Savā rakstā izdevumā Parlamentni listy, ko pārpublicēja portāls InoSMI, Čehijas Republikā pazīstamais jurists un politiķis, kādreizējais Čehoslovākijas sociālistiskās partijas priekšsēdētājs, Čehijas parlamenta deputāts, Senāta loceklis, tieslietu ministra vietnieks un Augstākās administratīvās tiesas tiesnesis Jirži Vivadils pauda viedokli par pašreizējo situāciju pasaulē.
Es zinu, ka esmu pārāk uzmācīgs, taču esmu spiests no jauna sākt no Maidana. No tā sākšu ik reizi, kamēr vien vēl ir kāds dumjš rietumu politiķis, kurš nesaprot, ka Kijevas vardarbīgā apvērsuma atbalsta mērķis bija novājināt un pazemot Krieviju, taču patiesībā tas kļuva par Eiropas Savienības spēka un labklājības galu, tāpat kā pielika punktu NATO agresīvā pakta virtuālajam spēkam.
Kur ir laiki, kad Porošenko uzskatīja, ka ASV viņam palīdzēs uzvarēt Putinu?
Kur ir laiki, kad Merkele, kura pašlaik saņem aizvien skarbāku kritiku, un absolūti nenozīmīgais Olands tēloja Eiropas Savienības svarīgākās figūras un bārstīja pārmetumus Krievijai, ko padarīja par tā saucamā Normandijas formāta daļu, lai arī Minskas protokoli, ko vēlāk apstiprināja kā Drošības Padomes rezolūciju, nenoteica nevienu uzdevumu Krievijai.
Daudzi man pārmet to, ka sajūsminos par Putinu.
Es to nenoliedzu. Es patiešām uzskatu, ka viņš ir absolūts politiskais līderis, jo viņam pasaulē nav konkurentu. Aizejošais Obama atstāj ASV psiholoģiskā sabrukuma stāvoklī. Merkele ir ievedusi Eiropā simtiem tūkstošu migrantu, sagrāvusi Grieķiju un ES dienvidu valstis, rada negatīvas emocijas sava vācu islāma atbalsta dēļ, un tagad viņai atliek tikai pagaidīt līdz sabruks Deutsche Bank, un tad vēlētāji visu pieminēs. Savukārt Putinam ir 80% popularitāte, un Rietumu atbalstītie liberāļi vēlēšanās cieta pilnīgu sakāvi. Krievijas sabiedroto skaits Eiropas un Āzijas reģionā aug, un Sīrijā, par kuru aprunāsimies vēlāk, Putins ir neapstrīdams saimnieks.
Putins zina, kad jāpaklusē, zina, kad jābūt pacietīgam, zina, kad jātiekas ar Merkeli un Olandu, taču saprot, ka viņa acīs šie politiķi ir zaudējuši savu nozīmi — to viņš demonstrēja G20 samita laikā.
Rietumi izprovocēja pilsoņu karu Ukrainā, pretēji demokrātijas principiem atbalstot valsts vadītāja (Janukoviča) gāšanu. Viņi neraizējās par to, ka probanderiskā vai daļēji fašistiskā, prorietumnieciski noskaņotā Ukrainas elite vēlējās pievienoties Rietumiem, taču Ukrainas austrumu reģions bija prokrieviski noskaņots. Tas noveda pie pilsoņu kara. Tāpat Rietumi neatzina Krimu, lai arī referendums Krimā bija simtkārt demokrātiskāks nekā Kosovā…
Putins prot gaidīt mēnešiem un gadiem ilgi, taču zina, ka noteiktā brīdī viņam nāksies iegāzt tiem, kas vēlas uzbrukt Krievijai.
Putins labi izjūt brīdi un zina, ka tagad, pirms ASV prezidenta vēlēšanām, tas ir, līdz šī gada novembrim, ir jāsper neatgriezeniski soļi, kas ļaus Krievijai kontrolēt situāciju. Tā Putins pierādīs, ka nav iespējams pazemot Krievijas impēriju, kas sakāva Angelas Merkeles priekšgājēju, kancleru Ādolfu Hitleru, tāpat kā Francijas prezidenta Olanda priekšgājēju — Napoleonu. Nav iespējams pazemot valsti, ko Otrā pasaules kara laikā par savu svarīgāko sabiedroto uzskatīja, šķiet, lielākais amerikāņu prezidents ar globālu domāšanu — F.D.Rūzvelts.
Situācija mainās gandrīz vai ik dienas, ik stundas.
Putins nekādā gadījumā nepieļaus, lai cīņā par Alepo uzvarētu islāmistu teroristi, lai kā viņi sauktos.
Rietumu standarta metode — mūsdienīga koloniālisma izpausme — tiek novākti pie malas valstu vadītāji, kuri mūs neapmierina kaut kādu iemeslu dēļ.
Tāpēc neveiksmei bija lemts Irākas laicīgais līderis, lai arī diktators Huseins, tāpēc šodien mēs redzam Irāku gruvešos. Bija skaidrs arī laicīgā līdera Kadafi liktkenis, un Lībija ir iznīcināta. Protams, bija jāaiziet arī Janukovičam, jo viņš kameru priekšā atteicās parakstīt līgumu par partnerību ar ES. Un tas rada izmisumu, ņemot vērā pašreizējo Holandes negatīvo viedokli šajā jautājumā.
Pienācis laiks pēdējam uzbrukumam…
Tāpēc Putins sāka stingri atkārtot, ka par Asada režīma krišanu nevar būt ne runas, jo tas novestu pie totāla asiņaina valsts sabrukuma — par to liecina Irākas un Lībijas piemērs.
Par to, ko saka Obama, Putins pārstāja interesēties, jo Obama visu šo laiku atbalstīja teroristus — viņa mērķis bija atbrīvoties no Asada, nevis no islāmistiem.
Jau pirms Obamas administrācijas šķietami stingrā paziņojuma, ka tiek pārtrauktas diplomātiskās pārrunas Sirijas jautājumā, Putins lika galdā absolūtu trumpi.
Ar ASV noslēgtā līguma iesaldēšana par plutonija utilizāciju ir saistīta ar sekojošu ultimātu.
Sadarbības atjaunošanai Krievija izvirza ASV noteikumu atbruņot Baltijas valstis. Piemēram, runa ir par amerikāņu karavīru izvešanu no NATO dalībvalstu teritorijas, kas pievienojušās aliansei pēc 2000. gada 1. septembra. Tās ir Baltijas valstis (Lietuva, Latvija un Igaunija), kā arī Albānija, Bulgarija, Horvātija, Slovēnija, Slovākija un Rumānija. Krievija vēlas, lai NATO spēku nebūtu arī Polijā.
Pie tam ASV ir jāatsakās no naidīgās pret Krieviju vērstās politikas. Piemēram, Vašingtonai ir jāatceļ visas sankcijas, kas attiecinātas uz Krievijas pilsoņiem un uzņēmumiem, jākompensē sankciju rezultātā ciestie Krievijas zaudējumi, ieskaitot zaudējumus, ko Krievija cietusi rietumvalstu pārtikas produktu embargo rezultātā, kas tika ieviests, atbildot uz Rietumu sankcijām.
Kremlis pieprasa, lai Savienotās Valstis atceltu dažus 2014. gadā pieņemtos likumus: likumu par atbalsta sniegšanu brīvajai Ukrainai un tā saucamo "Magņitska likumu".
Ideāls ultimāts.
Pats par sevi saprotams, neviens neuzskata, ka Rietumi nekavējoties izpildīs šos nosacījumus. Taču fakts, ka Putins tos izvirzīja tik skarbi, nozīmē: viņš ir pārliecināts par to, ko var, ko — ne…
Vietā, kur izvēršas mūsdienu ģeopolitiskā sadursme, tas ir, Sīrijā, viņš kontrolē situāciju, bet pārējiem, lai arī sakostiem zobiem, ar to nākas samierināties.
Putins apzinās, ka pašreizējais periods maina visu līdz par 1990. gadā izveidotās ģeopolitiskās kārtības pamatiem.
Esmu pārliecināts, ka Putins vēlas sadarboties ar Eiropu, viņš vēlas, lai sadarbība būtu cieša, taču vienlaikus pieprasa godīgumu. Viņš zina, ka bez Krievijas nebūtu ne Hitlera sakāves, ne Vīnes kongresa, ne arī (piezīme viņa koleģei Merkelei) Vācijas apvienošanās.
Putins zina visus nākamos pretinieka gājienus un savā priekšā redz nīkstošo Rietumu vājās figūras, kur, atšķirībā no Krievijas prezidenta, politiķu popularitāte krītas, kur ASV un ES dzīvo virtuālajā realitātē, uzskatot, ka vēl kaut ko spēj. Viņi vairs neko nespēj…
Viss beidzas, kā nākas.
Autora uzskati var neatbilst redakcijas viedoklim.
