Viedoklis

"Naivie ceļotāji": vienīgā un neatkārtojamā

© Sputnik / Робертс ВицупсДом учительницы
Дом учительницы - Sputnik Latvija
Sekot līdzi rakstam
Yandex newsTelegram
Maksima Gorkija ciemā Baškortostānā latviešu valodu māca Ilona no Valmieras apkaimes – tikšanos ar viņu "Naivie ceļotāji" tik drīz vis neaizmirsīs.

Uz šīsdienas braucienu ļoti cerējām. Tas bija mūsu pēdējais brauciens uz īstu ciemu, kurā jau ilgu laiku mīt latvieši. Maksima Gorkija ciems: gar ceļu izbūvētu zemu būdiņu rinda neizbēgami ved līdz skolai. Vienīgajai skolai Krievijā, kurā skolas programmā oficiāli iekļauta latviešu valoda.

Jau pa ceļam Viktors Karkļins stāstīja mums par vietējo skolotāju:

Наивные путешественники встретились с шоуменом и телеведущим Валдисом Пельшем - Sputnik Latvija
Viedoklis
Šo pilsētu es garām nepalaidīšu: "Naivie ceļotāji" Ufā

— Agrāk pie mums latviešu valodas skolotājs mainījās reizi gadā. Brauca šurp no Latvijas, nostrādāja gadu un atgriezās mājās. Bet Ilona strādā jau septīto gadu. Pērn tā kā gribēja braukt prom, taču mēs viņu pierunājām. Palika.

Visu mūsu iztēlē izveidojās godājamas dāmas tēls vidējos gados. 

Iebraucām Maksima Gorkija ciemā. Īsts ciems – kā bildē. Sals ap —20, apledojuši celiņi, ko grūti saukt par ceļiem, ceļmalā – mājiņas. Redzams, ka vecas, taču kārtīgas. Ļaužu pamaz.

Piebraucam pie skolas, izkāpjam no mašīnas. Mūs gaida Arhangeļskas rajona administrācijas pārstāvji, vietējās avīzes žurnālists, skolas direktors un daži skolotāji. Redzams, ka par mums priecājas, taču īsti nezina, ko ar mums iesākt. Skatās laipni, taču jautājoši.

Godīgi sakot, arī mēs nebijām gatavi tik oficiālai uzņemšanai. Kamēr vērtējām situāciju, mūs nofotografēja un aicināja iekšā skolā. Gaiteņos – 20 gadus vecas skolas ideālā kārtība. Lai ar ko nodarbotos bērns, viņš, ieraugot mūs, pagriezās un skaidri teica: "Labdien."

Uzkāpjam otrajā stāvā. Skaidrs, ka no mums gaida jautājumus.

— Patiesībā mēs gribētu tikties ar Ilonu.

Девушка с детской коляской на берегу моря - Sputnik Latvija
Vainīgi ir vecāki, ja bērni nepārvalda latviešu valodu

— Protams! – direktore nopriecājas un iet pie kabineta durvīm. – Ejiet vien, aprunājieties!

Durvis atveras. Kabineta vidū četri kopā sabīdīti skolas soli. Priekšā tāfele ar uzrakstu "2. decembris". Solā sēž divi jauni cilvēki – puisis un meitene. Jautājoši paceļ acis. Skaidrs, ka skolotāja vēl nav atnākusi. Ejam ārā.

— Kas noticis? – direktore pārsteigti veras uz mums.

— Droši vien Ilona ir izgājusi. Mēs pagaidīsim. 

— Kā tad izgājusi? Viņa turpat vien ir.

Nadežda Viktorovna Freimane vēlreiz atver durvis:

— Ilona, pie mums žurnālisti no Latvijas atbraukuši. Parunāsies?

Meitene skolas solā skatās uz mums un smaida:

— Protams. Tūlīt jau pabeigsim.

Te tev nu bija dāma.

Notreļļo zvans, mēs ieejam klasē. Ilona Saverasa ir skaista meitene ar gaišiem matiem un zilām acīm. Smaidīga, lai arī ļoti nogurusi. Viņai ir 32 gadi, no tiem septiņus viņa ir nodzīvojusi šeit, Baškortostānā. Izsūtījumā. Absolūti brīvprātīgā izsūtījumā.

© Sputnik / Робертс ВицупсLatviešu valodas skolotāja Ilona Saverasa
Учительница латышского языка Илона Савераса - Sputnik Latvija
Latviešu valodas skolotāja Ilona Saverasa

— Ilona, vai varam ierakstīt ar jums nelielu interviju? – jautāju latviski.

— Krieviski vai latviski?

— Kā jums ērtāk. Varam arī krieviski.

— Nu nē. Runāsim latviski.

Daudzas reizes esmu dzirdējis šo frāzi no principiāliem latviešu ierēdņiem, taču šeit tā skan citādi. Bez izaicinājuma. Ilona smaida, klausās, atbild. Taču laiku pa laikam ar pirkstiem parīvē deniņus. Viņa ļoti atšķiras no cilvēkiem, ar ko esam tikušies nedēļas laikā. Viņa šeit iederas, taču vienlaikus ir netverami citāda.

— Kā jūs šeit nokļuvāt?

— 2009. gadā, kad Latvijā sākās ekonomiskā krīze, sapratu, ka esmu palikusi bez darba un man nav, ko zaudēt. Tad es uzzināju, ka Latvijas Valsts valodas aģentūra meklē skolotājus. Atdevu dokumentus, izturēju konkursu un viss.

— Un tomēr… No krīzes bēga uz Īriju, uz Angliju… Kāpēc Krievija? Turklāt vēl lauki.

— Es negribēju emigrēt. Es neplānoju braukt prom uz visiem laikiem. Tobrīd man bija divi varianti: sēdēt bez darba vai braukt uz Krieviju. Es izvēlējos Krieviju.

Игорь Кузьмук на встрече с учениками - Sputnik Latvija
Krievi vēlas mācīties latviešu valodu

Mēs nupat braucām pa Krieviju: ne jau pa "saķemmēto" Maskavu un pat ne pa izspūrušo Pēterburgu. Mēs braucām pa Krieviju, pāri stepei, no kuras redzami Urālu kalni, līdz ciemam divu stundu brauciena attālumā no Ufas, kas arī nav nekāds Visuma centrs.

— Kā jūs šeit pielāgojāties? Vai bija grūti?

— Tūlīt, – beidzot viņa uzsmaida. — acumirklī adaptējos. Es Latvijā dzīvoju laukos. Mani nekas nepārsteidza. Man nenācās pielāgoties. Es zināju, kā būs.

— Bet skolnieki?

— Varu teikt tikai vienu: salīdzinājumā ar bērniem Latvijā šejienieši nav tik izlaisti. Viņiem joprojām pastāv pedagoga autoritātes jēdziens. Man klasē bērnu nav daudz. Stundas notiek bez uzkliedzieniem un skandāliem. Katrs bērns no jaunākā vecuma aug ar apziņu par to, ka viņam ir darbi, ir dārzs, kas jāapkopj. Viņam ir atbildība, kas izpaužas arī mācībās. Viņi ir pieaugušāki, un attieksme pret mācībām ir daudz nopietnāka.

— Kādi bērni nāk mācīties latviešu valodu?

— Tie ir bērni ar latviešu saknēm.

— Un ar kādu zināšanu līmeni viņi nāk?

— Nekādu zināšanu nav. Diemžēl viņi ir izauguši ģimenēs, kurās pat valodas pratēji neuzskata par vajadzīgu saglabāt valodu. Bieži gadās tā, ka mani skolēni pēc tam atgādina saviem vecākiem, ka tā pastāv. Skumji, taču tā tas ir.

— Vai jums nešķiet, ka notiekošais ir absurds?

Latvijas karogs - Sputnik Latvija
Latvija svin Valsts valodas dienu

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Pie jums nāk bērni, visīstāko latviešu pēcteči, kuri it nemaz neprot dzimto valodu?

— Man ir skumji. — Ilona runā tik patiesi, cik patiesi spēj jauna sieviete, kas brīvprātīgi devusies izsūtījumā uz Sibīriju. — Protams, tā ir viņu izvēle. Taču to es nevaru saprast: bērniem ir iespēja brīvi runāt latviešu valodā ar mammu un vecmāmiņu, taču viņi nerunā. Es vaicāju: "Kas tu esi pēc tautības?" Vieni atbild: "Es esmu latvietis." Tas mani iepriecina, tas ir ļoti labi. Citi saka: "Es esmu krievs." Lai tā būtu, tā ir viņu izvēle. Taču viņš mācās latviešu valodu, interesējas. Reiz viņš brauks uz Latviju un, iespējams, gribēs tur palikt.

Skolēnu Ilonai nav daudz. Lai arī latviešu valoda iekļauta oficiālajā programmā, to var izvēlēties, tāpat kā vācu, un franču valodu Latvijā. Līdz latviešu valodas kabinetam (amatu apvienošanas kārtībā tas ir arī skolas muzejs) aiziet tie, kuri to patiešām vēlas.

— Kāpēc viņiem šeit vajadzīga latviešu valoda?

— Visādi gadās. Kāds grib atgriezties Latvijā. Kāds sajutis sevī latviešu saknes un vēlas iepazīt valodu. es priecājos par visiem skolēniem.

Eksāmenu nav. Bērni mācās dažādi: kāds cenšas visiem spēkiem, cits slinko. Tāpat kā jebkurā skolā, jebkurā valstī, jebkurā mācību priekšmetā. Pēc 11. klases beigšanas zināšanas ir dažādas: kāds teju spēj sasveicināties, cits droši varētu naturalizēties senču dzimtenē.

Darbi laukos. Foto no arhīva - Sputnik Latvija
Fermeriem Latvijā neuzticēs zemi bez latviešu valodas zināšanām

Ilona ir rekordiste. Pirms viņas, kopš 2004. gada neviens šeit nav uzkavējies ilgāk kā gadu. Ilona šeit mīt jau septīto. Pāris reizes teikusi sev un administrācijai: "Viss. Pabeigšu mācību gadu un braukšu prom." Pierunāja. Viņa palika. — Kāpēc nebraucāt prom?— Viens brīdis bija, kad man šķita, ka laiks braukt prom. Es pat aizbraucu uz pusgadu, taču…

— Taču?— Taču pagāja laiks, un sapratu, ka jāatgriežas. Man šeit patīk. Darbs, cilvēki. Man šeit patīk viss. Pagaidām nedomāju braukt projām.

Parasti administrācija atbraukušajiem skolotājiem piešķīra istabiņu vai dzīvoklīti. Ilonas gadījumā viņi izšķīrās par nebijušu soli: ilggadējai skolotājai nopirka īstu māju ciematā. Ar grebtām aplodām un gāzes apkuri.

— Vai esat nolēmuši šeit palikt uz visiem laikiem?

— Nē! Kāpēc? Latvija ir mana dzimtene. Es turp atgriezīšos jebkurā gadījumā.

— Labi, bet kad? Pēc gada, diviem, desmit? Kādi jums ir plāni?

— Man nav nekādu plānu.

Ilona neviļus piesit ar pirkstu pie pazodes. Viņa nenervozē. Vienkārši redzams, ka viņa patiešām ir ļoti nogurusi.

— Man apnicis sastādīt plānus. Nozvērējos neplānot. Reiz ieplānoju šo to globālu, taču viss izgāzās. Vairs tā nedarīšu. Pagaidām esmu šeit un jūtos labi.

Palūkojamies pa logu. Aiz tā – vienstāva māju rinda, apledojis "ciema nozīmes ceļš". Neaprakstāmi skaisti. Robertam pa muguru skrien skudriņas – nofotografēt eksotiku. Uz mirkli aizmiedzu acis, iedomājoties, ka tā nav eksotika, bet gan ikdiena. Iedomājos savu dzīvi šeit. Katru dienu. Septiņus gadus. Atveru acis un paskatos uz klasi.

Manā acu priekšā ir jauna un glīta latviešu valodas skolotāja. Koka mājiņa desmit minūšu gājiena attālumā no baškīru skolas viņai ir tuvāka nekā dzimtā māja Valmierā. Viņa mīl dzimto Valmieru. Tomēr šeit viņa jūtas vajadzīgāka. Šeit Latvija viņu atbalsta: Valsts valodas centrs kārtīgi maksā par to, ka viņa māca latviešu valodu baškīru latviešiem. — Jūs taču esat jauna, skaista meitene. Klubi, kafejnīcas, tusiņi – šeit taču nekā tāda nav.

— Un nevajag ar’.

Ilonai patiešām ļoti sāp galva. Pat pāri galdam jūtams, ka sāpes ir stipras.

Smoļenskas latvietes Tatjana Černova un Anna Katkova - Sputnik Latvija
Viedoklis
"Naivie ceļotāji": latviešu tautiešu saknes Krievijā

— Man patīk būt vienai. Es dzīvoju kopmītnē, piedalījos pulciņos. Tur bija cilvēki, ar kuriem kopā jutos labi. Tik un tā priecājos, ka pašlaik esmu šeit. Viena. Protams, es ilgojos pēc tuviniekiem un draugiem. Tomēr man ir labi.

— Vai nav nekādas vēlēšanās iztrakoties?

— Divreiz gadā braucu uz Latviju. Tur iztrakojos. Taču dzīvoju šeit.

Beidzam interviju. Pasniedzam Ilonai Latviešu biedrības dāvanas – grāmatas, ko apņēmīgi vedām no Rīgas un teju nepazaudējām kopā ar Roberta čemodānu. Ilona atdzīvojas, šķirsta ar interesi.

— Vai grāmatu nepietiek?

— Pietiek. Visus mācību līdzekļus piešķir Latvija. Taču lieki nebūs. Grāmata ir labākā dāvana.

Kopā ejam uz skolas ēdamtelpu. Tur jau klāts galds. Nekā patētiska "viesiem" – mājīgs un omulīgs. Ilona dodas mājup. Solām apciemot, kad pabeigsim. Roberts sēž kā uz adatām – tik tikko izcieš pieklājības normas un metas fotografēt ciemu. Kā nu ne – šeit visur ir Levitāna glezna. Knapi noķērām.

Beidzot pasākums ir galā. Visi ir nosaluši, Roberts noguris. Gribas mājās, sakārtot iespaidus uz papīra. Jau iepriekš bail pat iedomāties, kas no tā iznāks. Jau sēdāmies mašīnā un devāmies ceļā, kad atcerējāmies, ka solījām apciemot Ilonu. Visi saprotam, ka viņai esam vajadzīgi gluži kā zaķim piektā kāja, taču esam solījuši. Apstājamies pie simpātiskas mājiņas piekalnē un ejam iekšā.

— Nāciet vien, neaujiet nost apavus! — Ilona smaida. — Uz ielas ir sauss.

Jaungada svētki Latvijas vēstniecībā Maskavā.  Foto no arhīva - Sputnik Latvija
Latviešu valoda Maskavā: to mācās gan bērni, gan pieaugušie

Ieejam. Namiņš iekšā izskatās kā tipiska meitenes istaba. Sienas izrakstītas ar puķēm.

— To zīmēja manas skolnieces. Viņas zīmē ļoti labi. Brīvdienās atnāca un uzzīmēja.

Ilona sēž pie galda. Parasta latviešu meitene no provinces. Lai gan ko tad nozīmē Latvijas province valstī, kur viss mērāms kilometru tūkstošos? Agrāk bija vairākas skolas, kurās programmas ietvaros strādāja skolotāji no Latvijas. Pēc tam viss mainījās. Tagad iznācis tā, ka Ilona ir vienīgā latviešu valodas pasniedzēja, kas strādā ārzemēs un saņem algu. Cita neviena nav visā pasaulē.

— Vai saprotat, ka esat vienīgā un neatkārtojamā?

Ilona smejas. Viņai tas izdodas ļoti skaisti. 

— Laikam jau tā ir. Taču tā iznācis netīšām.

Parunājām vēl drusciņ, taču nu vairs neierakstījām. Beidzot devāmies prom. Kad kāpām mašīnā, Roberts salēcās:

— Es gribu nofotografēt mājiņu. Gagarina ielā.

— Ja vēl viņa pa lodziņu paskatītos, lai smukāk sanāk.

Roberts pagriežas pret mani:

— Būšu pateicīgs, ja palīdzēsi.

Mācību gada sākums. Foto no arhīva - Sputnik Latvija
Šadurskis: daudzas skolas tiks slēgtas

Atkal atveru vārtiņus, eju pie loga. Iekšā deg gaisma, neviens nav redzams. Skaļi klauvēju pie loga un palecos malā. Roberts stāv ar fotoaparātu gluži kā Šariks fotomedībās. Pēc pusminūtes aizkari sakustas:

— Vai kaut ko aizmirsāt?

… Ilona redz mūsu iestudējumu un smaida. Roberts klikšķina fotoaparāta gaili, es atvainojos par traucējumu. Logs aizveras, mēs kāpjam mašīnā un braucam prom.

Mēs neko neesam aizmirsuši. Un centīsimies neaizmirst.

Kaut ko tādu aizmirst nav iespējams.

Ziņu lente
0