https://sputniknewslv.com/20220305/pienacis-laiks-maksat-par-odesu-un-engelu-aleju-donecka-20771898.html
Pienācis laiks maksāt par Odesu un Eņģeļu aleju Doņeckā
Pienācis laiks maksāt par Odesu un Eņģeļu aleju Doņeckā
Sputnik Latvija
Astoņus gadus Odesas traģēdija radīja nedzīstošu rētu sirdī. Nē, tās nebija tikai trīs garas un ārprātīgas stundas maija vakarā Odesā. Tā bija ilggadēja... 05.03.2022, Sputnik Latvija
2022-03-05T16:21+0200
2022-03-05T16:21+0200
2022-03-07T01:46+0200
viedoklis
krievija
ukraina
donbass
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e6/03/02/20723180_0:160:3073:1888_1920x0_80_0_0_53f5cc1fc954949588a480b138070c18.jpg
Man šķiet, Krievijas pilsoņi īpaši uzmanīgi uzklausīja Krievijas prezidenta teikto: "Nav iespējams bez trīsām atsaukt atmiņā briesmīgo traģēdiju Odesā, kur mierīgas protesta akcijas dalībnieki tika zvēriski noslepkavoti, dzīvo sadedzināti Arodbiedrību namā. Noziedznieki, kas pastrādāja šo ļaundarību, nav sodīti, neviens viņus nemeklē. Taču mēs zinām viņu vārdus un darīsim visu, lai viņus atrastu un nodotu tiesai, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.Cilvēku atmiņa ir pārsteidzoši izvēlīga. Krievijā, piemēram, nāktos atcerēties gandrīz pirms simt gadiem notikušas Staļina represijas. Ne tikai atcerēties, šo rētu vajagot pastāvīgi uzplēst. Toties ir politiski nekorekti un neprogresīvi atcerēties pavisam nesenas traģēdijas. Vienlaikus Staļins un viņa it nemaz ne sentimentālie līdzgaitnieki būtu šausmās pat ukraiņu neonacistu sastrādāto Odesā, Donbasā un citur.Atgādināsim īsprātiņiem: 2014. gada 2. maijā ukraiņu fašistiskie nelieši sadzina Arodbiedrību namā Odesā mierīgas demonstrācijas dalībniekus un aizdedzināja ēku. Internets atceras visu, tas atceras arī meitenes un puišus, kuri tieši uz ielas gatavoja Molotova kokteiļus.Desmitiem cilvēku sadega dzīvi. Daudzi lēca ārā pa logiem, mēģināja glābties. Un te nu viņiem virsū metās bandīti un piekāva līdz nāvei. Grūti iedomāties slepkavu zvēriskumu. Rokraksts ir pazīstams – viņuidejiskie priekšgājēji – banderieši – sadzina mājās baltkrievu ciemu iedzīvotājus un dedzināja dzīvus.Tomēr banderiešiem 40. gados nebija omulīgā Livejournal un Facebook. Mūsdienu slepkavas ne tikai spīdzināja un slepkavoja – viņi ar baudu publicēja savas riebeklības sociālajos tīklos. Un taisnīga naida vietā dabūja "laikus", "atzinību" un tematiskus memus. Mēs visi atceramies tās asprātības par "ceptajiem koloradiem", "šašlikiem" un visu pārējo. Miljoniem cilvēku (varbūt – boti?) priecīgi un radoši kļuva par masu slepkavības līdzzinātājiem. Tas bija traģēdijas otrais cēliens.Trešais sākās, kad "apgaismotā" inteliģence Krievijā it kā nemaz nepamanīja notikumus Odesā. Iepriekš viņi gan neklusēja. Viņi ar baudu atbalstīja puču Kijevā, nekautrējās fotografēties ar dullākajiem nacistiem. Un bļāva, ka "Ukrainā nav nekāda fašisma".Tad fašisti patiešām ieradās Odesā. Un sāka slepkavot civilos. Pēkšņi visi Kijevas atbalstītāji no maskaviešu tusiņa pievēra acis un apklusa. Daži pat mēģināja attaisnot slaktiņu. Atceros vienu dzelžainu argumentu: "Tie (tas ir, noslepkavotie) taču bija cilvēki ar Krievijas pasēm." Patiešām, ar tādiem var mest pie malas visas ceremonijas, vai ne?Kaut kādu bezgalīgu inteliģences kongresu, memoriālu locekļi klusēja par nacistu drausmīgo noziegumu, kas pastrādāts gaišā dienas laikā Odesā – tur tādas šausmas nebija redzētas kopš vācu nacistu okupācijas laikiem. Tā bija visa "apgaismotā" tusiņa tikumiska pašnāvība.Pēc tam bojāgājušo tuvinieki mēģināja prasīt taisnību no Kijevas režīma. Odesa ir maza pilsēta, visi ļoti labi saprata, kas organizēja slaktiņu, kas nesa munīciju. Nebūtu bijis grūti atrast, arestēt bandītus, tiesāt. Ja vien Kijevas režīms vismaz gribētu izskatīties civilizēti.Nekas neiznāca. Šķiet, televīzija uzņēma, kā Porošenko uzklausa bojāgājušo mātes un sievas. Viņš pat kaut ko solīja. Savilka pabalējušās uzacis, trīcina atloces. Un viss. Slepkavas palika brīvībā, bet viņu līdzzinātāji Donbasā saņēma signālu: "Var!".Astoņus gadus ilgs terors bija vajadzīgs Kijevas režīmam, lai iebiedētu cilvēkus līdz ārprātam. Visiem labi zināms, ka ukraiņu nacistus, tieši tāpat kā viņu kolēģus fašistiskajā Vācijā, nebūt neatbalstīja visa tauta. Lielākā daļa regulāri balsoja pret NATO, par labām attiecībām ar Krieviju. Lai aizbāztu mutes, sākās šī ņirgāšanās, kam tagad beidzot pieliek punktu Krievijas armija.Ukrainā slepkavoja – atklāti, gaišā dienas laikā – ne tikai tos, kuri simpatizē Krievijai, arī tos, kuri iedrošinājās domāt citādi. Masveidā slepkavoja Donbasa civiliedzīvotājus. Spīdzināja gūstekņus, šāva nost nejaušus cilvēkus, spridzināja mājas, skolas, trolejbusu pieturas. Baismīgs piemineklis terora upuriem – Eņģeļu aleja Doņeckā. Te ir memoriālā plāksne ar tajā kaltiem bērnu vārdiem, nacistu nogalināto bērnu vārdiem. Simt četrdesmit deviņi noslepkavoti bērni. Lūk, ko Kijevas režīms nesis Donbasam.Tagad mūsu acu priekšā izvēršas astoņus gadus ilgās traģēdijas fināla cēliens. Krievu karavīri cīnās, lai atbrīvotu Ukrainu no fašisma dulluma. Viņiem ir smagi. Ukraiņu nacisti labāk nekā kurš katrs sadzirdējuši un sapratuši prezidentu Putinu. Bailes no nenovēršamās atmaksas viņi saņem ķīlniekos pilsētu civiliedzīvotājus, iznīcina valsti – izturas kā īsti teroristi. Taču viņus nekas neglābs.Diemžēl daudzi, kas Krievijā simpatizē Kijevas režīmam, vēl saglabājuši kārtīgu administratīvo resursu. Viņi vēl aizvien attaisno nacistus un kar makaronus uz ausīm krievu jauniešiem ar savām pasakām. Daži viņu aizbilstamie – studenti, skolēni, līdzgaitnieki – iziet mītiņos "pret karu". Nesen meitene Maskavā iemeta policistiem Molotova kokteili.Gribētos apjautāties šiem jauniešiem – vai esat redzējuši uzrakstus Eņģeļu alejā Doņeckā? Vienkārši palasiet. "Orehovs Žeņa, deviņi gadi". "Ņesteruks Vaņa, pieci gadi". "Martiņuka Sofija, četri gadi".Ar visādām regālijām un prēmijām, amatiem un tituliem rotāti cilvēciņi gadiem ilgi uzjautrinājās par šo bērnu dzīvi un nāvi. "Krustā sists zēns", ai, cik smieklīgi. Tikai to vien mēs dzirdējām no viņiem, tā sakot, mūsu viedokļu veidotājiem. Baismīga ironija – ar tādiem uzskatiem viņi nez kāpēc dēvē sevi par Krievijas inteliģenci. Absurds.Viņu "pret karu" ir kaut kāda jauna versija pēc visiem jau apnikušās frāzes "būtu dzēruši bavāru alu". Velkot uz mītiņiem savu auditoriju, viņi dara visu, lai ukraiņu nacisti turpinātu slepkavot bērnus. Dažkārt šķiet – viņiem nebūtu nekādu iebildumu, ja savas Eņģeļu alejas parādītos Belgorodā un Rostovā, Maskavā un Sanktpēterburgā. Tad viņiem parādītos lieliska iespēja liekulīgi nopūsties par to, kā nepareizā krievu tauta beidzot saņēmusi sodu par savu "nepareizību". Bet sirds dziļumos viņi priecātos par notikušo.Jūtams, ka pat ukraiņu nacistu zvērības viņiem šķiet uzjautrinošas. Nē, briesmīgi, protams, bet tas taču ir varens adrenalīns! Viņi, mūsu apgaismotie, taču dievina lustrācijas tēmu! Skaidrs taču, par ko viņi fantazē.Protams, nekas tāds nekad nenotiks. Tagad krievu karavīri dara visu, lai krievu pilsētās nekad vairs neparādītos Eņģeļu alejas. Lai nekad vairs neatkārtotos Odesas slaktiņš. Lai visi ukraiņu terora organizatori sēdētu uz apsūdzēto sola, bet pēc tam – aiz restēm. Patiešām, Dmitrijs Medvedevs laikus atgādināja, ka vajadzētu jau atkal ieviest nāves sodu par īpaši smagiem noziegumiem. Cilvēki to atbalstīs.
https://sputniknewslv.com/20220302/genocids-par-kuru-smejas-eiropa-noziegumam-vienmer-seko-sods-20711121.html
https://sputniknewslv.com/20220301/genocids-par-kuru-smejas-eiropa-20688373.html
https://sputniknewslv.com/20220304/valsts-dome-ieteica-zelenskim-iemacities-tris-vardus-20756108.html
https://sputniknewslv.com/20220304/krievijai-un-ukrainai-izdevies-vienoties-par-civiliedzivotaju-evakuaciju--20753226.html
donbass
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2022
Viktorija Ņikiforova
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/15/17667713_6:0:1066:1060_100x100_80_0_0_fe07b2e9a4715ab30b93482ea24a8c3a.jpg
Viktorija Ņikiforova
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/15/17667713_6:0:1066:1060_100x100_80_0_0_fe07b2e9a4715ab30b93482ea24a8c3a.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Viktorija Ņikiforova
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/15/17667713_6:0:1066:1060_100x100_80_0_0_fe07b2e9a4715ab30b93482ea24a8c3a.jpg
krievija, ukraina, donbass
krievija, ukraina, donbass
Pienācis laiks maksāt par Odesu un Eņģeļu aleju Doņeckā
16:21 05.03.2022 (atjaunots: 01:46 07.03.2022) Astoņus gadus Odesas traģēdija radīja nedzīstošu rētu sirdī. Nē, tās nebija tikai trīs garas un ārprātīgas stundas maija vakarā Odesā. Tā bija ilggadēja traģēdija. Tā nesteidzīgi indēja dvēseles tūkstošiem, miljoniem cilvēku.
Man šķiet, Krievijas pilsoņi īpaši uzmanīgi uzklausīja Krievijas prezidenta teikto: "Nav iespējams bez trīsām atsaukt atmiņā briesmīgo traģēdiju Odesā, kur mierīgas protesta akcijas dalībnieki tika zvēriski noslepkavoti, dzīvo sadedzināti Arodbiedrību namā. Noziedznieki, kas pastrādāja šo ļaundarību, nav sodīti, neviens viņus nemeklē. Taču mēs zinām viņu vārdus un darīsim visu, lai viņus atrastu un nodotu tiesai, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova. Cilvēku atmiņa ir pārsteidzoši izvēlīga. Krievijā, piemēram, nāktos atcerēties gandrīz pirms simt gadiem notikušas Staļina represijas. Ne tikai atcerēties, šo rētu vajagot pastāvīgi uzplēst. Toties ir politiski nekorekti un neprogresīvi atcerēties pavisam nesenas traģēdijas. Vienlaikus Staļins un viņa it nemaz ne sentimentālie līdzgaitnieki būtu šausmās pat ukraiņu neonacistu sastrādāto Odesā, Donbasā un citur.
Atgādināsim īsprātiņiem: 2014. gada 2. maijā ukraiņu fašistiskie nelieši sadzina Arodbiedrību namā Odesā mierīgas demonstrācijas dalībniekus un aizdedzināja ēku. Internets atceras visu, tas atceras arī meitenes un puišus, kuri tieši uz ielas gatavoja Molotova kokteiļus.
Desmitiem cilvēku sadega dzīvi. Daudzi lēca ārā pa logiem, mēģināja glābties. Un te nu viņiem virsū metās bandīti un piekāva līdz nāvei. Grūti iedomāties slepkavu zvēriskumu. Rokraksts ir pazīstams – viņu
idejiskie priekšgājēji – banderieši – sadzina mājās baltkrievu ciemu iedzīvotājus un dedzināja dzīvus.
Tomēr banderiešiem 40. gados nebija omulīgā Livejournal un Facebook. Mūsdienu slepkavas ne tikai spīdzināja un slepkavoja – viņi ar baudu publicēja savas riebeklības sociālajos tīklos. Un taisnīga naida vietā dabūja "laikus", "atzinību" un tematiskus memus. Mēs visi atceramies tās asprātības par "ceptajiem koloradiem", "šašlikiem" un visu pārējo. Miljoniem cilvēku (varbūt – boti?) priecīgi un radoši kļuva par masu slepkavības līdzzinātājiem. Tas bija traģēdijas otrais cēliens.
Trešais sākās, kad "apgaismotā" inteliģence Krievijā it kā nemaz nepamanīja notikumus Odesā. Iepriekš viņi gan neklusēja. Viņi ar baudu atbalstīja puču Kijevā, nekautrējās fotografēties ar dullākajiem nacistiem. Un bļāva, ka "Ukrainā nav nekāda fašisma".
Tad fašisti patiešām ieradās Odesā. Un sāka slepkavot civilos. Pēkšņi visi Kijevas atbalstītāji no maskaviešu tusiņa pievēra acis un apklusa. Daži pat mēģināja attaisnot slaktiņu. Atceros vienu dzelžainu argumentu: "Tie (tas ir, noslepkavotie) taču bija cilvēki ar Krievijas pasēm." Patiešām, ar tādiem var mest pie malas visas ceremonijas, vai ne?
Kaut kādu bezgalīgu inteliģences kongresu, memoriālu locekļi klusēja par nacistu drausmīgo noziegumu, kas pastrādāts gaišā dienas laikā Odesā – tur tādas šausmas nebija redzētas kopš vācu nacistu okupācijas laikiem. Tā bija visa "apgaismotā" tusiņa tikumiska pašnāvība.
Pēc tam bojāgājušo tuvinieki mēģināja prasīt taisnību no Kijevas režīma. Odesa ir maza pilsēta, visi ļoti labi saprata, kas organizēja slaktiņu, kas nesa munīciju. Nebūtu bijis grūti atrast, arestēt bandītus, tiesāt. Ja vien Kijevas režīms vismaz gribētu izskatīties civilizēti.
Nekas neiznāca. Šķiet, televīzija uzņēma, kā Porošenko uzklausa bojāgājušo mātes un sievas. Viņš pat kaut ko solīja. Savilka pabalējušās uzacis, trīcina atloces. Un viss. Slepkavas palika brīvībā, bet viņu līdzzinātāji Donbasā saņēma signālu: "Var!".
Astoņus gadus ilgs terors bija vajadzīgs Kijevas režīmam, lai iebiedētu cilvēkus līdz ārprātam. Visiem labi zināms, ka ukraiņu nacistus, tieši tāpat kā viņu kolēģus fašistiskajā Vācijā, nebūt neatbalstīja visa tauta. Lielākā daļa regulāri balsoja pret NATO, par labām attiecībām ar Krieviju. Lai aizbāztu mutes, sākās šī ņirgāšanās, kam tagad beidzot pieliek punktu Krievijas armija.
Ukrainā slepkavoja – atklāti, gaišā dienas laikā – ne tikai tos, kuri simpatizē Krievijai, arī tos, kuri iedrošinājās domāt citādi. Masveidā slepkavoja Donbasa civiliedzīvotājus. Spīdzināja gūstekņus, šāva nost nejaušus cilvēkus, spridzināja mājas, skolas, trolejbusu pieturas. Baismīgs piemineklis terora upuriem – Eņģeļu aleja Doņeckā. Te ir memoriālā plāksne ar tajā kaltiem bērnu vārdiem, nacistu nogalināto bērnu vārdiem. Simt četrdesmit deviņi noslepkavoti bērni. Lūk, ko Kijevas režīms nesis Donbasam.
Tagad mūsu acu priekšā izvēršas astoņus gadus ilgās traģēdijas fināla cēliens. Krievu karavīri cīnās, lai atbrīvotu Ukrainu no fašisma dulluma. Viņiem ir smagi. Ukraiņu nacisti labāk nekā kurš katrs sadzirdējuši un sapratuši prezidentu Putinu. Bailes no nenovēršamās atmaksas viņi saņem ķīlniekos pilsētu civiliedzīvotājus, iznīcina valsti – izturas kā īsti teroristi. Taču viņus nekas neglābs.
Diemžēl daudzi, kas Krievijā simpatizē Kijevas režīmam, vēl saglabājuši kārtīgu administratīvo resursu. Viņi vēl aizvien attaisno nacistus un kar makaronus uz ausīm krievu jauniešiem ar savām pasakām. Daži viņu aizbilstamie – studenti, skolēni, līdzgaitnieki – iziet mītiņos "pret karu". Nesen meitene Maskavā iemeta policistiem Molotova kokteili.
Gribētos apjautāties šiem jauniešiem – vai esat redzējuši uzrakstus Eņģeļu alejā Doņeckā? Vienkārši palasiet. "Orehovs Žeņa, deviņi gadi". "Ņesteruks Vaņa, pieci gadi". "Martiņuka Sofija, četri gadi".
Ar visādām regālijām un prēmijām, amatiem un tituliem rotāti cilvēciņi gadiem ilgi uzjautrinājās par šo bērnu dzīvi un nāvi. "Krustā sists zēns", ai, cik smieklīgi. Tikai to vien mēs dzirdējām no viņiem, tā sakot, mūsu viedokļu veidotājiem. Baismīga ironija – ar tādiem uzskatiem viņi nez kāpēc dēvē sevi par Krievijas inteliģenci. Absurds.
Viņu "pret karu" ir kaut kāda jauna versija pēc visiem jau apnikušās frāzes "būtu dzēruši bavāru alu". Velkot uz mītiņiem savu auditoriju, viņi dara visu, lai ukraiņu nacisti turpinātu slepkavot bērnus. Dažkārt šķiet – viņiem nebūtu nekādu iebildumu, ja savas Eņģeļu alejas parādītos Belgorodā un Rostovā, Maskavā un Sanktpēterburgā. Tad viņiem parādītos lieliska iespēja liekulīgi nopūsties par to, kā nepareizā krievu tauta beidzot saņēmusi sodu par savu "nepareizību". Bet sirds dziļumos viņi priecātos par notikušo.
Jūtams, ka pat ukraiņu nacistu zvērības viņiem šķiet uzjautrinošas. Nē, briesmīgi, protams, bet tas taču ir varens adrenalīns! Viņi, mūsu apgaismotie, taču dievina lustrācijas tēmu! Skaidrs taču, par ko viņi fantazē.
Protams, nekas tāds nekad nenotiks. Tagad krievu karavīri dara visu, lai krievu pilsētās nekad vairs neparādītos Eņģeļu alejas. Lai nekad vairs neatkārtotos Odesas slaktiņš. Lai visi ukraiņu terora organizatori sēdētu uz apsūdzēto sola, bet pēc tam – aiz restēm. Patiešām, Dmitrijs Medvedevs laikus atgādināja, ka vajadzētu jau atkal ieviest nāves sodu par īpaši smagiem noziegumiem. Cilvēki to atbalstīs.
