīgi, ko viņš saka. Gaumīgas bildes sociālajos tīklos un profesionālie video "Saskaņas" kontrolētajā Pirmajā Baltijas kanālā. Kaķīši profilā. Kā lai te nebalso?
Un tagad palūkosimies uz "Saskaņas" oponentiem krievvalodīgajā laukumā — tā protams ir Latvijas Krievu savienība (LKS). Superideoloģiska partija ar izstrādātu programmu, ar gadiem pārbaudītām pozīcijām visos jautājumos, taču ne flešmobiska. Turklāt LKS nav flešmoba izplatīšanas kanālu, pat ja viņi šādu akciju iecerētu.
LKS pārstāvji arī saka tieši to, par ko domā krievvalodīgais vēlētājs, tostarp, gan par Krimu, gan par "okupāciju". Arī skolu izglītības reformas jautājumā LKS ir stingra pozīcija, nevis tukši vārdi. Taču nē, ar flešmobu apburtais krievvalodīgais vēlētājs izvēlas "Saskaņu".
Tad parādās arī secinājums, ka mēs dzīvojam gadsimtā, kad vēlēšanas uzvar ar polittehnoloģijām, nevis ar ideoloģijām. Kad pats papardes zieda meklējumu process ir svarīgāks par rezultātu.
