1959. gadā Havaju salas kļuva par ASV 50. štatu. Tās brīvprātīgi un priecīgi atteicās no neatkarības. 2012. gadā referendumā vēlmi kļūt par 51. štatu izteica Puertoriko iedzīvotāji. Tiesa, ASV Kongress nesteidz izpildīt šo vēlēšanos — teritorijai atstāts brīvās asociācijas valsts statuss.
Esmu pārliecināts: ja referendums par neatkarību tiktu organizēts siu, asiniboinu vai čeroki cilts indiāņu vidū, rezultāts būtu tāds pats. Abstraktas brīvības vietā viņi dotu priekšroku konkrētai civilizācijai.
Pirms 25 gadiem trīs Baltijas republikas izdarīja pretēju izvēli. Tās deva priekšroku brīvībai un pameta Krievijas (padomju) civilizācijas telpu. 1991. gada 6. septembrī PSRS Augstākā Padome atzina to neatkarību, un līdz tā paša gada decembrim, līdz galīga sabrukuma brīdim Padomju Savienību nomināli veidoja nevis 15, bet gan 12 republikas.
Galu galā neatkarību izvēlējās visas PSRS republikas, taču tikai baltieši patiešām vismaz kaut ko darīja, lai izcīnītu savu neatkarību.
Pārējiem brīvība tika dāvanā (vai par sodu), kā sniegs uz galvas, pēc Belovežas gāršā noslēgtās sazvērestības, kurā piedalījās trīs no atlikušo divpadsmit republiku vadītājiem. Tas ir, atšķirībā no pārējiem Baltijas republiku iedzīvotāji saņēma nevis to, kas viņiem nebija vajadzīgs, bet gan to, ko viņi patiešām centās iegūt.
Pie tam izcīnīt brīvību centās ne tikai etni
skie lietuvieši, latvieši un igauņi, bet arī krievi (un citi padomju pilsoņi), kuri dzīvoja šajās republikās. Tolaik viņi pat nenojauta, ka nākotnē kļūs par nepilsoņiem (svešiniekiem, otrās šķiras cilvēkiem). Viņi cerēja, ka no "padomju eiropiešiem" pārvērtīsies par īstiem eiropiešiem, lai arī tāpēc nāksies pielikt burtu "-s" uzvārdam, lai sauktos "Ivanovs", "Vasiļjevs" vai "Ubijbatjkovs".
Lieta tāda, ka nebūtu nekādas neatkarības, ja pret to iestātos visi nākamie nepilsoņi ("sabraukušie"), kuru skaits Baltijas valstīs sasniedza 30-40%.
Nu, var jau mazajām Baltijas tautām piedot to mazo viltībiņu. Pirmkārt, nepilsonība pastāv tikai Latvijā un Igaunijā. Lietuva, kur "sabraukušo" bija mazāk, cēlsirdīgi piešķīra visiem pilsonību. Otrkārt, krievvalodīgie "("sabraukušie") gribēja nokļūt Eiropā un patiešām nokļuva Eiropā (tagad viņi dzīvo ES), bet tās pašas Igaunijas pilsonību viņiem neviens nesolīja.
Galu galā brīvības cīņā galvenais bija nevis tas, kāds pilsoņu un nepilsoņu skaits izveidojās katrā valstī. Izrādījās, ka svarīgākā nav pat sūrā cīņā iegūtā brīvība.
Tik tikko paspējuši izstāties no Padomju Savienības, baltieši sāka cīņu par to, lai tiktu iekšā Eiropas Savienībā. Un nenomierinājās, līdz tika iekšā. Tātad cīņa ritēja par impērijas maiņu.
Metropoli Maskavā nomainīja metropole Briselē (faktiski gan Berlīnē un Parīzē), padomju kodolieroču sardzes vietā pār Baltijas valstīm (kas pie viena bija paspējušas tikt iekšā arī NATO) izvērsās ASV sardze.
Piedevām vēl pirmajos gados pēc neatkarības iegūšanas (īpaši pirms iestāšanās ES) bijušie baronu dzimtcilvēki dzīvoja cerībā, ka tūlīt, tūlīt pēc uzņemšanas draudzīgajā eiropiešu saimē viņi paši sāks dzīvot kā vācieši, jo kļūs par pilntiesīgiem locekļiem savienībā, kurā visi lēmumi tiek pieņemti vienprātīgi.
Cerības izrādījās veltas. Baltijas valstis gan tika uzņemtas ES, taču par iekļūšanu jaunajā impērijā nācās samaksāt ar vecās impērijas celto rūpniecību.
Diemžēl var pēc sirds patikas spriest par Baltijas krējuma priekšocībām salīdzinājumā ar Altaja sieriem, taču teritorijas iespēju pabarot noteiktu iedzīvotāju skaitu nosaka saimniekošanas sistēma. Vienkāršāk sakot, tur, kur labi dzīvo divi vai trīs miljoni rūpniecības darbinieku, zinātniskā un radošā inteliģence līdz ar atbilstošu skaitu apkalpošanas sfēras darbinieku, fermeru utt., varēs izdzīvot labi ja simt tūkstoši zemnieku. Vienkārši katrai ģimenei saimniekošanai ir vajadzīgs vismaz noteikta izmēra zemes gabals.
Rezultātā visas Baltijas valstis cieta lielākos demogrāfiskos zaudējumus procentuālā izteiksmē (ja nu tikai Ukrainai trīs pēdējo pastiprinātās "eirointegrācijas" gadu laikā ir pārspējusi šos rādītājus).
Vēl vairāk, absolūtos skaitļos Baltijas valstu kopējie demogrāfiskie zaudējumi ir salīdzināmi ar Krievijas zaudējumiem (ņemot vērā to, ka Krievijas iedzīvotāju skaits PSRS sabrukuma laikā bija 18 reizes lielāks), un tos pārspēj tikai tā pati jau minētā Ukraina.
Skaidrs, ka lielākā daļa "pazaudēto" ir izbraukuši peļņā uz attīstītākām ES valstīm un, iespējams, varētu arī atgriezties. Tikai kurp? Un kāpēc?
Kāpēc vajadzētu atgriezties, ja bija sapnis kļūt par "īstu eiropieti", un tagad ir radusies tīri laba iespēja apmainīt Lietuvas, Latvijas vai Igaunijas pilsonību pret daudz prestižāku pavalstniecību Vācija vai vismaz Zviedrijā?
Kāpēc vajadzētu atgriezties, ja rūpniecība ir iznīcināta, tranzīta potenciālu (ieskaitot ostas) cenšas piebeigt konfrontācijas politika, kas tiek īstenota pret Krieviju (galveno tranzīta valsti), bet lauksaimniecība nespēj pabarot pat pusi bijušo iedzīvotāju? Kaut vai tāpēc, ka Krievija labprātāk rūpējas par savu pārtikas drošību uz iekšējo resursu rēķina (it īpaši pēc rietumvalstu ieviestajām sankcijām), bet kolēģiem no ES savu lauksaimniecības produkciju vairs nav kur likt. Tātad Baltijas fermeri var rēķināties tikai ar iekšējo tirgu, kurš, atklāti sakot, gan nav īpaši liels.
Tieši tāpēc Baltijas valstu iedzīvotāju skaits turpina samazināties. Īsi sakot, impērijas maiņa (ar brīvības cīņas lozungu) ir novedusi pie depopulācijas un nabadzības.
Vai varētu būt citādi?
Varētu. Tikai tad patiešām vajadzēja ilgoties pēc brīvības. Patiešām vajadzēja celt suverēnas valstis ar neatkarīgu ārpolitiku un ekonomisko politiku, ņemot vērā nacionālās intereses. Skaidrs, ka mazos un vājos apspiež lielie un spēcīgie. Tomēr jau Eižena Skriba lugā "Glāze ūdens" lords Bolingbroks dod ļoti labu padomu šādiem gadījumiem. Viņš saka, ka mazai valstij nav nekādu izredžu, ja to vēlas iekarot lielā kaimiņvalsts, toties ir iespēja izglābties, ja uz to pretendē divas lielvalstis.
Baltijas valstis ietekmēja Krievija, ES un ASV — veseli trīs globālie giganti. Tādos apstākļos, turklāt vēl koordinējot savas darbības, baltieši varēja sekmīgi manevrēt un aizstāvēt savas ekonomiskās intereses.
Vārdu sakot, tām bija iespēja pārvērsties par Baltijas Šveici. Pirmajos neatkarības gados (kad vēl nebija iznīdēts rūpnieciskais un tranzīta potenciāls) Baltijas valstis demonstrēja itin labu dinamiku. Tās pat dēvēja par "Baltijas tīģeriem" un stādīja par sekmīgas pēcpadomju attīstības piemēru.
Taču politiķu pieņemtais lēmums iekārtoties amerikāņu ārpolitikas farvāterā, kas bieži ir pretrunā ne vien Krievijas, bet arī ES interesēm, ir novedis pie dramatiskām sekām.
Protams, ne tikai tas vien — baltieši iznīcināja lielu daļu rūpnieciskā potenciāla jau pirms iestāšanās ES, kad to pieprasīja savienības vecās dalībvalstis, kas izmantoja iespēju iznīcināt savu uzņēmumu konkurentus.
Taču tie bija politiskie lēmumi, kas iezārkoja nedzimušo Baltijas ekonomisko brīnumu.
Ak jā, protams, tagad Baltijas jūras krastā var droši organizēt meistarklasi "Kā izmantot brīvību, lai maksimāli kaitētu savām interesēm."
