https://sputniknewslv.com/20220306/eiropa-baidas-no-denacifikacijas-20789554.html
Eiropa baidās no denacifikācijas
Eiropa baidās no denacifikācijas
Sputnik Latvija
Eiropa, saskārusies ar Krievijas un Ukrainas konflikta saasināšanos, kā jau bija paredzams, ieņēmusi savu ierasto pozīciju. 06.03.2022, Sputnik Latvija
2022-03-06T14:17+0200
2022-03-06T14:17+0200
2022-03-07T01:31+0200
viedoklis
eiropa
krievija
vācija
nacisti
okupācija
lielais tēvijas karš
politika
ģeopolitika
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e6/01/02/19873915_0:109:3257:1941_1920x0_80_0_0_7e1e37f749e94df1b6b77a67e474021e.jpg
Gan Somijas kampaņas laikā 30. gadu laikos PSRS, gan Lielā Tēvijas kara gados Eiropa – nerunājot par politiķiem, kuru amats liek gan darboties, gan runāt, vienmēr labprāt nogaidīja, lai pēc tam pievienotos uzvarētājiem, portālā RIA Novosti konstatēja Jeļena Karajeva.Lozungi un melodrāmas šajā gadījumā ir graša vērtas. Svarīgas ir darbības. Lai izprastu, kāpēc ar darbībām klājas tik švaki, neskatoties uz acīmredzamo vēlmi neatsaukt atmiņā vārdu "denacifikācija" par Otro pasaules karu, būs vajadzīga atkāpšanās drūmajos nacistiskās okupācijas laikos.Acīmredzot, nāksies atcerēties, ka viss kontinents nokrita pie hitleriešu kājām nepilnu sešu nedēļu laikā – karalistes un republikas vispār nepretojās vērmahtam, un kapitulācijas parakstīšanas brīdī nekādu tautas karu neviens neorganizēja.Pretošanās kustība radās – un arī tas šodien ir jāatceras un vēlreiz jāatgādina – lielā mērā pateicoties padomju izlūku darbībai ārvalstīs, no vienas puses, un komunistu darbam – no otras.Eiropieši partizānos negāja, sabotāžu nerīkoja, skrejlapas pa naktīm nelīmēja. Tas viss sākās vēlāk, apmēram pēc gada. Laikā, kad pie mums sākās Lielais Tēvijas karš.Nebija arī nekādas totālas iekšējas pretestības vācu fašismam.Tiem, kuri vēl aizvien nav īsti pārliecināti par to, ka Eiropa pieņēma Hitleru, pieņēma viņa rasu teoriju un politiku ebreju iznīcināšanas aspektā, ieteiksim palasīt, piemēram, vērmahta ģenerālpulkveža Franča Haldera dienasgrāmatas – viņš stāsta, kā viņu pašu un viņa armiju uzņēma Beļģijā un Francijā.Kareiviski lakoniskās piezīmēs Haldera kungs piemin, kā viņu traktieros pie ceļa uzņēma to īpašnieki, kā uz hitleriešu armijas atnākšanu reaģēja pilsētnieki.Uzņemšana bija viesmīlīga, galdos lika gardus ēdienus un labu vīnu – tā īsumā stāsta dienasgrāmata.Karš? Kāds karš?Labi, pieņemsim, ka Haldera piezīmes ir tikai viena liecība. Tie, kas šodien nolēmuši ieņemt "objektīvu novērotāju un analītiķu" pozīciju, uzskata, ka viena vienīga hitleriešu armijas ģenerāļa dienasgrāmata nevar raksturot visu sabiedrību Eiropā.Ko tad iesākt ar citām liecībām?Savu stāsta, piemēram, portjē "Terminus" viesnīcā Lionā, kur tobrīd atradās gestapo galvenā mītne, kur bija "iekārtotas" spīdzināšanas kameras.Nevajag stāstīt, ka Eiropas okupācijas gados nacisti pūlējās slēpt sastrādāto.Gluži pretēji."Zemcilvēku" ķerstīšana notika gaišā dienas laikā, ielās vai mājās, kur ebrejiem kaimiņos dzīvoja francūži. Taču diemžēl vien retu reizi viņi palīdzēja saviem kaimiņiem noslēpties vai paglāba viņus.Jā, par to pienācās cirvis, karātavas vai lode, tomēr idejas par cilvēciskām vērtībām tobrīd ceļu uz sirdīm neatrada.Protams, bija arī citādi. Gan cilvēki, gan varoņdarbi, taču šoreiz mēs runājam par Eiropas nāciju noskaņojuma vispārējo vektoru.Gadījās pat tā: vienā ielas pusē nošāva ķīlniekus, bet otrā – strādāja veikali un rinda pie miesnieka bodes neizsīka.Noskaņojums nemainījās arī vēlāk, kad karš sākās PSRS.Uzbrukumā 1941. gada 22. jūnijā piedalījās internacionāle, ne tikai vācu vērmahts vien. Tas šodien arī ir jāsaprot.Kad krievi samala vairāk nekā 75 procentus nacistu divīziju sastāva, tādējādi ar savām krūtīm aizsedzot lielu skaitu eiropiešu, tieši vai netieši saglabāja viņiem dzīvības, saglabāja visus tos pieminekļus, kas vēl aizvien raisa neliekuļotu sajūsmu, nodzēsa krematoriju krāsnis nāves nometnēs, un par to dzīvības ziedoja miljoniem Padomju Savienības pilsoņu, gan karavīru, gan civilo, tad krieviem lika atgriezties turp, no kurienes viņi nākuši. Gandrīz nekavējoties sākās aukstais karš.Protams, toreiz skanēja runas par "Staļina režīmu", par "komunistisko ideoloģiju un diktatūru", taču gala mērķis nebija ne politiķi, ne politika. Gala mērķis bija cilvēki. Padomju cilvēki.Arī tas šodien ir jāpatur prātā.Ir vēl viena svarīga lieta.Eiropas denacifikācija ar milzu pūlēm, gadu desmitiem ilgā darbā, veikta vien Vācijā. Un tikai tāpēc, ka valsts cieta satriecošu sakāvi.Savukārt valstīs, ko vācu nacisti okupēja, vietumis saglabājot valsts institūtus, vietumis ierobežojot to prerogatīvas, tomēr visā pilnībā pakļaujot reiham, īstas denacifikācijas nebija, jo tad vajadzētu tiesāt un sēdināt pa cietumiem teju vai visu valdības aparātu.Tāpēc tika ierosināta vai izdomāta shēma, kas paredzēja it kā sākt no nulles, it kā reiha likumu darbības periods Eiropas valstu teritorijā nemaz nebūtu bijis, it kā tam vairs nebūtu nozīmes, tāpēc tas neprasa nekādu juridisku vai morālu vērtējumu.Jā, dažu labu tiesāja. Pat notiesāja, piesprieda nāves sodu. Dažiem to pat izpildīja.Taču runa ir desmitiem vai simtiem kolaboracionistu, bet nacistu labā strādāja, ar viņiem sadarbojās miljoniem un desmitiem miljonu.Protams, šajā rakursā kā morāls nāves spriedums visiem nacistu pakalpiņiem izskatās to cilvēku varoņdarbi, kas cīnījās Pretošanās kustības rindās, ko arestēja, nomocīja, nogalināja vai nosūtīja uz nāves nometnēm.Nebija ne sabiedrības, ne arī tās institūtu denacifikācijas. Piemēram, Francijas dzelzceļu kompānija, kuras vadība kārtīgi piešķīra transportu ebreju un antifašistu pārvešanai uz nāves nometnēm, kuras personāls neatteicās pildīt tamlīdzīgus rīkojumus. Francūžu dzelzceļnieku milzīgajā kolektīvā atradās viens vienīgs mašīnists, kurš atteicās vadīt sastāvu uz Osvencimu. Viens vienīgs. No tūkstošiem. Cilvēks.Otrais pasaules karš Eiropā tika ātri aizmirsts. Ne pieminekļi, ne sabiedroto desanta Normandijā gadadienas svinības, ne veterānu godināšana nedrīkst maldināt.Karš tika aizmirsts politiski, - gandrīz uzreiz pēc tā beigām tika sākta kontinenta ekonomiskā apvienošana.Šajā procesā nozīmīga loma bija toreizējai VFR. Tagad jau tās valdība nevēlējās, lai viņiem pastāvīgi atgādinātu pagātni.Nevēlējās tik ļoti, ka 1962. gada novembrī, divus mēnešus pirms Francijas un Vācijas līguma parakstīšanas saskaņā ar Šarla de Golla personīgu direktīvu no cietuma tika izlaists SS obergrupenfīrers Karls Obergs, Francijas gestapo šefs.Stāsta, ka Golls tādējādi apsteidza toreizējā federālā kanclera Adenauera iespējamos lūgumus.Obergrupenfīrers Karls Obergs bija cilvēks, kas Lionas gestapo priekšniekam Klausam Barbjē pavēlēja piespiest Golla tuvāko līdzgaitnieku Žanu Mulēnu nodot visus biedrus un Pretošanās kustības struktūru (Mulēns koordinēja Pretošanās šūniņu veidošanu pēc Golla pavēles).Morālais aspekts tika izmests no prāta, sabiedrības apziņā to pavisam izdzēsa, jo runa bija, kā toreiz klāstīja, par ģeopolitiku un "jauniem kontinenta attīstības ceļiem pēc kara". Kontinents bija apņēmies kļūt par "miera un labklājības šūpuli".Patiesībā vēsture agri vai vēlu visus piespiedusi samaksāt rēķinus. Lai kāds "miers" būtu uzbūvēts un "labklājība" nodrošināta.Tagad tas ir skaidrs.Skaidrs ir arī tas, ka patlaban, runājot par "denacifikāciju" ar neizpratni un aizkaitinājumu, Eiropas politiķi nevar aptver pavisam vienkāršu lietu – tur, kur viņi valda, nav notikusi nekāda denacifikācija – īsta, dziļa un vispusīga.
https://sputniknewslv.com/20220305/pienacis-laiks-maksat-par-odesu-un-engelu-aleju-donecka-20771898.html
https://sputniknewslv.com/20220305/krievijas-izlukdienests-sanemis-datus-par-kodolierocu-izstradi-ukraina-20772208.html
https://sputniknewslv.com/20220305/eksperts-kijevu-var-parverst-par-drezdeni-1945-gada-tacu-krievijai-tas-nav-vajadzigs-20770297.html
https://sputniknewslv.com/20220305/dzo-baidens-asv-karaviri-neiesaistisies-konflikta-ar-krievijas-spekiem-20773180.html
https://sputniknewslv.com/20220305/krievijas-aizsardzibas-ministrija-rietumi-izvers-plasuma-algotnu-sutisanu-uz-ukrainu-20772442.html
https://sputniknewslv.com/20220304/tas-sagraus-ekonomiku-ungarijas-premjers-pastastija-par-es-bazam-20753023.html
https://sputniknewslv.com/20220304/agresiva-rietumu-uzvediba-20755974.html
eiropa
vācija
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
2022
Jeļena Karajeva
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/14/17647597_420:0:1500:1080_100x100_80_0_0_0c6c18f6b163dd66e7bae2d8d051c7db.jpg
Jeļena Karajeva
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/14/17647597_420:0:1500:1080_100x100_80_0_0_0c6c18f6b163dd66e7bae2d8d051c7db.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
Jeļena Karajeva
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/14/17647597_420:0:1500:1080_100x100_80_0_0_0c6c18f6b163dd66e7bae2d8d051c7db.jpg
eiropa, krievija, vācija, nacisti, okupācija, lielais tēvijas karš, politika, ģeopolitika
eiropa, krievija, vācija, nacisti, okupācija, lielais tēvijas karš, politika, ģeopolitika
Gan Somijas kampaņas laikā 30. gadu laikos PSRS, gan Lielā Tēvijas kara gados Eiropa – nerunājot par politiķiem, kuru amats liek gan darboties, gan runāt, vienmēr labprāt nogaidīja, lai pēc tam pievienotos uzvarētājiem, portālā RIA Novosti konstatēja Jeļena Karajeva. Lozungi un melodrāmas šajā gadījumā ir graša vērtas. Svarīgas ir darbības. Lai izprastu, kāpēc ar darbībām klājas tik švaki, neskatoties uz acīmredzamo vēlmi neatsaukt atmiņā vārdu "denacifikācija" par Otro pasaules karu, būs vajadzīga atkāpšanās drūmajos nacistiskās okupācijas laikos.
Acīmredzot, nāksies atcerēties, ka viss kontinents nokrita pie hitleriešu kājām nepilnu sešu nedēļu laikā – karalistes un republikas vispār nepretojās vērmahtam, un kapitulācijas parakstīšanas brīdī nekādu tautas karu neviens neorganizēja.
Pretošanās kustība radās – un arī tas šodien ir jāatceras un vēlreiz jāatgādina – lielā mērā pateicoties padomju izlūku darbībai ārvalstīs, no vienas puses, un komunistu darbam – no otras.
Eiropieši partizānos negāja, sabotāžu nerīkoja, skrejlapas pa naktīm nelīmēja. Tas viss sākās vēlāk, apmēram pēc gada. Laikā, kad pie mums sākās Lielais Tēvijas karš.
Nebija arī nekādas totālas iekšējas pretestības vācu fašismam.
Tiem, kuri vēl aizvien nav īsti pārliecināti par to, ka Eiropa pieņēma Hitleru, pieņēma viņa rasu teoriju un politiku ebreju iznīcināšanas aspektā, ieteiksim palasīt, piemēram, vērmahta ģenerālpulkveža Franča Haldera dienasgrāmatas – viņš stāsta, kā viņu pašu un viņa armiju uzņēma Beļģijā un Francijā.
Kareiviski lakoniskās piezīmēs Haldera kungs piemin, kā viņu traktieros pie ceļa uzņēma to īpašnieki, kā uz hitleriešu armijas atnākšanu reaģēja pilsētnieki.
Uzņemšana bija viesmīlīga, galdos lika gardus ēdienus un labu vīnu – tā īsumā stāsta dienasgrāmata.
Labi, pieņemsim, ka Haldera piezīmes ir tikai viena liecība. Tie, kas šodien nolēmuši ieņemt "objektīvu novērotāju un analītiķu" pozīciju, uzskata, ka viena vienīga hitleriešu armijas ģenerāļa dienasgrāmata nevar raksturot visu sabiedrību Eiropā.
Ko tad iesākt ar citām liecībām?
Savu stāsta, piemēram, portjē "Terminus" viesnīcā Lionā, kur tobrīd atradās gestapo galvenā mītne, kur bija "iekārtotas" spīdzināšanas kameras.
"Barbjē mums deva dāsnu dzeramnaudu, viņš bija ļoti pieklājīgs," stāsta vidēja vecuma francūzi. Viņu intervēja tūlīt pēc tiesas sēdes, kurā Klauss Barbjē tika atzīts par vainīgu noziegumos pret cilvēci.
Nevajag stāstīt, ka Eiropas okupācijas gados nacisti pūlējās slēpt sastrādāto.
"Zemcilvēku" ķerstīšana notika gaišā dienas laikā, ielās vai mājās, kur ebrejiem kaimiņos dzīvoja francūži. Taču diemžēl vien retu reizi viņi palīdzēja saviem kaimiņiem noslēpties vai paglāba viņus.
Jā, par to pienācās cirvis, karātavas vai lode, tomēr idejas par cilvēciskām vērtībām tobrīd ceļu uz sirdīm neatrada.
Protams, bija arī citādi. Gan cilvēki, gan varoņdarbi, taču šoreiz mēs runājam par Eiropas nāciju noskaņojuma vispārējo vektoru.
Gadījās pat tā: vienā ielas pusē nošāva ķīlniekus, bet otrā – strādāja veikali un rinda pie miesnieka bodes neizsīka.
Noskaņojums nemainījās arī vēlāk, kad karš sākās PSRS.
Uzbrukumā 1941. gada 22. jūnijā piedalījās internacionāle, ne tikai vācu vērmahts vien. Tas šodien arī ir jāsaprot.
Kad krievi samala vairāk nekā 75 procentus nacistu divīziju sastāva, tādējādi ar savām krūtīm aizsedzot lielu skaitu eiropiešu, tieši vai netieši saglabāja viņiem dzīvības, saglabāja visus tos pieminekļus, kas vēl aizvien raisa neliekuļotu sajūsmu, nodzēsa krematoriju krāsnis nāves nometnēs, un par to dzīvības ziedoja miljoniem Padomju Savienības pilsoņu, gan karavīru, gan civilo, tad krieviem lika atgriezties turp, no kurienes viņi nākuši. Gandrīz nekavējoties sākās aukstais karš.
Protams, toreiz skanēja runas par "Staļina režīmu", par "komunistisko ideoloģiju un diktatūru", taču gala mērķis nebija ne politiķi, ne politika. Gala mērķis bija cilvēki. Padomju cilvēki.
Arī tas šodien ir jāpatur prātā.
Ir vēl viena svarīga lieta.
Eiropas denacifikācija ar milzu pūlēm, gadu desmitiem ilgā darbā, veikta vien Vācijā. Un tikai tāpēc, ka valsts cieta satriecošu sakāvi.
Savukārt valstīs, ko vācu nacisti okupēja, vietumis saglabājot valsts institūtus, vietumis ierobežojot to prerogatīvas, tomēr visā pilnībā pakļaujot reiham, īstas denacifikācijas nebija, jo tad vajadzētu tiesāt un sēdināt pa cietumiem teju vai visu valdības aparātu.
Tāpēc tika ierosināta vai izdomāta shēma, kas paredzēja it kā sākt no nulles, it kā reiha likumu darbības periods Eiropas valstu teritorijā nemaz nebūtu bijis, it kā tam vairs nebūtu nozīmes, tāpēc tas neprasa nekādu juridisku vai morālu vērtējumu.
Jā, dažu labu tiesāja. Pat notiesāja, piesprieda nāves sodu. Dažiem to pat izpildīja.
Taču runa ir desmitiem vai simtiem kolaboracionistu, bet nacistu labā strādāja, ar viņiem sadarbojās miljoniem un desmitiem miljonu.
Protams, šajā rakursā kā morāls nāves spriedums visiem nacistu pakalpiņiem izskatās to cilvēku varoņdarbi, kas cīnījās Pretošanās kustības rindās, ko arestēja, nomocīja, nogalināja vai nosūtīja uz nāves nometnēm.
Nebija ne sabiedrības, ne arī tās institūtu denacifikācijas. Piemēram, Francijas dzelzceļu kompānija, kuras vadība kārtīgi piešķīra transportu ebreju un antifašistu pārvešanai uz nāves nometnēm, kuras personāls neatteicās pildīt tamlīdzīgus rīkojumus. Francūžu dzelzceļnieku milzīgajā kolektīvā atradās viens vienīgs mašīnists, kurš atteicās vadīt sastāvu uz Osvencimu. Viens vienīgs. No tūkstošiem. Cilvēks.
Otrais pasaules karš Eiropā tika ātri aizmirsts. Ne pieminekļi, ne sabiedroto desanta Normandijā gadadienas svinības, ne veterānu godināšana nedrīkst maldināt.
Karš tika aizmirsts politiski, - gandrīz uzreiz pēc tā beigām tika sākta kontinenta ekonomiskā apvienošana.
Šajā procesā nozīmīga loma bija toreizējai VFR. Tagad jau tās valdība nevēlējās, lai viņiem pastāvīgi atgādinātu pagātni.
Nevēlējās tik ļoti, ka 1962. gada novembrī, divus mēnešus pirms Francijas un Vācijas līguma parakstīšanas saskaņā ar Šarla de Golla personīgu direktīvu no cietuma tika izlaists SS obergrupenfīrers Karls Obergs, Francijas gestapo šefs.
Stāsta, ka Golls tādējādi apsteidza toreizējā federālā kanclera Adenauera iespējamos lūgumus.
Obergrupenfīrers Karls Obergs bija cilvēks, kas Lionas gestapo priekšniekam Klausam Barbjē pavēlēja piespiest Golla tuvāko līdzgaitnieku Žanu Mulēnu nodot visus biedrus un Pretošanās kustības struktūru (Mulēns koordinēja Pretošanās šūniņu veidošanu pēc Golla pavēles).
Morālais aspekts tika izmests no prāta, sabiedrības apziņā to pavisam izdzēsa, jo runa bija, kā toreiz klāstīja, par ģeopolitiku un "jauniem kontinenta attīstības ceļiem pēc kara". Kontinents bija apņēmies kļūt par "miera un labklājības šūpuli".
Patiesībā vēsture agri vai vēlu visus piespiedusi samaksāt rēķinus. Lai kāds "miers" būtu uzbūvēts un "labklājība" nodrošināta.
Skaidrs ir arī tas, ka patlaban, runājot par "denacifikāciju" ar neizpratni un aizkaitinājumu, Eiropas politiķi nevar aptver pavisam vienkāršu lietu – tur, kur viņi valda, nav notikusi nekāda denacifikācija – īsta, dziļa un vispusīga.
