Černovai ar biogrāfiju, kas mūsdienu Latvijā nedotu nekādas īpašas karjeras perspektīvas, ir izdevies izveidot vienu no ievērojamākajām latviešu biedrībām Krievijā.
Tatjana ir dzimusi un augusi Rīgā. Viņas tēvs bija Kalnciema ķieģeļu fabrikas direktora dēls, mamma pēc kara atbrauca uz Latviju, meklējot savu māti, — viņu izveda vācieši, bet vēlāk padomju armija atstāja kaut kur pie Salaspils. Tatjana Černova pēc Latvijas Universitātes žurnālistikas fakultātes paspēja pastrādāt medijos, taču atstāja Latviju uz mūžu, kad viņas vīru, kara aviācijas rūpnīcas inženieri, pārcēla uz Lugansku.
Tad sākas pats interesantākais, lai arī ierasts padomju cilvēkam, milzīgās valsts pilsonim. Tatjana līdz ar vīru sākumā dzīvoja un strādāja Ukrainā, tad Igaunijā, pēc tam — Baltkrievijā, un katrā no šīm republikām viņi apzinājās, ka ir krievi. Tikai vēlāk, kad 1989. gadā viņi pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Krievijā, Smoļenskā, viņi sāka ilgoties pēc mājām — pēc Latvijas.
Iepazinās ar latviešiem, kuri dzīvoja tajā pašā pilsētā. Sākumā vienkārši satikās, lai pakavētos nostalģiskās atmiņās par Rīgu. Par kafejnīcām un restorāniem no viņu jaunības, par operu un teātriem, tradīcijām un kultūru. Kā svinējuši latviešu svētkus, dedzinājuši ugunskurus Jāņu naktī, gatavojuši nacionālos ēdienus.
Vīzas un robežas
Uzsākt nopietnu darbu nācās, kad Latvija atjaunoja savu neatkarību, kad starp abām valstīm parādījusies robeža. Līdz ar to parādījās nepieciešamība noformēt vīzas. Pirms tam daudzi bieži apciemoja draugus un tuviniekus Latvijā, un tas bija vienkāršs ceļojums uz citu apgabalu, taču tagad saikņu uzturēšana prasīja birokrātisku ķēpu. Kādu reizi par viena sirmgalve nevarēja apciemot dēla kapu Jūrmalā tikai tāpēc, ka sabojājusi trīs anketas veidlapas vīzas saņemšanai, nespēdama tās pienācīgi aizpildīt.
Ierosinājuši jautājumu par konsulārās nodaļas atklāšanu. Tas neizdevās, taču radās latviešu biedrība "Saknes", kas apņēmās palīdzēt, tostarp arī līdzīgās situācijās.
Tomēr jo vairāk latviešu izcelsmes cilvēku pievienojās biedrībai, jo daudzveidīgāka kļuva tās darbība. Radošie vakari ar stāstiem par Latviju, iepazīšanās ar jaunām grāmatām un filmām, valodas kursi, folkloras un tautas mākslas kolektīvi, kapu kopšana, atceres datumu atzīmēšana un, protams, saišu veidošana ar latviešu sabiedrībām citās Krievijas pilsētās.
Man radās stingra pārliecība, ka Tatjana Černova un biedrības locekļi nolēmuši neapstāties pie tautiešiem — viņi aktīvi virza latviešu kultūru krievu vidū.
Piemērām krievu valodas un literatūras pasniedzēja Anna Kotkova fakultatīvi māca bērniem latviešu valodu. viņiem tas patīk labi sekmējas! Veidojas arī sadarbība ar mākslas studiju: tās bērniem mūsu Smoļenskas latvieši stāsta savas tautas pasakas un teikas, savukārt studija rīko izstādes par latviešu eposu tēmu. Kad vienu no šādām ekspozīcijām apmeklēja Latvijas vēstniece, viņa bija patīkami pārsteigta, pat šokēta par to, cik labi krievu bērni ir spējuši attēlot savās gleznās latviešu literatūras sižetus.
Noslēgumā teikšu, ka pazīšanās ar pirmo latviešu sabiedrību mūsu maršrutā liek mums citādi vērtēt krievu stāvokli Latvijā. Lai kā mēs sūdzētos par situāciju ar valodu un pārējo, mums nenākas pielikt pat simto daļu Krievijas latviešu pūļu, kas nepieciešamas, lai uzturētu kultūras sakarus ar bijušo dzimteni.
Starp sirpi un āmuru
Latvijas tēma Krievijā ir sarežģīta. Tulkošanas grūtības izpaužas visos līmeņos. Ciemats Ozolnieki pārvēršas par Dubrovku, Ozoliņš — par Ozoļinu. Viss kļūst krievisks. Agrāk Smoļenskā dzīvoja liels skaits latviešu: pārcēlās paši vai bija pārcelti ar varu jau kopš Pirmā pasaules kara laikiem. Iedzīvojušies. Kādu laiku viņus neieredzēja, pēc tam visi līga mieru, vēlāk sākās atkal…
Tagad viss kārtībā. Tā izskatās. Nevaru teikt, ka uz rokām nēsā, bet atbalsta, cik spēdami.
Katra mazākā varas vai politiski ideoloģiskā kursa maiņa-gan tepat, gan tur — neizbēgami trāpa cilvēkiem, kuri cenšas saglabāt savu nacionālo identitāti. Tiem, kuri atrodas krustugunīs. Tatjana Černova turas.
— Pie mums Smoļenskā par mēru bija iecelts liberāldemokrātiskās darba partijas pārstāvis. Šo partiju Latvijā necieš ne acu galā — tur rodas asociācijas ar Žirinovski un viņa izteikumiem. Tātad viss, ko cēlām brūk kopā. Nākas sākt no jauna.
Problēmas sarūpē ar Latvija ar saviem izteikumiem. Viņiem ir motīvi un iemesli, bet latviešu kopienai Smoļenskā — sekas. Viņi nesūdzas. Necenšas ietekmēt diplomātiskās sarunas. Nedod Dievs! Pārdzīvo klusēdami un cenšas pielāgoties apstākļiem. Sadzīves līmenī tas nav redzams. Latviešus šeit pazīst, zina un ciena. Saimnieciski, strādīgi, tāpēc savulaik saukti par kulakiem un aplaupīti. Toties tagad viņus ciena.
— Mēs uzstādām pieminekļus, uzturam kārtību latviešu kapos.
— Paši? Uz sava rēķina?
— Protams. Reizēm palīdz Krievija, citreiz — Latvija. Kad bija Lauma, viņa vienmēr centās palīdzēt. Bet tagad — paši.
Vecmāmiņas stāsts, papildināta versija
Latviešu Smoļenskas biedrībai nesen apritēja 100 gadi. Mēs gribējām paspēt, diemžēl neizdevās. Nosvinēja labi. Ieradušies ciemiņi — vienkārši ļautiņi un augstāki viesi. Viss bija kārtībā.
Pirms tam Tatjana Černova izdevusi grāmatu "Veļupes atvari". Smoļenskas vēsture. Vēsturiskā un personiskā — tās pamatā ir dzīvu cilvēku stāsti.
— Es rakstīju visiem, kam ir latviešu saknes un kas dzīvo šeit. Prasīju: "Pastāstiet! Kā nonācāt šeit, kā viss notika, kā tagad klājas?" Klusums. Piekrita tikai daži. Kad grāmata iznāca, pārējie nākuši un teikuši: "Kā tad bez mums? Bez mūsu vecmāmiņas stāsta?" Es saku: "Nav problēmu! Varam izdot papildinātu versiju!"
— Un kā?
— Atkal klusums.
— Viņi baidās no kaut ka? Varbūt no publicitātes? No krieviem, no latviešiem?
— No visa.
Taņas lietišķā toņa vietā stājas ikdienišķais:
— Tas ir iracionāli, gēnu līmenī. Viņi vienkārši ir pieraduši baidīties. Jo viņu vecmammas baidījās. Baidījās atklāti runāt par to, kas viņas ir. Tas pāries. Noteikti pāries.
— Kas tad viņi tādi ir? Un jūs pati — kas jūs esat?
— Par ko jūs sevi uzskatāt? Par krievieti, par cilvēku no Krievijas, par latvieti?
Tās ir trīskāršas intervijas priekšrocība: katrs uzdod savus jautājumus — katrs no savas puses: es, Roberts un Valentīns.
— Kāpēc jūs neesat Latvijā?
— Es dziedāju korī. Tolaik mūsu kori diriģēja Raimonds Pauls. Mēs dziedājām dziesmiņu: "Ļeņins mūžam dzīvs! Ļeņins mūžam ar mani! Bēdās, cerībā, priekā..! Un vēl kaut kādas glupības tur bija.
— Ļeņins manī un tevī, — palīdz kolēģi no latviešu sabiedrības.
— Nu, kā tad.
Krievijas nekrieviete
Jūtams, ka Tatjana ir nolēmusi runāt.- Man mamma teica: "Tu neesi krieviete, Taņa". Bet man tuvāka bija Latvijas kultūra.
Man allaž Līgo svētki bija vissvarīgākie.
Roberts noliek kameru pie malas un ieslēdz žurnālistu:
— Bet tas taču bija citāds Līgo. Jūs saprotat? Paskatieties, par ko tas ir pārvērties!..
— Es taču saku to pašu. Pie mums…
Apklust un sāk no jauna.
— Pie jums Latvijā viss ir mainījies. Citāda Rīga, citāda Jūrmala, citādi Līgo svētki. Viss ir citādi. Ne labāk, ne sliktāk. Tas vairs nav tas, kas piederēja man.
— Bet kas esat jūs pati?
— Man visu laiku jautā: "Kas tu esi? Kā tu, neesot vietējā, esi šeit kļuvusi par tādu kā tagad?" Es atbildu: es strādāju. Jā, es nesēdēju šeit, šajā valstī uz poda. Taču arī vēlāk neesmu sēdējusi vienā vietā. Es augu. Un tāpēc esmu panākusi šeit tik daudz.
— Labi. Bet ja runājam par tautību, kas jūs esat?
— Mēs esam krievi, — iekrīt pa vidu Tatjanas vīrs, Valentīns Černovs. — Pavisam noteikti es esmu krievs.
— Bet Ivars?
Ivara vietā atbild Tatjana:
— Ivars ir latvietis.
— Bet jūs, Tatjana? Jūs — kas esat?
— Es esmu pasaules cilvēks. Cilvēkam nevar uzspiest tautību ar varu. Nevar uzbāzt, teikt: "Tu esi krievs. Tu esi latvietis." Dvēselē viņš vienmēr paliks tas, kas viņš ir. Kāds viņš jūtas.
— Bet ilgojaties pēc Latvijas?
— Man pietrūkst Latvijas. Taču man pietrūkst tās Latvijas, ko atceros. Runa nav par to, ka manis tur nav. Lieta tāda, ka tās vairs nav. Tagad jūs dzīvojat citā valstī —Eiropas valstī.
Tas ir kā ar bērniem. Kad dzīvo viņiem blakus katru dienu — neredzi, kā viņi mainās. Mēs — es, Valentīns, Roberts, mēs visu mūžu nodzīvojuši Latvijā. Mēs neesam pamanījuši, ka tā mainās. Tas notika mūsu acu priekšā, pakāpeniski. Bet Taņa to ir pamanījusi.
— Es nesen apciemoju uz Rīgu. Tā ir kļuvusi pavisam citāda. Es neesmu nacionāliste, bet, kad Rīgā ieraudzīju sievietes hidžabos, jutos… Jutos dīvaini. Tā nav mana Rīga. Kad es ieraudzīju, kā pie Botāniskā dārza no trolejbusa izkāp vieni vienīgi pensionāri, man sirds aptecējās. Es padomāju: vai tad Rīga ir kļuvusi par veco ļaužu pilsētu? Kur ir jaunieši? Jaunieši ir aizbraukuši.
Blakus sēž Tatjanas mazmeita. Skolniece. Dzimusi un augusi šeit.
— Saki, kā tu jūties šeit Smoļenskā?
— Kā mājās.
— Vai tu esi krieviete?
— Jā.
— Vai tev negribētos Rīgā dzīvot?
— Es nezinu.
