19:18 07 Maijs 2021
Tiešraide
  • USD1.2059
  • RUB89.4671
  • RUB89.4671
Viedoklis
Saņemt īso saiti
133

Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vēstnieki Vācijā lūdza vācu plašsaziņas līdzekļus atteikties no jēdziena "bijušās padomju republikas". Vēl vairāk – diplomāti paziņoja, ka Baltijas valstis nav PSRS tiesību mantinieces.

Mēģinājām tikt skaidrībā, kāpēc tamlīdzīgi paziņojumi apdraud suverēno Lietuvas Republiku. Portālā Baltnews.lt publicēto rakstu pārpublicējis portāls InoSMI.

Ārlietu ministrija informēja, ka vēstniekus aizvainojusi vācu tīmekļa izdevuma Zeit online (avīzes Die Zeit pielikums internetā) rubrika, kurā neatkarīgās un demokrātiskās Baltijas valstis apsaukātas par "Padomju Savienības mantiniecēm". Savā vēstulē diplomāti pauda iebildumus un neapmierinātību ar tamlīdzīgu formulējumu. Pēc viņu domām, Lietuva, Latvija un Igaunija ir bijušas okupētas, tātad ne par kādu pārmantojamību nevar būt ne runas.

Neapjēdz, ko dara

Pagaidām atliksim pie malas Igaunijas un Latvijas valstiskumu. Izvērtēsim tikai to, kas attiecas uz Lietuvu. Vēstnieku kopīgajā paziņojumā teikts, ka Baltijas valstis nav PSRS tiesību un valstiskuma mantinieces, juridiski un politiski tās nav iespējams saukt par bijušajām padomju republikām. Vai tas nozīmē, ka Lietuva ir gatava atteikties no savām teritorijām par labu bijušajiem saimniekiem?

Ņemot vērā viņu loģiku, Lietuva oficiāli informē, ka nevēlas neko kopīgu ar savu priekšteci — Lietuvas PSR — un visu tās mantojumu. Acīmredzot Lietuvas vēstnieks Vācijā Deivids Matuļonis (Deividas Matulionis) neapzinās, ka šāds "paziņojums" var radīt bīstamu precedentu. Vēstnieku paziņojums nopietni apdraud Lietuvas Republikas teritoriālo vienotību robežās, ko tā saņēma pēc Otrā pasaules kara.

Vēstnieku paziņojumā teikts, ka Lietuva ir Pirmās Lietuvas Republikas tiesību mantiniece, kuras neatkarība tika pasludināta 1918. gada 16. februārī un pastāvēšana beidzās 1940. gada 21. jūlijā. Neapšaubāmi, tā ir patiesība. Tomēr mūsu diplomāts ir aizmirsis to, ka neatkarīgās Lietuvas (1918.-1940.) teritorija bija ievērojami ierobežota — līdz noteiktam brīdim tās sastāvā nebija ne galvaspilsētas Viļņas, ne arī ostas pilsētas Klaipēdas (Mēmeles). Abu šo pilsētu atgriešanās Lietuvas sastāvā bija iespējama, galvenokārt pateicoties Padomju Savienības atbalstam un rīcībai.

Wilno ir mūsu?

Galvaspilsētu līdz ar visu Viļņas novadu neatkarīgā Lietuva pazaudēja jau 1920. gadā, kad šīs teritorijas ieņēma poļu karaspēks ģenerāļa Želigovska vadībā. Wilno atgriezās Polijas teritorijā vairāk nekā uz desmit gadiem, taču vēlāk lietuviešiem tomēr izdevās atgūt pilsētu — to "uzdāvināja" padomju vara.

Lietuva. Viļņa. Foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Филиппов

1939. gada 10. oktobrī tika parakstīts Padomju Savienības un Lietuvas līgums par savstarpējo palīdzību. Saskaņā ar tā noteikumiem Viļņas novads, ko 1939. gada septembrī ieņēma Sarkanā Armija, tika nodots Lietuvai, un tā teritorijā tika dislocēts padomju karaspēks — 20 tūkstoši cilvēku. To Padomju Savienība izdarīja, apliecinot savu draudzību un sadarbību. Neapšaubāmi, Maskavai šajā reģionā bija savi nodomi, taču fakts ir un paliek fakts — Viļņu mums atdeva biedrs Staļins.

Skumji, ka mūsdienu lietuviešu vēsturnieki pūlas to ignorēt un padomju Krieviju iztēlo kā ienaidnieku, taču toreiz tā neviens neuzskatīja, un pat Lietuvas prezidents Antons Smetona nosauca PSRS par "labāko draugu" un Lietuvas "tuvāko sabiedroto". Kad 1939. gada rudenī Padomju Savienība atdeva Viļņu Lietuvai (nevis pievienoja Baltkrievijai), vienu no senās Lietuvas galvaspilsētas galvenajām ielām viņš nosauca par Staļina-Molotova ielu, pateikdamies PSRS.

"Pateicoties Padomju Savienībai un Sarkanajai Armijai, atjaunots vēsturiskais taisnīgums: Viļņa beidzot atkal pievienota Lietuvai un no jauna kļuvusi par tās galvaspilsētu," — bija teikts Antona Smetonas telegrammā Staļinam, Molotovam un Timošenko.

Eksperta viedoklis

Mūsdienu Lietuvas historiogrāfijā tiek noliegta Lietuvas labprātīga iestāšanās PSRS sastāvā. Tā patiešām ir, jo Hitlers un Staļins nolēma sadalīt neatkarīgās Baltijas valstis bez šo valstu pilsoņu ziņas. Šodien Molotova un Ribentropa pakts tiek atzīts par galveno ļaunumu, sazvērestību, kuras dēļ sākās Baltijas valstu okupācija. Visos varas līmeņos dokuments tiek uzskatīts par noziedzīgu un nelikumīgu. Taču, ja tā patiešām ir, vai mūsdienu Lietuvai ir tiesības uz minētajām teritorijām?

Rostislavs Iščenko, Sistemātiskās analīzes un prognožu centra prezidents. Foto no arhīva
© Sputnik / Владимир Трефилов
Par šo jautājumu savulaik vislabāk izteicies Vladimirs Medinskis, pašreizējais Krievijas kultūras ministrs. Viņš atgādināja, ka Lietuvai nav tiesību pretendēt uz Viļņu un tās apriņķi, ja valsts neatzīst pakta likumību.

"Lietuvas nacionālisti ir nonākuši ļoti sarežģītā situācijā. No vienas puses, mēle niez pasludināt Molotova un Ribentropa paktu par neikumīgu, noziedzīgu utt. Taču no otras puses, tā rezultātā Lietuva atguva galvaspilsētu Viļņu un vēl 6000 kvadrātkilometrus (!) teritorijas piedevām," — viņš rakstīja.

"Reiz "Eho Moskvi" studijā Molotova un Ribentropa protokolu 70. gadskārtai veltītā raidījumā kāds lietuviešu deputāts mani pa telefonu spīdzināja par Krievijas vēsturisko vainu Lietuvas priekšā. Es pajautāju: tātad to riebīgo Staļina līgumu ir jānosoda?— Jā, jā, jo-ho-ho! — Jāatzīst par nelikumīgu un noziedzīgu?— Jāatzīst! Jāatzīst! — Jānoliedz? Jāatzīst, ka visiem tā punktiem nav spēka?— O jā! Protams!… — Nu, es viņam atbildēju, — cienu jūsu principialitāti! Tomēr tādā gadījumā atdosim seno Polijas pilsētu Vilno Varšavas jurisdikcijā!… Te nu, kā mēdz teikt, visinteresantākajā vietā manam oponentam nosēdās mobilā tālruņa baterija. Un līdz pat ētera beigām neuzlādējās," — stāsta Vladimirs Medinskis.

No Māsas līdz Mēmelei!

Tāpat mūsu vēstnieks Vācijā nez kāpēc ir aizmirsis par Klaipēdas — bijušās vācu Mēmeles — statusu. Tas bija Vācijas tālākais priekšpostenis ziemeļos, kas vācu nācijai piederējis kopš tā dibināšanas brīža 1252. gadā. Lietuvai šī pilsēta piederēja tikai laikā no 1923. līdz 1939. gadam, kad martā atgriezās Reiha pārziņā. Lietuvas valdībai nācās atdot vācu zemes Hitleram, pretējā gadījumā vērmahts draudēja okupēt visu valsti.

Nacionālā pētnieciskā institūta Ekonomikas augstskola Pasaules ekonomikas un politikas fakultātes dekāns Sergejs Karaganovs
© Sputnik / Михаил Воскресенский

Klaipēdu un Klaipēdas apriņķi Lietuva atguva tikai 1945. gadā, kad Sarkanā Armija atbrīvoja Lietuvu un pievienoja to PSRS (otrās padomju okupācijas sākums). Pie tam jāatzīmē, ka ostas pilsēta atgriezās Lietuvas sastāvā ar Staļina lēmumu — 1950. gada 20. maijā Klaipēda tika formāli nodota Lietuvas PSR. PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izdeva dekrētu, saskaņā ar kuru Lietuvas PSR sastāvā veidojās vairāki rajoni, tostarp arī Klaipēdas rajons, kas tādējādi tika izslēgts no nākamās Krievijas Federācijas sastāva. Tāpēc Lietuva likumīgi saņēma šīs zemes pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gadā.

Droši vien mūsu vēstnieks neatceras, ka mūsdienu Lietuvas teritoriju veidošanās noslēdzās tieši pēc Potsdamas konferences, kad Staļins nolēma iekļaut daļu Austrumprūsijas Lietuvas PSR sastāvā. Ja nu vēstnieks Matuļonis atsakās atzīt, ka Lietuva ir PSRS tiesību pārņēmēja, tas liecina, ka viņš ir gatavs atvadīties gan no Viļņas, gan Klaipēdas un labprātīgi nodot tās Polijai un Vācijai.

(Nezinu, kā reaģēs vācieši, taču Varšava šo ideju neapšaubāmi atbalstīs. Polija vēl joprojām uzskata, ka Viļņa un Viļņas apriņķis ir zemes, kas likumīgi pieder poļiem. Klaipēdā vairs gandrīz nav palicis neviena vācieša, toties Viļņas reģionā lielākā daļa iedzīvotāju ir poļi. Radikāli noskaņotie poļu revanšisti, kuru Polijā ir gana daudz, sapņo par Rečpospoļitas atjaunošanu).

Vēstnieku prāta aptumsums

Atliek tikai jautājums, kāpēc Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vēstniekus šī tēma vispār ir satraukusi. Vietējie žurnālisti pūlējās izprast, kāds tieši raksts izraisījis vētraino reakciju, tomēr neviens "baltiešu jūtas aizvainojošs" materiāls netika atrasts. Igauņu komentētājs Vladimirs Postņikovs šai tēmai veltīja atsevišķu publikāciju.

"Atklāti sakot, nezinu, par kādu tieši rakstu ir runa. Iespējams, runa ir par piezīmēm "Das Erbe der Sowjetunion", kas veltītas PSRS sastāvā bijušo valstu agrākajai un tagadējai dzīvei? Nē, Igaunijai veltītais raksts stāsta par vietējo jaunkundzi Kristīni Kallasu, Narvas koledžas direktori. Tajā stāstīts par mums, krievvalodīgie piIsoņi, nepilsoņi un pārējie pilsoņi. Par to, cik "sovjetiski" mēs esam un tā tālāk. Labi, tam nav nozīmes, iespējams, bija cits viedoklis (viena no Die Zeit "rozīnītēm" ir tā, ka avīze ir "diskusiju laukums", tajā sastopami dažādi viedokļi), taču pēc vēstnieku uzrakstītā tas ir dzēsts. Varbūt "kaut kas tāds" ir rakstos par Latviju un Lietuvu. Starp citu, vietnē publicēts milzīgs skaits autoru materiālu, tas ir būtiski. Valstī, kurā valda preses brīvība, autors var izteikt jebkādu viedokli," — viņš raksta.

"Taču tas nav galvenais. Svarīgākais ir tas, ka parasta rakstu sērija parastā, ne īpaši plaši pazīstamā vietnē, kas pieder viduvēji populārai vācu avīzei, ir kļuvusi par iemeslu veselu triju neatkarīgo valstu vēstnieku Butthurt. Cik lielām ir jābūt "raizēm" par savu "okupāciju", lai reakcija būtu tik nervoza? Patiešām, iedomājieties virsrakstu "Krievijas vēstniecība sašutusi par Edvarda Lūkasa rakstiem "Postimee", "Kādam portālā Delfi nav taisnība" <…> Vēl taču var arī kolektīvu sūdzību sacerēt, piemēram, Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas vēstnieku vārdā. Uzbekistāna vai Turkmenistāna arī var būt sašutušas. Vai Igaunijā ir Turkmenistānas vēstniecība? Godīgi sakot, ja dažas valstis zinātu, kas tās tādas ir — Igaunija, Latvija un Lietuva, to pārstāvniecības (ja tādas būtu) varētu paust sašutuma bez pārtraukumiem maltītei un miegam.

Uzbeki saprot, ka tādi pasākumi liecinātu par vājprātu, pie tam vairs ne īsti vieglā pakāpē. Taču baltieši — ne. Droši vien, vēl joprojām spirina ķepiņas tīmekļa vāciskajās lapās, ķeksējot ārā izdevumus, kuros kāds uzrakstījis kaut ko oficiālajai versijai neatbilstošu. Piedodiet par ķecerību, to jau drīz par Evaņģēliju sāks uzskatīt. Solis sāņus, un viss — ķeceri uz sārta!" — ironizē Vladimirs Postņikovs.

Ziniet, vācieši neiebilst

Die Zeit neiebilda vēstnieku secinājumiem un apsolīja atteikties no tādiem formulējumiem kā "bijušās padomju republikas" vai "PSRS mantojums". Veidojas ironijas pilna situācija, jo vācieši, atšķirībā no Baltijas valstu diplomātiem, tīri labi atceras vēsturi. Viņi atceras Lielā Tēvijas kara iznākumu, Potsdamas konferences lēmumus un Nirnbergu, atceras sāpīgo kapitulāciju un sakāvi, atceras starptautiskās tiesības, taču ne tikai… Viņi atceras arī to, ka Baltija kopš senseniem laikiem bijusi viņu ietekmes zonā. Nav pat vērts pieminēt Austrumprūsiju un ziemeļu priekšposteni — Mēmeli, jo šīs zemes ir vācu nācijas zaudētais mantojums. Nav nekāds brīnums, ka izdevuma vadība atbalstīja Baltijas valstu diplomātu lūgumu.

Ukraiņu vēsturnieks un politologs Rostislavs Iščenko
© Sputnik / Vladimir Trefilov
Pilnīgi iespējams, ka arī Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vēstnieki Vācijā uzskata šīs zemes par vācu mantojumu, tāpēc ir gatavi atteikties no savu republiku teritorijas daļas par labu Vācijai!?

Neatkarīgais informatīvi analītiskais portāls Baltnews.lt iepriekš vēstīja, ka Lietuvas preses izdevumi ironiski reaģējuši uz vēstnieku paziņojumiem un atgādinājuši, ka lielākā daļa Lietuvas vadības, tostarp arī prezidente Daļa Grībauskaite un ārlietu ministrs Lins Linkēvičs reiz bijuši Komunistiskās partijas biedri, kādreizējie komjaunatnes aktīvisti, partijas vadītāji. Pēc neatkarības atjaunošanas viņi izveidoja jaunu politisko eliti, izsvītrojot no biogrāfijas vētraino komunistisko pagātni.

Pēc temata

Lietuvas Augstākā tiesa izskata bijušā omonieša Mihailova advokātu sūdzību
Akadēmiķis Čubarjans: gaidām signālu no Latvijas
Mediji informē, kāpēc NATO un Krievijas karš būs haotisks un baismīgs
Tagi:
Lietuva, PSRS

Galvenie temati