10:30 25 Novembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1865
  • RUB90.1119
Viedoklis
Saņemt īso saiti
173

Nu jau ir par vēlu klusēt, intervijā Sputnik pavēstīja Leonīds Ivašovs – nepieciešams rast iespēju pretoties maigā spēka operācijām, jo amerikāņi ir stājušies pie valstu iznīcināšanas konveijera.

RĪGA, 25. oktobris — Sputnik, Marija Šeludjakova. Atbildei uz tādām provokācijām kā terors, bruņoti uzbrukumi, apvērsumi un krāsainās revolūcijas, ir nepieciešami sabiedrotie, intervijā Sputnik paskaidroja Ģeopolitisko problēmu akadēmijas prezidents ģenerālpulkvedis Leonīds Ivašovs. Eksperts uzskata, ka Kolektīvās drošības līguma organizācijai (KDLO) jākļūst par Eirāzijas civilizācijas kodolu — tai jāapvieno visi iespējamie spēki un jāaizsargā visa Eirāzija.

- Vai jūs varētu nosaukt sāpīgākos punktus NVS kartē? Kādās valstīs saskatāmi nacionālās drošības draudi?

— Pasaule ir mainījusies. Pašlaik ikviena valsts ir pakļauta tā saucamo maigā spēka operāciju ietekmei.

Ar cēliem ieganstiem dažādās valstīs veidojas labdarības fondi un nevalstiskās organizācijas. Mērķi it kā ir labi — angļu valodas vai menedžmenta kursi. Taču pietiek tikai parakņāties dziļāk, un noteikti parādīsies militārie speciālisti vai speciālo operāciju eksperti. Iespējams, notiek iefiltrēšanās jau esošās struktūrās. Ar tādu tehnoloģiju palīdzību veidojas apvērsumam, krāsainajai revolūcijai vai teroristisku organizāciju iefiltrēšanai nepieciešamā infrastruktūra.

Terorisms iespiežas pa atvērtajiem logiem. Pat tad, ja tiks slēgtas fiziskās robežas, vienmēr paliks atvērtas garīgās robežas, it īpaši Centrālās Āzijas valstīs. Tām pāri iespiežas radikālas islāmiskās idejas, un tas ir vēl bīstamāk nekā teroristu grupa, kas šķērso fiziskās robežas.

Pastāv bruņotu konfliktu risks, jo pēcpadomju telpā ir apstrīdamas teritorijas. Pie tam nebūt ne visi kaimiņi ir draudzīgi noskaņoti.

Gan pērn, gan šogad Turcija mēģināja izprovocēt Armēniju iesaistīties bruņotā konfliktā. Turku helikopteri ielidoja Armēnijas teritorijā un gaidīja, kad tos notrieks armēņi vai krievi, lai sāktu sauszemes spēku operācijas. 

Baltkrievija satraukti vēro grupējumu paplašināšanos Baltijas valstīs un amerikāņu brigādes dislokāciju Polijas teritorijā. Baltkrievijas valdības acu priekšā izvēršas pretraķešu aizsardzības sistēmas, ko patiesībā veido uzbrukuma un trieciena bruņojuma iekārtas. 

Armēnija nespēs viena pati pretoties Turcijai, kas stājusies savienībā ar Azerbaidžānu. Baltkrievijas spēkos nav stāties pretī NATO sagatavošanās darbiem. Centrālajā Āzijā pastāv nopietns drošības apdraudējums. Ļoti nemierīgs ir Šindžana (uiguru) reģions Ķīnā. Pašlaik Ķīna ir nosūtījusi padomniekus uz Sīriju, lai identificētu šī reģiona iedzīvotājus, kuri mācās no teroristiem.

Bažas rada arī situācija Afganistānā. Iespējami organizēti talibu uzbrukumi Turkmēnijā. Draudi ir reāli, un beidzot tie ir pamanīti.

- Pastāv viedoklis, ka ASV nolēmušas pamest Centrālās Āzijas valstis. Vai tā patiešām ir?

— ASV zaudē vienu pozīciju pēc otras. Nu jau vairs nav iespējams teikt, ka amerikāņi ir neapstrīdami līderi. Ķīna ir nometusi ASV no ekonomiskā pjedestāla. Pekina veido jaunu finansiāli ekonomisko vai kredīta un finanšu modeli, kura pamatā ir zelta juaņs un mūsdienu industriālo produktu konkrēta ražošana. Amerikāņi zaudē pasaules vadošās finanšu lielvalsts pozīcijas.

Savukārt Krievija nobīda Vašingtonu no politiskā Olimpa. Indija un vairākas citas valstis demonstrē jaunu vērtību sistēmu. Vēl vairāk, Eiropa nepacietīgi gaida, kad amerikāņi zaudēs spēkus, lai padzītu viņus no kontinenta tāpat kā Krievija un Ķīna, kas iespiedušas ASV no Eirāzijas telpas.

Patiešām, Krievija pakāpeniski kļūst par pasaules politisko centru. Tāpēc pašlaik pret Kremli rit naidīgs informācijas karš.

Taču amerikāņi vēl joprojām saglabā planētas galvenā militārā spēka statusu. 2015. gada februārī ASV minēja šo tēzi nacionālās drošības stratēģijā, kurā galvenā uzmanība pievērsta rupjam militārajam spēkam. ASV valdība savā agonijā apstiprina dokumentus, kuros kliedz: "Mēs nepieļausim daudzpolāru pasauli."

ASV pievēršas militārajam spēkam, jo tā ir vienīgā joma, kurā amerikāņi pašlaik stabili ieņem līdera pozīciju. Šodien mēs redzam, cik aktīvi viņi to izmanto.

Nacionālās drošības stratēģijā ir arī sekojoša frāze: "Amerikāņu līdera pozīcijai nav alternatīvas. Mēs aizstāvēsim savas pozīcijas ar militārā spēka palīdzību jebkurā pasaules punktā." Tas ir izaicinājums visai cilvēcei.

Kā viemēr, amerikāņiem vajadzīgs ienaidnieks. Viņi ir parēķinājuši, ka cīnīties ar Ķīnu būtu bezjēdzīgi — tā neapstrīdami ir kļuvusi par ekonomisko līderi. Pie tam amerikāņu valdība nevar pieļaut Krievijas politiskā līdera pozīcijas. Tādā gadījumā dolārs sabruks, un bez tā ASV kļūs par tukšu grabuli. Šīs valsts iekšzemes kopprodukta pamatā ir nevis reālas materiālās vērtības, bet gan finanšu operācijas. Es pat tās nosauktu par globālām finansiālajām mahinācijām.

- Vai ASV var no jauna atgriezties Eirāzijā?

— Viņi vairs nekad neatgriezīsies Centrālajā Āzijā. Par to liecina ASV valsts sekretāra nesenā vizīte. Bija ļoti nepatīkami skatīties, kā Centrālās Āzijas valsts tiecās satikties un piedalīties apspriedēs. Kerijs sapulcēja ārlietu ministrus, citus politiķus — visus, izņemot Krievijas pārstāvjus. Viņš centās formēt pret Krieviju vērstu aliansi, solīja dažus labumus, tomēr no tā nekas neiznāca.

Paskatīsimies, kāda būs ASV politika pēc prezidenta vēlēšanām un jaunās administrācijas nākšanas pie varas. Hilariju Klintoni atbalsta finansisti un lielais bizness, kurš turpina agrāko maršrutu — ar politiskas nekaunības palīdzību ievest bruņotos spēkus, iejaukties citu valstu lietās, īstenot revolūcijas apvērsumus, un, ja pēc Vašingtonas domām tas nepieciešams, — iznīcināt veselas valstis. ASV jau ir stājušās pie valstu un tautu iznīcināšanas konveijera.

Viņi ir pilnībā destabilizējuši Tuvos Austrumus un nākamais destabilizācijas, valstu iznīcināšanas un apvērsumu objekts būs Centrālā Āzija.

- Kā KDLO vajadzētu reaģet uz krāsaino revolūciju vai apvērsumu draudiem Centrālajā Āzijā?

— Īstenot tādu operāciju Centrālajā Āzijā ir tikpat vienkārši kā Tuvajos Austrumos. Iespējams, pat vienkāršāk, jo vienotas politiskās telpas Centrālajā Āzijā nav. Katrai valstij ir pretenzijas pret kaimiņiem teritoriju vai resursu jautājumā. Vēl vairāk, jāņem vērā arī personiskie motīvi — attiecības valstu vadītāju starpā. Pastāv zināmi vēsturiskie aizvainojumi un citas pretrunas.

Varam uzskatīt, ka amerikāņi guva panākumus operācijā ar mērķi sašķelt musulmaņus — šiītus un sunnītus. Pie tam veidojas citas pseidoislamiskas organizācijas.

Tehnoloģija nav sarežģīta: tiek ieguldīta nauda un samusināti atsevišķi cilvēki, kuri audzē bārdas un steigšus lasa Korānu.

Destabilizācijas process Centrālās Āzijas reģionā ir iespējams, ja valstis nesaliedēsies un neizmantos Krievijas atbalstu. Ja uzvarēs pašreizējās ASV administrācijas līnija, mēģinājumi destabilizēt Centrālo Āziju un likvidēt vairākas valstis būs acīmredzami.

- Kolektīvās drošības līguma organizācijas samitā 14. oktobrī Erevānā tika izskatīta kolektīvās drošības stratēģija līdz 2025. gadam. kādus uzdevumus šobrīd pilda KDLO un kāda ir šī stratēģija?

— Lepojos ar to, ka es pats līdz ar kolēģiem sekmēju KDLO izveidošanos. Tieši militārās amatpersonas ierosināja Kolektīvās drošības līgumu. To atbalstīja Kazahstānas un Uzbekistānas prezidenti. Nazarbajevs pat zināmā mērā sacentās ar Karimovu par to, kur tiks parakstīts līgums — Taškentā vai Almatā. Galu galā līgums tika parakstīts Uzbekistānas galvaspilsētā 1992. gada 19. maijā.

Homsas pilsēta Sīrijā. Foto no arhīva
© Sputnik / Михаил Воскресенский

PSRS vienotie bruņotie spēki veidoja varenu militāro organismu. Paskatīsimies, piemēram, uz PGA sistēmu: 12. armijas štābs bija dislocēts Taškentā, bet PGA divīziju korpusi — Almatā, Turkmēnijā. Tātad štābs ir, bet karaspēka nav. Līdzīga bija situācija arī materiāltehniskās daļas aspektā: kaujas pozīcijas vienas valsts teritorijā, bet noliktavas, kur glabājās munīcija, raķetes un smērvielas, — citā. Pēc PSRS sabrukuma bruņotie spēki zaudēja cīņasspēju un kontroles sistēmu.

Sākotnējais uzdevums bija PSRS Bruņoto spēku civilizēta sadalīšana un struktūru cīņasspējas saglabāšana. Otrs uzdevums — nepieļaut konfliktsituācijas pēcpadomju valstu, KDLO locekļu starpā.

Bija arī trešais mērķis — nepieļaut, lai pēcpadomju republikas, kas sadalījās un saņēma daļu bruņotās struktūras, nekļūtu par vieglu laupījumu. Tika pavēstīts, ka uzbrukuma gadījumā vienam no KDLO locekļiem pārējie tās dalībnieki sniegs palīdzību, tostarp — arī militāru atbalstu. Mēs gatavojāmies kopīgiem spēkiem atsist jebkuru agresiju, vienalga, vai tas būtu gaisa telpas pārkāpums, vai ārvalstu armijas iebrukums. Pēc būtības, tas bija brīdinājums potenciālajiem agresoriem, kas pretendētu uz teritorijām vai resursiem. Tādi ir bijuši, ir un būs arī nākotnē.

Taču vienotas militārās politikas KDLO ietvaros nebija. Ja aizsardzības ministri vienojās, piemēram, solidāri pretoties NATO paplašināšanai, diplomātiem neizdevās saskaņot šo procesu. Krievija protestēja pret NATO vai ASV rīcību, taču citas republikas to atbalstīja tikai paklusām.

Pasaules centrs vairs neatrodas Rietumos — iestājas Austrumu pasaule. Valstis vairs nav galvenie starptautisko procesu, tostarp arī militāro procesu subjekti — priekšplānā iznāk transnacionālās korporācijas. Tās ir galvenie karu, revolūciju un provokāciju pasūtītāji.

Mūsdienās vairs nav noteikti jānomet bumbas, lai iznīcinātu valsti. Apvērsumi, revolūcijas, jaunas nācijas veidošanas operācijas (tas, kas notika Ukrainā) norit ar karavīru atbalstu. KDLO ir jānodrošina arī pretdarbība maigā spēka operācijām. Ir vajadzīga teorija, koncepcija un stratēģija. Nu jau ir par vēlu klusiņām sēdēt malā.

- Kā izmaiņas nepieciešamas KDLO stratēģijā?

— Krievija piedalās konfliktā Sīrijā, taču visi pārējie klusējot skatās un nopūšas. Šodien ir jāstrādā saliedēti visās drošības jomās.

KDLO ir jākļūst par Eirāzijas civilizācijas kodolu, tai jāsaliedē visi spēki, visas sfēras un jākļūst nevis par atsevišķu valstu aizstāvi, bet gan jāsargā visa telpa. Tā nav nejaušība, ka EES un KDLO teritorijas un sastāvs sakrīt gandrīz pilnībā.

Šanhajas sadarbības organizācija iegūst kolektīvās drošības organizācijas aprises, un KDLO jau sadarbojas ar ŠSO. Mēs jau organizējam kopīgus manevrus ar ķīniešiem. Tiem var pievienoties arī citas valstis, piemēram, Mongolija. Kolektīvās drošības sistēma ir jāveido sadarbībā ar Šanhajas sadarbības organizāciju, un tajā ir jāiekļaujas nevis pa vienam, bet vienotā, pietiekami spēcīgā struktūrā. Tikai tad ar mums rēķināsies. Tas pašlaik ir vitāli nepieciešams mūsu izdzīvošanai un mūsu nākotnes aizsardzībai. 

- Patiešām, pēdējos mēnešos ievērojami biežākas kļuvušas kopīgas militārās mācības pēcpadomju telpā.

— Jā, un tas liecina, ka ir saprotams, cik sarežģīta ir militāri politiskā situācija, kas veidojas mūsu telpā un pie tās robežām. Tas ir labi. Visi saprot, ka drošība patiešām ir apdraudēta, un draudi var parādīties pret ikvienu KDLO dalībvalsti. Skaidrs ir arī tas, ka vairākas KDLO valstis vienas pašas nespēj neitralizēt mūsdienu apdraudējumu.

Mēs redzam, par ko pārvēršas terorisma instrumentu komplekss. Tas iegūs globālu mērogu. Jebkuras valsts bruņotie spēki nespēj tikt galā ar teroristiskajiem formējumiem. Vajadzīga cieša sadarbība, specdienestu, militārās izlūkošanas un, protams, ātrās reaģēšanas spēku darbs pēc vienota plāna.

Arī mūsu kaimiņi nav īpaši draudzīgi noskaņoti, piemēram, Turcija, kura 90. gados un pašlaik aktīvi darbojas Centrālajā Āzijā un Kaukāzā. Turcija nav Krievijai draudzīga valsts. Tā izšķīrās par uzbrukumu krievu lidmašīnai. Tagad Turcija izaicina Krieviju Sīrijas frontē. Daudzu turku politiķu galvās vēl nav pagaisusi doma par Lielo Turānu.

Ir vajadzīgi augsta līmeņa spēki un sabiedrotie, lai apturētu tos, kuri cenšas demonstrēt tādas agresijas izpausmes kā teroru un bruņotus uzbrukumus. Ir jāparāda visiem, ka Kazahstāna, Krievija un Baltkrievija būs solidāras gadījumā, ja pret kādu no KDLO locekļiem notiks provokācijas. Tad daudzkārt samazināsies tamlīdzīgu provokāciju organizatoru rindas.

- Valda doma, ka pašlaik jau sācies jauns vispasaules militārās vēstures posms. Mūsdienās politiskās intereses aizstāv privātās, nevis nacionālās armijas. Vai jūs piekrītat šim viedoklim?

— Protams, valstij ir nepieciešama sava armija, dažādi bruņoto spēku veidi, kas atbilstu mūsdienu kara apstākļiem un pat perspektīvai. Privātās militārās kompānijas papildina bruņotos spēkus, taču aizstāt tos nespēj.

Privātās vienības vajadzīgas vairāku iemeslu dēļ. Patiešām, tie ir izcili profesionāļi, kas spēj sekmīgi pildīt uzdevumus lokāla konflikta apstākļos. Protams, tās ir jāizmanto, it īpaši vietās, kur valstij rīkoties nav īpaši ērti politisku apsvērumu vai citu iemeslu dēļ.

Piemēram, izceļas divu valstu konflikts Centrālajā Āzijā vai Kaukāzā. Iespējams, ir politiski nepieļaujami iejaukties šajā konfliktā.

Pieņemsim, ka sāksies jauns Armēnijas un Azerbaidžānas bruņotā konflikta posms Kalnu Karabaha dēļ. Privātās, politiski neitrālās struktūras var izpildīt miernešu lomu, radīt zināmu barjeru vai pildīt apsargu uzdevumus.

- Sīrijā un Ēģiptē Krievija atjauno kara bāzes, kas darbojās padomju laikos. Par ko tas liecina?

— Mihaila Gorbačova valdīšanas laikos Kreivija sāka labprātīgi zaudēt pasaules lielvalsts ģeopolitisko statusu. Gorbačovs centās risināt jautājumus no cilvēcisko vērtību viedokļa, centās demonstrēt piemēru kodolatbruņošanās un parasto bruņoto spēku samazināšanas jomās, lai mūsu piemēram sekotu amerikāņi un eiropieši. Šodien mēs nepārprotami redzam, kas no tā ir iznācis.

90. gados līdz ar PSRS sabrukumu un Jeļcina nākšanu pie varas atbruņošanās līnija turpinājās. Situāciju vēl pasliktināja doma par integrāciju rietumu civilizācijas sabiedrībā. Pēc būtības, tā padarīja Krieviju paklausīgu, un mēs dzīvojām pēc Vašingtonas gribas.

Rostislavs Iščenko
© Sputnik / Vladimir Trefilov

1993. gadā Jeļcins apstiprināja Krievijas militārās doktrīnas pamatus, kurā pauda, ka Krievijai ienaidnieku nav. Nav arī ārējo pretinieku un militārā apdraudējuma, taču pastāv atsevišķas problēmas un riski. Tātad nauda armijas vajadzībām nav jātērē.

Krievijas valdība samazināja vai likvidēja savu militāro klātbūtni ārvalstīs, jo uzskatīja, ka mūsu karavīri un jūras kara bāzes, visi mūsu objekti ārzemēs nes komunistisko ideoloģiju. Tolaik neviens vēl neko nebija dzirdējis par ģeopolitisko stratēģiju. Tāpēc mēs pametām visu pasauli.

Pie tam ārkārtīgi svarīgi stratēģiskie objekti tika atdoti tāpat vien — vienkārši pamesti. Kaut vai tā pati Adenas osta, kas atrodas stratēģiski nozīmīgā vietā. Agrāk Krievija kontrolēja jūras ceļus — gan militāros, gan tirdzniecības ceļus, gan Vidusjūru, gan Indijas okeānu. Mēs bijām visur, visur bija materiāltehniskais nodrošinājums. Jā, tur bija dislocēti nelieli spēki: helikopteru eskadriļa vai tanku rota, taču mēs kontrolējām visu. Mēs atradāmies gan Tartusā, gan Ēģiptē. Bāzi centāmies izveidot arī Somālijā, taču no šīs domas nācās atteikties, jo valstiskums teritorijā neizveidojās.

Pēc mūsu aiziešanas daudzas stratēģiskās pozīcijas aizņēma mūsu ģeopolitiskie sāncenši. Pašlaik Krievija no jauna cenšas kļūt par pasaules lielvalsti no politiskā un militārā viedokļa.

Tagad Krievija atgriežas Tuvajos Austrumos. Viens no apsvērumiem, kas lika iejaukties konfliktā Sīrijā, ir atgriešanās nozīmīgā rajonā. Neviens mūs neuzņems tikai ar visa laba vēlējumiem un humāno palīdzību. Ir jābalstās uz militārajiem spēkiem un jāparāda tie, aizsargājot minētā reģiona valsti. Apturot darbības, kas bija vērstas pret Irāku, Lībiju, Jemenu un citām valstīm. Tāpēc klātbūtne tur ir nepieciešama.

Kāpēc Sīrija ir tuva Krievijai? Padomju laikos Maskava sagatavoja desmitiem tūkstošu kara speciālistu, izveidojot Sīrijas eliti. Tagad pienācis laiks turpināt šo darbību — izvērst mācību iestāžu tīklu ārvalstu militāro speciālistu sagatavošanai un pastiprināt padomnieku struktūru.

Starp citu, Sīrijā tā bija spēcīgākā — vairāk nekā 150 padomnieku ar ģimenēm, tātad, aptuveni 400 cilvēki. Tāpēc jau Sīrija pašlaik pretojas — mūsu padomnieki un speciālisti tur uzturējās līdz pēdējam brīdim.

Krievija ir atgriezusies pasaules politikā, un līdzdalība tajā prasa valsts klātbūtni dažādos pasaules reģionos. Maskava noteikti ieradīsies arī Latīņamerikā, jo tur ir gan politiskās, gan civilizācijas, gan ekonomiskās intereses. Tātad tur būs arī militārais spēks.

Pēc temata

ES pret ASV, Luksemburga pret Ungāriju, jeb Karš par vērtībām
"Krievi nāk": britu mediji krīt histērijā Krievijas kuģu dēļ

Galvenie temati