https://sputniknewslv.com/20220614/polija-buve-lielvalsti-no-vienas-juras-lidz-otrai-22009631.html
Polija būvē lielvalsti no vienas jūras līdz otrai
Polija būvē lielvalsti no vienas jūras līdz otrai
Sputnik Latvija
Pēdējā laikā Polija kļuvusi teju vai par centrālo ziņu avotu – jaunumi nāk gandrīz katru dienu. 14.06.2022, Sputnik Latvija
2022-06-14T19:54+0300
2022-06-14T19:54+0300
2022-06-16T10:01+0300
polija
politika
ģeopolitika
ukraina
asv
nato
vladimirs zeļenskis
andžejs duda
viedoklis
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/21/94/219427_0:107:2048:1259_1920x0_80_0_0_44a89706ec6cdf4c1365a9412b560358.jpg
Nesen kļuva zināms, ka poļi ar Kijevas piekrišanu izvietos pie sevis Ukrainas Valsts nodokļu dienesta datu apstrādes rezerves centru, aizbildinoties ar resora "efektivitātes celšanu". Prezidents Andžejs Duda intervijā Bild paziņoja, ka Polija nodevusi Ukrainai bruņojumu divu miljardu dolāru vērtībā, ieskaitot vairāk nekā 240 tankus, gandrīz 100 bruņutehnikas un bruņojumu vienības, munīciju un raķetes, portālā RIA Novosti stāsta Veronika Krašeņņikova.Aizvadītajā nedēļā Polija sniedza ziņas par lielu līgumu: Ukraina saņems bruņojumu 470 miljonu dolāru vērtībā, ko daļēji apmaksās Eiropas Savienība, bet nauda tiks atvēlēta Polijas militārās rūpniecības kompleksa tālākajai attīstībai, stāstīja premjerministrs Mateušs Moraveckis. Jūnija sākumā ASV vēstnieks Polijā Marks Bžezinskis atklāja, ka tuvāko desmit gadu laikā valstī tiks uzbūvēti vairāk nekā simt militārie objekti. Šīs ziņas viņš sniedza kopā ar Polijas aizsardzības ministru Mariušu Blaščaku, liekot pamatus bruņojuma noliktavas būvdarbiem Povidzē, kur dislocēta ASV bataljona grupa. Tā ir tikai pirmā noliktava no astoņām. Protams, noliktavas būs pilnas ar bruņojumu.Konkrētās ziņas papildina ģeostratēģiskie oficiālie paziņojumi: maija sākumā prezidents Duda apsolīja, ka starp Poliju un Ukrainu robežu nebūs, tās "kopā būvēs kopīgu laimi un kopīgu spēku".Kijevai veltītās ziņas no Varšavas liecina: Polija sākusi Ukrainas aktīvu apgūšanu.Krīze dažkārt dāvā iespējas, un Polija pašreizējo situāciju noteikti vērtē atzinīgi. Varšavai ir parādījušās unikālas izredzes iegūt ukraiņu zemes Starpjūru koncepcijas ietvaros. Tas ir ģeostratēģisks projekts, kas paredz Polijas vadībā apvienot valstis starp Baltijas jūru ziemeļos, Melno un Adrijas jūru – dienvidos. Ideju pirms simt gadiem ierosināja maršals Juzefs Pilsudskis, un veselu gadsimtu Polija pūlējās realizēt savas ambīcijas pret Austrumeiropu, Ukrainu un Baltkrieviju. Pat ja sapņi beidzās nesekmīgi, pagātnes impēriskās himēras nedod mieru arī tagadējiem poļu nacionālkonservatoriem.Bez ārējā atbalsta Starpjūru projekts nav īstenojams. Taču ideja ieinteresējusi Savienotās Valstis – kā nu ne, ar tā palīdzību Amerika saņems uzticamu un paklausīgu reģionālo partneri Austrumeiropā, kura impēriskās ambīcijas teicami iekļaujas ASV interesēs. Polija audzēs savu spēku un ietekmi, pūlēsies piespiest pie sienas un kaitināt Krieviju no rietumu puses, ar savu Krievijai naidīgo kaismi aizvietojot veco neuzticamo Eiropu.Termins "Starpjūra" (Intermarium) ASV parādījās 2009. gadā analītikas aģentūras "Stratfor" dzīlēs sakarā ar Polijas atbalstu Gruzijai pēc tās avantūras 2008. gada 8. augustā. "Wikileaks" stāsta, ka no 2009. līdz 2011. gadam "Intermarium" pieminēts 394 elektroniskajās vēstulēs. No 2012. gada "Stratfor" šo terminu sāka izmantot publiski.2015. gadā, Obamas prezidentūras laikā Starpjūru sāka īstenot "Budapeštas devītnieka" formātā. Savukārt prezidents Tramps meta pie malas eifēmismus un atgriezās pie Starpjūras: viņa acīs nacionālkonservatīvā Polija bija ideoloģiska oāze "liberālajā" Eiropā un labākais ieejas punkts enerģētikas tirgū, no kura vajadzēja padzīt Krieviju. Vašingtona un Varšava iniciēja infrastruktūras projektu "Triju jūru iniciatīva", tā pati "Trīsjūra", piemēram, amerikaņu sašķidrinātās gāzes piegādēm. Lai arī "Trīsjūra" tika pasludināts par sociāli ekonomisku projektu, viens no tā arhitektiem bija NATO spēku Eiropā bijušais komandieris, amerikāņu ģenerālis Džeimss Džonss. Vienlaikus tika apspriesta arī armijas bāzes "Trampa forts" iecere – tā varēja kļūt par lielāko Eiropā.Tā Starpjūra kļuva par poļu un amerikāņu kopprojektu. Īpaši lietderīgi tā izskatās kompleksā ar Turcijas neoosmaņu projektu, kas vērsīs spiedienu pret Krieviju no dienvidiem. Abus reģionālos centrus mudina impēriskais revanšisms, un tās cenšas gūt maksimālu labumu no Eiropas un Eirāzijas pārdalīšanas, kas startējusi līdz ar Krievijas specoperāciju Ukrainā.Kijevai it kā jau vajadzētu pretoties tādām idejām. Poļu un ukraiņu nacionālisms vēsturē vairākkārt saskārušies asiņainās sadursmēs. Vai tiešām šoreiz Zeļenskis brīvprātīgi ved valsti pretī poļu raupjajām ķetnām? Galu galā viņš piebalsoja Dudam principiālā jautājumā: "Mēs esam tuvi. Starp mums nevar būt robežas vai šķēršļi. Mentāli ukraiņu un poļu tautas jau sen vairs nešķir robežas." To viņš pateica 22. maijā līdz ar ziņu par to, ka Ukrainas ĀM izstrādā likumu, kas piešķirs poļiem īpašu statusu un ļaus ieņemt posteņus valsts struktūrās. Arī Zeļenska un Dudas neparasti siltie apskāvieni parlamentā tikai apstiprina: nekādas vēlmes saglabāt suverenitāti nav. Zeļenskis spēj runāt ar rietumvalstīm bez ceremonijām, ja vien vēlas, – tā viņš pieprasa bruņojumu. Taču viņa rupjības ik reizi bija veltītas eiropiešiem, bet ar Vašingtonu viņš runā ar cieņu. Tur Zeļenkim varēja paziņot: "Vlad, tu tagad celsi augšā Trīsjūru" un apsolīt Polijas vietvalža posteni atlikušajās Ukrainas teritorijās.Kadriem ir izšķiroša nozīme vienmēr un visur. Kurš amerikāņu drošības aparātā ir pats kompetentākais par poļu darīšanām, pats motivētākais? Protams, Bžezinskis. Vecais Zbigņevs ir aizgājis viņsaulē, tagad darbu turpina dēli, kas saņēmuši no tēva vajadzīgās zināšanas un stimulu.Šī gada sākumā ASV vēstnieka Polijā posteni ieņēma jaunākais dēls – 1965. gadā dzimušais Marks Bžezinskis, tikai Varšavā viņš pārtapa par Mareku. Akreditācijas rakstus vēstnieks iesniedza prezidentam 22. februāri – pareizi, divas dienas pirms militārās operācijas sākuma. Marks strādāja Nacionālās drošības padomē jau Bila Klintona prezidentūras laikā, 1999.-2001. gg., bet 34 gadu vecumā jau stājās Krievijas un Eirāzijas lietu direktora postenī, pēc tam pārņēma Dienvidu un Austrumeiropas lietas. Ātra karjera ir saprotama: ja tavs papus vadīja Nacionālās drošības padomi (Kārtera laikā, 1977.-1981. gg.), kur tad vēl doties dēlam – viņa kompetence ir nodrošināta. 2008. gadā Marks Bžezinskis apprecēja ukrainieti Nataļju Lopatņuku. Tādas savienības dāvā vien papildu motīvu dzīves misijā.Zbigņeva Bžezinska vecākais dēls, 1963. gadā dzimušais Jans nonāca Nacionalās drošības padomē tulīt pēc institūta 1986. gadā. Tālāk viņš devās militārā virzienā. 1991.-1993. gadā viņš strādāja Pentagonā, Plānošanas departamentā, kas izstrādā stratēģiju. 2001.-2005. gg. Jans jau bija aizsardzības ministra vietnieks Eiropas un NATO lietās. Starp diviem posteņiem Pentagonā, laikā no 1993. līdz 1994. gadam Jans Bžezinskis – tas ir fantastiski! – bija Ukrainas valdības, piemēram, Ukrainas Drošības dienesta, ĀM, AM un parlamenta "brīvprātīgais padomnieks". Tas notika laikā, kad tapa mūsdienu Ukraina.Fakts no viņu ģimenes dzīves: Zbigņeva dzīvesbiedres, Jana un Marka mātes meitas uzvārds ir Beneša. Jā, viņa ir tuva rada Edvardam Benešam, Čehoslovākijas prezidentam laikā no 1935. līdz 1948.gg. (no 1939. līdz 1945. gadam – trimdas prezidents Londonā). Benešs neiesaistījās antihitleriskajā koalīcijā ar PSRS un samaksāja ar savu valsti – Minhenes sazvērestības rezultātā 1938. gada septembrī Sudetu apgabals pārgāja Trešā reiha rokās, bet pēc tam sabruka visa valsts.Vēl viena vēsturiska nianse. Trimdas prezidentam Benešam bija padomnieks Džozefs Korbels. Pēc kara viņš kļuva par Čehoslovākijas vēstnieku Dienvidslāvijā. 1948. gadā, kad valsts pārgāja sociālistiskajā nometnē, viņš devās uz ASV kā politiskais bēglis. Korbelam bija meita vārdā Madlēna. Vēlāk viņa kļuva par Madlēnu Olbraitu.Tā veidojās Austrumeiropas lobijs amerikāņu sistēmā. Tas darbojās visus aukstā kara gadus un turpina darboties, un vienalga, pie kādas partijas pieder prezidenti.Taču atgriezīsimies tagadnē. Ar Trīsjūru atbalstu no ārpuses Polijai viss ir kārtībā. Kāda ir iekšejā situācija? Pret Krieviju vērstās radikālās sankcijas novedušas pie strauja cenu pieauguma: svarīgākie patēriņa produkti – maize, piens, gaļa – auguši cenā vairāk nekā par 30%. Apkurei valdība iesaka pilsoņiem lasīt mežā žagarus.Polijas un Ukrainas prezidenti apskaujas, bet tikai katrs septītais polis piekrīt, ka ukraiņiem vajadzētu saņemt tādus pašus sociālos pabalstus, kā dabū viņi paši. ANO dati rāda, ka Polija uzņēmusi vairāk nekā 3,5 miljonus bēgļu, tomēr poļu dāsnuma tik tikko pietika trim mēnešiem: pabalstus atceļ, privilēģijas atņem. Poļi nebūt neuzskata ukraiņus par savējiem – viņi vēlas Rietumukrainas zemes, sākt to ekonomisko ekspluatāciju, izmantot cīņai pret Krieviju, tikai ne ukraiņus. Šovinisms sadzīvē ir milzīgs: vēl aizvien ir dzīvi vēsturiskie stereotipi par poļu kungiem un ukraiņu kalpiem, lai arī Zeļenskis klāsta, ka "pašreizējā situācija neviļus likusi Polijai un Ukrainai piemirst strīdus par kopīgo pagātni".Tieši tāpat arī Rietumeiropa ekspluatē poļus: izglītoti jaunieši strādā zemu kvalificētu darbu, Londonā pret poļu santehniķiem – vienu brīdi visi santehniķi Londonā bija poļi – izturas tikpat nicinoši, kā viņi paši – pret ukraiņiem. Taču Polija nevis cīnās par taisnīgāku pasauli, bet gan pati vēlas kļūt par tikpat šovinistisku metropoli vājākām valstim, piemēram, Ukrainai.2023. gada rudenī Polijā gaidāmas parlamenta vēlēšanas. Valstī valda nacionālkonservatīvā partija "Likums un taisnība", ko vēl aizvien kontrolē tās dibinātājs Jaroslavs Kačinskis, tātad – arī valdību. premjerministra un prezidenta attiecībās patlaban valda vispārēja ideoloģiska vienprātība.Ar nacionālkonservatoriem var konkurēt proeiropeiskais Donalds Tusks, kurš 2007.-2014. gg. ieņēma premjerministra posteni. Tālajā 2009. gadā Tusks pat apgalvoja, ka Krievijas un Polijas attiecības ir labākas nekā jebkad. Tā pat bija patiesība. Oponenti viņu ienīst: Tusks viņu acīs ir nodevējs un "slepens vācietis" – pēc tautības viņš ir kašubs, bet kašubi senos laikos pārvācojās. 2009. gada septembrī prezidents Putins un premjers Tusks divatā, bez tulkiem staigāja gar Baltijas jūru un runājās vāciski, nacionālkonservatoriem tas kļuva par "Tuska un Putina sazvērestības" galīgo pierādījumu. Pie viena iznāca, ka "viņš kopā ar krieviem notrieca lidmašīnu pie Smoļenskas".Tusks neatbalsta impērisko projektu, viņš atbalsta sadarbību ar ASV NATO ietvaros un pievērsies Briselei, kur vadīja Eiropas padomi no 2014. līdz 2019. gadam. Pretrunas poļu politikā lieku reizi apstiprina fakts: kad Tusku atkārtoti ievēlēja šajā postenī 2017. gadā, vienīgā balss "pret" bija no Polijas puses. Ja viņa "Pilsoniskā koalīcija" uzvarēs parlamenta vēlēšanās, valstī sāksies nopietna šķelšanās. Krīze Polijas ekonomikā aug un, iespējams, valdošie nacionālkonservatori vēlas vairot spriedzi, lai saglabātu varu – militārās krīzes laikā nav vietas vēlēšanām un citiem demokrātiskiem mehānismiem. Diezin vai Polija vēlētos mieru Ukrainā tuvākā gada laikā.Tātad Ukrainas "aprīšanā"iestājusies aktīvā fāze. Domājams, poļu kontrolē nonāks visa pārējā Ukrainas daļa, kas nepāries pie Krievijas, ne tikai Ļvovas apgabals vien. Pēc speciālās militārās operācijas noslēguma Krievija aci pret aci sastapsies ar radikalizētu ukraiņu-poļu-amerikāņu un NATO militāri politisko savienību. Patlaban nav jūtams, ka šī savienība piekristu noslēgt mieru, tāpēc rezultātā sagaidāmas regulāras apšaudes austrumu reģionos un Krievijas atbildes uz tiem zemas intensitātes konflikta ietvaros. No otras puses, Polijas iekšējās problēmas graus stabilitāti un vājinās militāro avantūru apetīti. Taču pašreizējā situācijā iespējami arī iracionāli soļi, piemēram, ar mērķi apslāpēt problēmas valsts iekšienē. Tāpēc Krievijas nākotnes rietumu robeža tuvākajos gados, domājams, saglabāsies "karsta".
https://sputniknewslv.com/20220613/polijas-bijusais-arlietu-ministrs-provoce-kodolkonfliktu-eiropas-centra-22007939.html
https://sputniknewslv.com/20220610/nato-speki-ukraina-nozime-krievijas-triecienus-pret-rietumvalstim-21994821.html
https://sputniknewslv.com/20220525/polija-gatavojas-integracijai-ukrainas-liktenis-ir-izlemts-21896172.html
https://sputniknewslv.com/20220517/amerikanu-pulkvedis-atklaja-baidena-planu-sakt-nato-karu-ar-krieviju-21841810.html
https://sputniknewslv.com/20220509/eksperts-paskaidroja-kapec-polija-baidas-okupet-ukrainas-rietumus-21744129.html
https://sputniknewslv.com/20220509/jauna-krievija-un-jauna-pasaule--pec-uzvaras-21744297.html
https://sputniknewslv.com/20220429/polija-plano-ienemt-savus-vesturiskos-ipasumus-ukraina-21633930.html
https://sputniknewslv.com/20220415/rietumu-sabiedribu-gatavo-karam-tresajam-pasaules-karam-21423421.html
https://sputniknewslv.com/20220404/kacinskis-ierosina-izvietot-polija-amerikanu-kodolierocus-21228370.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
2022
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
polija, politika, ģeopolitika, ukraina, asv, nato, vladimirs zeļenskis, andžejs duda
polija, politika, ģeopolitika, ukraina, asv, nato, vladimirs zeļenskis, andžejs duda
Nesen kļuva zināms, ka poļi ar Kijevas piekrišanu izvietos pie sevis Ukrainas Valsts nodokļu dienesta datu apstrādes rezerves centru, aizbildinoties ar resora "efektivitātes celšanu". Prezidents Andžejs Duda intervijā Bild paziņoja, ka Polija nodevusi Ukrainai bruņojumu divu miljardu dolāru vērtībā, ieskaitot vairāk nekā 240 tankus, gandrīz 100 bruņutehnikas un bruņojumu vienības, munīciju un raķetes, portālā RIA Novosti stāsta Veronika Krašeņņikova. Aizvadītajā nedēļā Polija sniedza ziņas par lielu līgumu: Ukraina saņems bruņojumu 470 miljonu dolāru vērtībā, ko daļēji apmaksās Eiropas Savienība, bet nauda tiks atvēlēta Polijas militārās rūpniecības kompleksa tālākajai attīstībai, stāstīja premjerministrs Mateušs Moraveckis. Jūnija sākumā ASV vēstnieks Polijā Marks Bžezinskis
atklāja, ka tuvāko desmit gadu laikā valstī tiks uzbūvēti vairāk nekā simt militārie objekti. Šīs ziņas viņš sniedza kopā ar Polijas aizsardzības ministru Mariušu Blaščaku, liekot pamatus bruņojuma noliktavas būvdarbiem Povidzē, kur dislocēta ASV bataljona grupa. Tā ir tikai pirmā noliktava no astoņām. Protams, noliktavas būs pilnas ar bruņojumu.
Konkrētās ziņas papildina ģeostratēģiskie oficiālie paziņojumi: maija sākumā prezidents Duda apsolīja, ka starp Poliju un Ukrainu robežu nebūs, tās "kopā būvēs kopīgu laimi un kopīgu spēku".
Kijevai veltītās ziņas no Varšavas liecina: Polija sākusi Ukrainas aktīvu apgūšanu.
Krīze dažkārt dāvā iespējas, un Polija pašreizējo situāciju noteikti vērtē atzinīgi. Varšavai ir parādījušās unikālas izredzes iegūt ukraiņu zemes Starpjūru koncepcijas ietvaros. Tas ir ģeostratēģisks projekts, kas paredz Polijas vadībā apvienot valstis starp Baltijas jūru ziemeļos, Melno un Adrijas jūru – dienvidos. Ideju pirms simt gadiem ierosināja maršals Juzefs Pilsudskis, un veselu gadsimtu Polija pūlējās realizēt savas ambīcijas pret Austrumeiropu, Ukrainu un Baltkrieviju. Pat ja sapņi beidzās nesekmīgi, pagātnes impēriskās himēras nedod mieru arī tagadējiem poļu nacionālkonservatoriem.
Bez ārējā atbalsta Starpjūru projekts nav īstenojams. Taču ideja ieinteresējusi Savienotās Valstis – kā nu ne, ar tā palīdzību Amerika saņems uzticamu un paklausīgu reģionālo partneri Austrumeiropā, kura impēriskās ambīcijas teicami iekļaujas ASV interesēs. Polija audzēs savu spēku un ietekmi, pūlēsies piespiest pie sienas un kaitināt Krieviju no rietumu puses, ar savu Krievijai naidīgo kaismi aizvietojot veco neuzticamo Eiropu.
Termins "Starpjūra" (Intermarium) ASV parādījās 2009. gadā analītikas aģentūras "Stratfor" dzīlēs sakarā ar Polijas atbalstu Gruzijai pēc tās avantūras 2008. gada 8. augustā. "Wikileaks" stāsta, ka no 2009. līdz 2011. gadam "Intermarium" pieminēts 394 elektroniskajās vēstulēs. No 2012. gada "Stratfor" šo terminu sāka izmantot publiski.
2015. gadā, Obamas prezidentūras laikā Starpjūru sāka īstenot "Budapeštas devītnieka" formātā. Savukārt prezidents Tramps meta pie malas eifēmismus un atgriezās pie Starpjūras: viņa acīs nacionālkonservatīvā Polija bija ideoloģiska oāze "liberālajā" Eiropā un labākais ieejas punkts enerģētikas tirgū, no kura vajadzēja padzīt Krieviju. Vašingtona un Varšava iniciēja infrastruktūras projektu "Triju jūru iniciatīva", tā pati "Trīsjūra", piemēram, amerikaņu sašķidrinātās gāzes piegādēm. Lai arī "Trīsjūra" tika pasludināts par sociāli ekonomisku projektu, viens no tā arhitektiem bija NATO spēku Eiropā bijušais komandieris, amerikāņu ģenerālis Džeimss Džonss. Vienlaikus tika apspriesta arī armijas bāzes "Trampa forts" iecere – tā varēja kļūt par lielāko Eiropā.
Tā Starpjūra kļuva par poļu un amerikāņu kopprojektu. Īpaši lietderīgi tā izskatās kompleksā ar Turcijas neoosmaņu
projektu, kas vērsīs spiedienu pret Krieviju no dienvidiem. Abus reģionālos centrus mudina impēriskais revanšisms, un tās cenšas gūt maksimālu labumu no Eiropas un Eirāzijas pārdalīšanas, kas startējusi līdz ar Krievijas specoperāciju Ukrainā.
Kijevai it kā jau vajadzētu pretoties tādām idejām. Poļu un ukraiņu nacionālisms vēsturē vairākkārt saskārušies asiņainās sadursmēs. Vai tiešām šoreiz Zeļenskis brīvprātīgi ved valsti pretī poļu raupjajām ķetnām? Galu galā viņš piebalsoja Dudam principiālā jautājumā: "Mēs esam tuvi. Starp mums nevar būt robežas vai šķēršļi. Mentāli ukraiņu un poļu tautas jau sen vairs nešķir robežas." To viņš pateica 22. maijā līdz ar ziņu par to, ka Ukrainas ĀM izstrādā likumu, kas piešķirs poļiem īpašu statusu un ļaus ieņemt posteņus valsts struktūrās. Arī Zeļenska un Dudas neparasti siltie apskāvieni parlamentā tikai apstiprina: nekādas vēlmes saglabāt suverenitāti nav. Zeļenskis spēj runāt ar rietumvalstīm bez ceremonijām, ja vien vēlas, – tā viņš pieprasa bruņojumu. Taču viņa rupjības ik reizi bija veltītas eiropiešiem, bet ar Vašingtonu viņš runā ar cieņu. Tur Zeļenkim varēja paziņot: "Vlad, tu tagad celsi augšā Trīsjūru" un apsolīt Polijas vietvalža posteni atlikušajās Ukrainas teritorijās.
Kadriem ir izšķiroša nozīme vienmēr un visur. Kurš amerikāņu drošības aparātā ir pats kompetentākais par poļu darīšanām, pats motivētākais? Protams, Bžezinskis. Vecais Zbigņevs ir aizgājis viņsaulē, tagad darbu turpina dēli, kas saņēmuši no tēva vajadzīgās zināšanas un stimulu.
Šī gada sākumā ASV vēstnieka Polijā posteni ieņēma jaunākais dēls – 1965. gadā dzimušais Marks Bžezinskis, tikai Varšavā viņš pārtapa par Mareku. Akreditācijas rakstus vēstnieks iesniedza prezidentam 22. februāri – pareizi, divas dienas pirms militārās operācijas sākuma. Marks strādāja Nacionālās drošības padomē jau Bila Klintona prezidentūras laikā, 1999.-2001. gg., bet 34 gadu vecumā jau stājās Krievijas un Eirāzijas lietu direktora postenī, pēc tam pārņēma Dienvidu un Austrumeiropas lietas. Ātra karjera ir saprotama: ja tavs papus vadīja Nacionālās drošības padomi (Kārtera laikā, 1977.-1981. gg.), kur tad vēl doties dēlam – viņa kompetence ir nodrošināta. 2008. gadā Marks Bžezinskis apprecēja ukrainieti Nataļju Lopatņuku. Tādas savienības dāvā vien papildu motīvu dzīves misijā.
Zbigņeva Bžezinska vecākais dēls, 1963. gadā dzimušais Jans nonāca Nacionalās drošības padomē tulīt pēc institūta 1986. gadā. Tālāk viņš devās militārā virzienā. 1991.-1993. gadā viņš strādāja Pentagonā, Plānošanas departamentā, kas izstrādā stratēģiju. 2001.-2005. gg. Jans jau bija aizsardzības ministra vietnieks Eiropas un NATO lietās. Starp diviem posteņiem Pentagonā, laikā no 1993. līdz 1994. gadam Jans Bžezinskis – tas ir fantastiski! – bija Ukrainas valdības, piemēram, Ukrainas Drošības dienesta, ĀM, AM un parlamenta "brīvprātīgais padomnieks". Tas notika laikā, kad tapa mūsdienu Ukraina.
Fakts no viņu ģimenes dzīves: Zbigņeva dzīvesbiedres, Jana un Marka mātes meitas uzvārds ir Beneša. Jā, viņa ir tuva rada Edvardam Benešam, Čehoslovākijas prezidentam laikā no 1935. līdz 1948.gg. (no 1939. līdz 1945. gadam – trimdas prezidents Londonā). Benešs neiesaistījās antihitleriskajā koalīcijā ar PSRS un samaksāja ar savu valsti – Minhenes sazvērestības rezultātā 1938. gada septembrī Sudetu apgabals pārgāja Trešā reiha rokās, bet pēc tam sabruka visa valsts.
Vēl viena vēsturiska nianse. Trimdas prezidentam Benešam bija padomnieks Džozefs Korbels. Pēc kara viņš kļuva par Čehoslovākijas vēstnieku Dienvidslāvijā. 1948. gadā, kad valsts pārgāja sociālistiskajā nometnē, viņš devās uz ASV kā politiskais bēglis. Korbelam bija meita vārdā Madlēna. Vēlāk viņa kļuva par Madlēnu Olbraitu.
Tā veidojās Austrumeiropas lobijs amerikāņu sistēmā. Tas darbojās visus aukstā kara gadus un turpina darboties, un vienalga, pie kādas partijas pieder prezidenti.
Taču atgriezīsimies tagadnē. Ar Trīsjūru atbalstu no ārpuses Polijai viss ir kārtībā. Kāda ir iekšejā situācija? Pret Krieviju vērstās radikālās sankcijas novedušas pie strauja cenu pieauguma: svarīgākie patēriņa produkti – maize, piens, gaļa – auguši cenā vairāk nekā par 30%. Apkurei valdība iesaka pilsoņiem lasīt mežā žagarus.
Polijas un Ukrainas prezidenti apskaujas, bet tikai katrs septītais polis
piekrīt, ka ukraiņiem vajadzētu saņemt tādus pašus sociālos pabalstus, kā dabū viņi paši. ANO dati rāda, ka Polija uzņēmusi vairāk nekā 3,5 miljonus bēgļu, tomēr poļu dāsnuma tik tikko pietika trim mēnešiem: pabalstus atceļ, privilēģijas atņem. Poļi nebūt neuzskata ukraiņus par savējiem – viņi vēlas Rietumukrainas zemes, sākt to ekonomisko ekspluatāciju, izmantot cīņai pret Krieviju, tikai ne ukraiņus. Šovinisms sadzīvē ir milzīgs: vēl aizvien ir dzīvi vēsturiskie stereotipi par poļu kungiem un ukraiņu kalpiem, lai arī Zeļenskis klāsta, ka "pašreizējā situācija neviļus likusi Polijai un Ukrainai piemirst strīdus par kopīgo pagātni".
Tieši tāpat arī Rietumeiropa ekspluatē poļus: izglītoti jaunieši strādā zemu kvalificētu darbu, Londonā pret poļu santehniķiem – vienu brīdi visi santehniķi Londonā bija poļi – izturas tikpat nicinoši, kā viņi paši – pret ukraiņiem. Taču Polija nevis cīnās par taisnīgāku pasauli, bet gan pati vēlas kļūt par tikpat šovinistisku metropoli vājākām valstim, piemēram, Ukrainai.
2023. gada rudenī Polijā gaidāmas parlamenta vēlēšanas. Valstī valda nacionālkonservatīvā partija "Likums un taisnība", ko vēl aizvien kontrolē tās dibinātājs Jaroslavs Kačinskis, tātad – arī valdību. premjerministra un prezidenta attiecībās patlaban valda vispārēja ideoloģiska vienprātība.
Ar nacionālkonservatoriem var konkurēt proeiropeiskais Donalds Tusks, kurš 2007.-2014. gg. ieņēma premjerministra posteni. Tālajā 2009. gadā Tusks pat
apgalvoja, ka Krievijas un Polijas attiecības ir labākas nekā jebkad. Tā pat bija patiesība. Oponenti viņu ienīst: Tusks viņu acīs ir nodevējs un "slepens vācietis" – pēc tautības viņš ir kašubs, bet kašubi senos laikos pārvācojās. 2009. gada septembrī prezidents Putins un premjers Tusks divatā, bez tulkiem staigāja gar Baltijas jūru un runājās vāciski, nacionālkonservatoriem tas kļuva par "Tuska un Putina sazvērestības" galīgo pierādījumu. Pie viena iznāca, ka "viņš kopā ar krieviem notrieca lidmašīnu pie Smoļenskas".
Tusks neatbalsta impērisko projektu, viņš atbalsta sadarbību ar ASV NATO ietvaros un pievērsies Briselei, kur vadīja Eiropas padomi no 2014. līdz 2019. gadam. Pretrunas poļu politikā lieku reizi apstiprina fakts: kad Tusku atkārtoti ievēlēja šajā postenī 2017. gadā, vienīgā balss "pret" bija no Polijas puses. Ja viņa "Pilsoniskā koalīcija" uzvarēs parlamenta vēlēšanās, valstī sāksies nopietna šķelšanās. Krīze Polijas ekonomikā aug un, iespējams, valdošie nacionālkonservatori vēlas vairot spriedzi, lai saglabātu varu – militārās krīzes laikā nav vietas vēlēšanām un citiem demokrātiskiem mehānismiem. Diezin vai Polija vēlētos mieru Ukrainā tuvākā gada laikā.
Tātad Ukrainas "aprīšanā"iestājusies aktīvā fāze. Domājams, poļu kontrolē nonāks visa pārējā Ukrainas daļa, kas nepāries pie Krievijas, ne tikai Ļvovas apgabals vien. Pēc speciālās militārās operācijas noslēguma Krievija aci pret aci sastapsies ar radikalizētu ukraiņu-poļu-amerikāņu un NATO militāri politisko savienību. Patlaban nav jūtams, ka šī savienība piekristu noslēgt mieru, tāpēc rezultātā sagaidāmas regulāras apšaudes austrumu reģionos un Krievijas atbildes uz tiem zemas intensitātes konflikta ietvaros. No otras puses, Polijas iekšējās problēmas graus stabilitāti un vājinās militāro avantūru apetīti. Taču pašreizējā situācijā iespējami arī iracionāli soļi, piemēram, ar mērķi apslāpēt problēmas valsts iekšienē. Tāpēc Krievijas nākotnes rietumu robeža tuvākajos gados, domājams, saglabāsies "karsta".
