RĪGA, 11. feb – Sputnik. Iemācīties latviešu valodu Maskavā ir iespējams trīs specializētās skolās un MVU (Maskavas Valsts Universitāte) filoloģijas fakultātē. Vadims Koroļovs (Sputnik Latvija) noskaidrojis, kāpēc maskavieši mācās šo Baltijas valsts valodu, kur un ar ko tajā runā.
Latviešu skola Latvijas vēstniecībā Maskavā
Viena no skolām, kas piedāvā latviešu valodas apmācību, atrodas Latvijas vēstniecībā Krievijas Federācijā Čapligina ielā. Nodarbības notiek katru otro sestdienu. Šī ir vecākā latviešu valodas skola Maskavā – tā nodibināta 1994.gadā. Šī ir augsta līmeņa skola – pašlaik te strādā 11 pasniedzēji, kam latviešu valoda ir dzimtā. Pieeja apmācībām šeit ir radoša – skolas solā bērni pavada pavisam maz laika. Lielākoties skolēni zīmē, modelē, dzied korī un mācās dejot tautas dejas, jo vēstniecības skola lielākoties paredzēta bērniem.
— Mēs nereklamējam kursus pieaugušajiem, toties jau trešo gadu piedāvājām mācīties arī mūsu bērnu vecākiem, lai viņi nesēdētu gaitenī vai nestaigātu pa pilsētu, kamēr bērni mācās, — stāsta skolas vadītāja Rita Sniedze. – Taču nodarbības notiek divas reizes mēnesī, un pieaugušajiem ar to vien nepietiek, tāpēc mēs viņiem iesakām apmeklēt Latviešu kultūras biedrības kursus.
Šodien Latvijas vēstniecības Maskavā latviešu skolā mācās 47 bērni un 18 pieaugušie. Tā ir vienīgā vieta Maskavā (neskaitot MVU filoloģijas fakultāti), kur latviešu valodu var apgūt bez maksas. Pati Rita Sniedze arī pasniedz. Kā interjeru dizainere, viņa ir uzņēmusies pasniegt tēlotājmākslu – māca bērnus ar attēlu palīdzību.
— Uzzīmēju zvēriņu un saku – tas ir „ezis”, tēloju, ka nezinu, kā pārtulkot vārdu, un bērni uzreiz sāk minēt un saukt: “Это ёжик, ёжик!” Tā viņi visu apgūst ātrāk, — ir pārliecināta Rita.
Vecāki ved bērnus uz Latvijas vēstniecības skolu dažādu iemeslu dēļ: dažiem ir latviešu saknes vai „otrā pusīte” no Latvijas, citiem patīk atpūsties Rīgā vai Jūrmalā, tāpēc pieaugušie labprāt piekrīt mācīties, ja arī viņiem tiek piedāvāta tāda iespēja.
Liliana Andrejeva (59 gadi), mācās latviešu valodu kopš 1992.gada. Uzsāka Latviešu kultūras biedrībā, pēc diviem gadiem atveda savu meitu Aleksandru uz Latvijas vēstniecības skolu, un pēc kāda laika pati uzsāka mācīties tajā. Meita sen jau to pabeigusi, bet viņa joprojām turpina mācības.
— Man ir latviešu saknes – mans vectēvs Eduards Brutāns dzimis Rīgā. 1915.gadā Pirmā Pasaules kara laikā viņa ģimene bēga no pilsētas un vairs nekad neatgriezās. Visu mūžu esmu nodzīvojusi Maskavā, taču, kad 90.gadu sākumā pirmo reizi aizbraucu uz Latviju, sajūta bija fantastiska. Kopš tiem laikiem cenšos nepalaist garām nevienu lielu kultūras pasākumu – braucu uz visiem Dziesmu svētkiem un mūzikas festivāliem. It īpaši man patīk tie, kas notiek vecajās pilīs. Braucu uz Latviju divreiz gadā, taču radus atrast gan nav izdevies – laika pagājis daudz… — nožēlo Liliana.
Sergejs Provanovs (45 gadi) pirms desmit gadiem ir apprecējis meiteni no Aizkraukles. Jūlijai (37 gadi) latviešu valoda ir dzimtā. Pagājušā gadā viņi nolēma atvest uz skolu savu meitu Veroniku (8 gadi), un vienlaikus Rita Sniedze piedāvāja mācīties arī Sergejam.
— Mēs ar Jūliju iepazināmies internetā – kopīgie draugi saveda, uzrakstījām viens otram, un tā viss sākās…- stāsta Sergejs. – Tagad es bieži braucu uz Latviju pie Jūlijas radiem. Man gribējās patstāvīgi lasīt un pārtulkot kaut vai izkārtnes, cenu zīmes veikalos un tamlīdzīgas lietas. Nu lūk, parādījās iespēja apgūt valodu. Protams, lai runātu brīvi, ir nepieciešama prakse, bet man ir priekšrocība – mans sievastēvs. Viņam latviešu valoda ir dzimtā, un es runāju ar viņu.
Antoņina Kreiša (30 gadi) – dzimusi Krimā, un no bērnības dzirdējusi savas mammas stāstus par Latviju, no kurienes viņa aizbrauca uzreiz pēc skolas. Pirms desmit gadiem, gaidot mani pludmalē, mamma iepazinās ar latviešu puisi. Viņš arī dzimis un izaudzis Krimā. Mamma bija sajūsmā un solīja iepazīstīnāt viņu ar savu meitu. Iepazināmies un drīz vien apprecējāmies, – atceras Antoņina. — Tas gan ir jocīgi, ka mans vīrs ir latvietis un latviešu valodu neprot, bet mamma – krieviete un brīvi runā latviski. Kad bērni paaugās, mēs nolēmām viņus sūtīt skolā, kur arī mums piedāvāja apmeklēt kursus.
Pirmais uz skolu devās Antoņinas un Elvīra (41 gads) Kreišu dēls Georgijs (8 gadi), bet "par labu uzvedību" Rita Sniedze šogad atļāva mācīties arī jaunākajam dēlam, 5 gadus vecajam Pēterim.
— Četros mēnešos viņš iemācījās vairāk nekā vecākais brālis vesela gada laikā! Mazuļiem valodu apgūt ir vienkāršāk, — stāsta Antoņina.
Andrejs Ivaņņikovs (47 gadi) pirms gada atveda uz skolu savu dēlu Kirillu (10 gadi), tagad viņi apmeklē studijas kopā ar sievu Nūriju Saserkenovu (44 gadi).
Pirmo reizi Rīgu apmeklēju jau pēc Padomju Savienības iziršanas. Man ļoti iepatikās pilsēta un valsts, tāpēc sāku to bieži apmeklēt, — stāsta Andrejs. – Vēlāk Latviju iemīļoja arī mana sieva, un pēdējos pāris gadus mēs pavadām atvaļinājumu tikai tur. Vēl mēs esam pateicīgi ārstiem no Latvijas, kuri burtiski izglāba manu sievu – pērngad viņa pārdzīvoja sarežģītu operāciju. Tagad Nūrija saka, ka viņas dzīslās plūst latviešu asinis.
Mīlestība pret Latviju atveda mācīties valodu arī Nataļju Kišonkovu (40 gadi) un viņas vīru Igoru Morgačevu (43 gadi). Sākumā viņi atveda uz skolu savu meitu Valēriju (11 gadi), bet tagad ģimene apmeklē nodarbības trijatā.
— Dažus gadus mēs braucām uz Latviju atpūsties: mums ļoti patika šīs valsts cilvēku sadzīve, kultūra, temperaments, lai arī ko šeit runā par latviešiem. Kad noformējām vīzas, ieraudzījām vēstniecības mājaslapā paziņojumu par uzņemšanu skolā, — stāsta Nataļja – Mums patīk, ka Latvijā nav kņadas. Mēs taču dzīvojam milzīgā pilsētā ar ļoti sarežģītu dzīves tempu, bet tur tāda neprāta nav.
Latviešu kultūras biedrības skola
Biedrībā, kas atrodas Engelsa ielā, latviešu valodas skola darbojas no 90.gadu sākuma. Skolēnu skaits nav liels – nodarbības notiek darba dienās, un Maskavas trakajā ritmā tikai retumis izdodas atrast laiku nodarbībām. Pamatgrupa sastāv no trīs cilvēkiem, kuri apmeklē nodarbības jau vairākus gadus, bet jauktajā un iesācēju grupā skolēnu skaits pastāvīgi mainās. Apmācības divreiz nedēļā maksā 4400 rubļus, vienu reizi nedēļā – 3000 rubļus.
Anna Grinka (27 gadi) ir viena no tiem, kas valodu apgūst padziļināti. Viņa apmeklē nodarbības vienreiz nedēļā un nožēlo, ka skola nestrādā brīvdienās. Latviešu sakņu viņai nav, pirms kursu sākuma viņa pat ne reizi nav apmeklējusi Latviju. Pie visa vainīga bija latviešu grupa „Instrumenti” – Anna reiz bija viņu koncertā, iegaumēja vienu no dziesmām un nolēma atrast tās tulkojumu.
— Ja pirms divarpus gadiem kaut viens man būtu teicis, ka es tā aizraušos ar Latviju un tās kultūru un iešu mācīties latviešu valodu, nekad nebūtu tam ticējusi, taču grupas „Instrumenti” dziesma „Pilnīgi viens” mani satrieca. Sakumā es pameklēju tulkojumu internetā, tad nodomāju, ka labāk būtu atrast cilvēku, kurš labi prot latviešu valodu, lai viņš man to pārtulkotu precīzāk. Tā es uzsāku saraksti sociālajos tīklos ar krievu meiteni, kurai bija ļoti labas latviešu valodas zināšanas. Viņa stāstīja man par Latviju, par tās kultūras dzīvi, par to, kā valsts dzīvo, un pēkšņi man atvērās jauna pasaule – tepat netālu, taču pilnīgi sveša, — stāsta Anna.
Mācīties latviešu valodu viņa uzsāka patstāvīgi. Vispirms apguva gramatiku, vēlāk sāka lasīt vienkāršus tekstus. Kad Anna pirmo reizi ieradās Latvijā un pamēģināja runāt, saprata, ka viņai nepieciešama sarunu prakse, tādēļ Anna sāka apmeklēt kursus biedrībā un ātri no jauktās grupas nokļuva vecākajā.
Latviešu kabinets
Šie kursi Preobraženskas laukumā darbu sāka tikai 2015.gada septembrī, taču Aleksandra Mihailovska skolēni uzrāda pārsteidzošus rezultātus, jo viņa apmacības princips atšķirās no klasiskā.
— Latviešu valoda man patīk jau kopš bērnības, un jau 15 gadu vecumā es atradu mehānismu, kas ļautu to viegli apgūt, taču datoru tolaik nebija, un bija sarežģīti to noformēt kā apmācības kursu. No bērnības sapņiem atkāpties nevēlējos un izstrādāju programmu, ar kuras palīdzību var iemācīties latviešu valodu trīs mēnešu laikā, — ir parliecināts Aleksandrs.
Aleksandrs neplānoja dibināt savus kursus. Viņš iepazīstināja ar savu programmu Latviešu kultūras biedrību un Latvijas vēstniecību Maskavā. Pateicoties interesantajām idejām, Aleksandrs saņēma ielūgumu doties uz Rīgu, taču laiks gāja, un programma stāvēja malā. Tad viņš nolēma izmēģināt to ar savu dēlu Arnoldu (21 gads).
Mana valodu apgūšanas pieredze nebija veiksmīga – apmeklēju itāļu valodas kursus, taču nekas labs no tā neiznāca. Tolaik par latviešu valodu neinteresējos, taču nolēmu pamēģināt – algoritmu taču bija izstrādājis mans tēvs, — stāsta Arnolds Mihailovskis. – Pagājušajā pavasarī uzsāku programmu, tajā ir apkopots minimāls vārdu daudzums A1 un A2 līmeņiem. Dienā nodarbojos apmēram 10-15 minūtes. Es būtu studējis tālāk, taču pēc diviem mēnešiem Maskavā ieradās komisija no Rīgas – vēstniecībā kārtoja eksāmenus. Nolēmu pārbaudīt savus spēkus un saņēmu oficiālu sertifikātu par to, ka pārvaldu latviešu valodu A2 līmenī. Pats interesantākais bija tas, ka eksāmenā nebija gandrīz neviena vārda, ko es nezinātu.
Latviešu kabinetā mācās dažādas grupas no 4 līdz 6 cilvēkiem katrā.Studiju maksa – 600 rubļi par vienu nodarbību.
Latviešu valodas fakultatīvs MVU
Pastāv vēl viena iespēja iemācīties latviešu valodu Maskavā, taču tā ir pieejama tikai MVU filoloģijas fakultātes studentiem. Pirms dažiem gadiem šeit tika nodibināts Baltistikas centrs, un latviešu valoda kļuva par parastu disciplīnu universitātē. Tomēr grupa izveidojās tikai vienu reizi, pēc piecu gadu apmācības programma tika slēgta, un pēdējos divos gados latviešu valoda filoloģijas fakultātē ir iekļauta fakultatīvo priekšmetu sarakstā.
— Pašlaik pie mums mācās seši studenti – iesācēju grupā un grupā, kas turpina apmācības otro gadu, — skaidro skolotāja Irita Saukāne.
Pirms dažiem gadiem tika noslēgta vienošanās starp MVU un Daugavpils Universitāti, pasniedzējas no Latvijas vairāk nekā septiņus gadus brauc strādāt uz Maskavu. Jau trīs gadus tā strādā Irita. Starp viņas studentiem ir arī filoloģijas fakultātes absolvente Gaļina Jakimova (24 gadi). Viņa mācījās latviešu valodu piecus gadus un ir pārliecināta, ka iegūtās zināšanas būs noderīgas viņas darbā.
— Man bija iespēja izvēlēties kādu no trim valodām – angļu, ungāru vai latviešu. Angļu valodu tolaik jau pārvaldīju, gribējās iemācīties kaut ko jaunu. Nekādu saišu ar Latviju nebija, nekad tur neesmu bijusi, taču nodomāju, ka mūsu kultūras vēsturiski ir ļoti tuvas, tādēļ izvēlējos latviešu valodu, — stāsta Gaļina. – Kad uzsāku studijas, stažējos Daugavpils Universitātē, apmeklēju kora nodarbības Latviešu kultūras biedrībā, piedalījos koncertos. Man joprojām ir zinātniskās saiknes Latvijā. Nesen sagatavoju referātu par to, kā Latvijā studē Tolstoju — negaidīts temats. Esmu filoloģe, pašlaik strādāju MVU, rakstu disertāciju, un latviešu valodas zināšanas man paver jaunus apvāršņus krievu-latviešu literatūras saišu izpētē, ļauj izvēlēties jaunas tēmas pētījumiem savā zinātniskajā sferā.
…Maskavieši, kas vēlas apgūt latviešu valodu, šo lēmumu pieņēmuši dažādu iemeslu dēļ, taču viņus vieno vēlme uzzināt vairāk par kaimiņvalsti, biežāk atpūsties Latvijā vai strādāt šeit. Sabiedriskās saiknes ir spēcīgākas nekā jebkāda oficiālā diplomātija – tās spēj salīmēt visus pēdējo gadu laikā sasistos trau
