Kā jau domāju, pagulēt neizdevās. Vispirms bija pārāk agrs, pēc tam – par vēlu. Nakts atlikušo daļu pavadīju nelielā atpūtas stūrītī datora un bezalkoholiskā alus kompānijā. Starp citu, naktī Ufā alkohols ir nopērkams. Pie tam ne jau aiz stūra, bet parastā veikalā. To mums taksists pastāstīja jau pa ceļam uz viesnīcu:
– Pilsētā ir septiņi rajoni. Visur darbojas Krievijā pieņemtā sistēma: alkoholu pārdod no 8 rītā līdz 11 vakarā. Taču ir viens izņēmums.
Nosmīnējām:
– Tādi ir visur, un ne jau viens vien.
– Pie mums ir viens. Ir viens veikalu tīkls, kam ir tiesības tirgot alkoholu pēc vienpadsmitiem vakarā. Pilnīgi legāli, nekā krimināla. Viņiem ir republikas valdības izsniegta licence. Jūs taču centrā apmetīsieties?
– Jā.
– Vai gribat, parādīšu? Tepat vien ir.
Roberts nedzer, Valentīns ir noguris. Es neiebilstu, taču kaut kā jau pārdzīvošu. Dzeru bezalkoholisko "Amstel".
Starp citu, taksists ir neparasts. Pats pie mums pienāca, kamēr pie lidostas pīpējām.
– Nu, puiši. Brauksiet vai paliksiet salstot?
– Cik maksā līdz centram?
No pieredzes jau zinām, ka tādās vietās kā lidosta un stacija taksisti plēš, ko māk. Labi atceramies Smoļensku.
– Sešsimt rubļi. Standarta likme.
– Padaudz.
Taksists jūtas aizskarts:
– Zēni, es jums tūlīt oficiālo cenu lapu parādīšu. Mēs taču neesam nelegālie. Mēs esam sertificēti lidostas taksisti. Ejiet, paprasiet dispečeram.
Tik un tā nav jau kur likties. Pulkstenis — trīs naktī.
– Nevajag. Braucam.
– Nu re, cik labi. Pareizi! – taksists nopriecājas. – Ejam. Tur, malējā mašīna. Ja gribat, varat uzpīpēt salonā.
Pieejam tuvāk. Stāv pieklājīga ārzemju mašīna. Šoferis atver bagāžnieku un mēs (izņemot Robertu) paceļam čemodānus.
– Nē, nē! Es pats visu sakrāmēšu. – Vadītājs ir ļoti izpalīdzīgs. – Sēdieties mašīnā, apsildieties.
Ļoti baidos no aizdomīgi laipniem cilvēkiem. Neloloju ne mazākās ilūzijas – cilvēkiem nav nekādu īpašu iemeslu mani mīlēt, pat iepazīstot tuvāk. Nu, bet, ja cilvēks sāk ar mani draudzēties tūlīt uz vietas, turklāt vēl taksists un vēl svešā valstī…
Akurāti pārliku naudas maku tuvāk sirdij un pie sevis pārskaitīju nieres. Pagaidām viss tepat vien ir.
Visi trīs esam izbadējušies kā suņi.
– Sakiet, vai pa ceļam gadīsies kāda DUS, kur var kaut ko apēst un iedzert kafiju? – Protams! Es jūs tūlīt aizvedīšu uz labāko. Tur varat paēst un iedzert dabīgo kafiju. Garšīgu.
– Kā tas ietekmēs cenu? – Valentīns ir mūsu kasieris. Viņam tas ir svarīgi.
– Ko jūs gribat teikt?
– Nu, mēs taču vēl kaut kur iebrauksim. Vai jūs mūs pagaidīsiet?
Šoferis skatās uz mums un smaida.
– Puiši, jums ir jāpaēd un jāiedzer kafija. Viss būs labi.
Lai nu tā būtu, domājam. Galu galā, varam kādu simtnieku piesviest.
Braucam pa šoseju, sāk snigt. Pa ceļam pabraucam garām vairākām degvielas stacijām. Ierosinām iegriezties tur, bet šoferis atmet ar roku, sak, tas neesot tas.
– No kurienes jūs tādi esat? No Maskavas?
– Nē. Mēs esam no Latvijas.
– Oho!
– Vai tad patiešām esat kaut ko dzirdējis? – Jūs jokojat? Mūsu "Salavat" jūsu "Dinamo" vakar pieveica ar 3:0! Mēs skatījāmies. Te tev nu bija Ufa.
Te tev nu bija – sak, neko nezina par Latviju.
– Pie tam jūsējo šeit ir daudz. Vēl no tiem, vecajiem laikiem.
Tālāk taksists sāk bērt pār mūsu galvām informāciju par "mūsējiem" tādā apjomā, kādu savācām trīs mēnešu laikā, gatavojoties braucienam. Viegli un bez mazākās piepūles.
Beidzot iegriežamies degvielas uzpildes stacijā.
– Nu tā, zēni, te varat paēst un iedzert kafiju. Es jūs pagaidīšu mašīnā.
Mašīnā ir visas mūsu mantas: datori, čemodāni. Tajā pašā bagāžniekā, kurā šoferis ierosināja visu salikt. Bail to visu atstāt, palūgt – neērti. Gribas ēst. Izlemjam. Kāpjam ārā no mašīnas, ejam dzert kafiju. Katram gadījumam nemanāmi fotografēju taksometra numuru.
Pusčetri no rīta. Mūs sagaida simpātiska, viesmīlīga meitene. Iesaka, ko labāk pasūtīt. Kamēr ēdiens tiek gatavs, viņa atnes kafiju un galda piederumus. Paēdam un ejam ārā. Kā jau varēja paredzēt, taksometrs stāv savā vietā.
– Nu, puiši, tagad uz viesnīcu?
Te nu beidzot iepazīstamies, apmaināmies telefona numuriem. Tagirs vada mašīnu kā ekskursijas autobusu. Stāsta par pilsētu, ievērības cienīgām vietām, latviešu apmešanās vietām. Stāsta interesanti, runā pareizā, literārā valodā. Interesantākajās vietās piebremzē, ļauj apskatīt. Mēs skatāmies, klausāmies un skumji domājam, ka nupat jau atbrauksim un mums izstādīs rēķinu par ekskursiju, bet kaulēties vairs nav spēka. Nāksies maksāt. Beidzot apstājamies pie viesnīcas.
– Cik jāmaksā?
– 600 rubļi, mēs taču sarunājām.
Apstulbums.
– Bet jūs taču vedāt mūs paēst, gaidījāt. Pēc tam tik daudz pastāstījāt.
– Puiši, mēs taču sarunājām par 600. Tātad seši simti. Kāpēc man vajadzētu krāpties?
Tagirs ir aizvainots:
– Ziniet, parādīšu jums cenu lapu, lai jūs nedomātu, ka es mānos.
Tagirs kāpj mašīnā.
– Nevajag! – steigšus viņu apturam. Dodam naudu.
– Tūlīt sameklēšu atlikumu.
– Nevajag!
Paspiedām viens otram roku un atvadījāmies kā draugi. – Ja jums kas vajadzīgs, zvaniet katrā laikā. Pastāstīšu, parādīšu. Aizbrauksim, kur vajadzēs.
– Vēlreiz pasakiet, kā jūs sauc?
– Tagirs. Var arī vienkārši – Toļiks. Mani vienā ciemā pat par Septembri nosauca.
– Kāpēc Septembris? Tā jūsu vārds tulkojams jūsu valodā?
– Nē. Vienkārši cilvēks teica: "Man dēls piedzima septembrī. Nosaucām par Toļiku. Tāpēc tu būsi Septembris." Nu, lai tā būtu. Vai tad man žēl?
Viens cilvēks nevar radīt iespaidu par pilsētu. Protams, ne. Taču pirmais iespaids ir nozīmīgs. Taksometra vadītājs ir pilsētas seja. Parādes tērps, tā sakot. Viņa teiktais "Vai tad man žēl?" bija nevis "par traku", bet gan "paša reizē". Mēs no tā esam atradinājušies. Esam pieraduši visur meklēt kādu triku.
Naktī, pārtraukumos starp rakstāmajiem gabaliem sāku pļāpāt ar viesnīcas administratori. Vārdu pa vārdam, par visu ko. Es pastāstīju, kurp braucam, viņa – par dzīvi pilsētā. Aprunājāmies par Latviju. Pēc tam viņa aizgāja nosnausties, es rakstīju tālāk. Pēc pāris stundām, ejot garām, viņa ieraudzīja, ka tepat vien esmu.
– Ļoša, kāpēc tu vēl neguli?
Tonī nav ne kripatas koķetas attieksmes. Skan mātišķīga intonācija. – Nu jau ir par vēlu gulēt, – es taisnojos, – drīz jau jāceļas augšā. Es vēl parakstīšu.
Viņa smagi nopūšas un iet prom. Pēc pāris minūtēm atgriežas. Rokās – tasīte stipras kafijas.
– Nekas nav jāmaksā. Iedzer. Un labāk tomēr atpūties vismaz pāris stundas. Rīt sola skaistu dienu, bet tu visu pilsētu palaidīsi garām.
Nepalaidīšu. Šito pilsētu es noteikti nelaidīšu garām.
