https://sputniknewslv.com/20210615/rezultats-zinams-jau-ieprieks-kas-nenotiks-pec-zenevas-samita-17172413.html
Rezultāts zināms jau iepriekš. Kas nenotiks pēc Ženēvas samita
Rezultāts zināms jau iepriekš. Kas nenotiks pēc Ženēvas samita
Sputnik Latvija
Jau rīt Vladimirs Putins Ženēvā tiksies ar kārtējo ASV prezidentu – Džo Baidens ir piektais Baltā nama saimnieks, ar ko sarunāsies Krievijas valsts vadītājs. 15.06.2021, Sputnik Latvija
2021-06-15T19:59+0300
2021-06-15T19:59+0300
2021-06-15T19:59+0300
viedoklis
asv
krievija
vladimirs putins
tikšanās
džo baidens
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/692/87/6928756_0:111:1403:900_1920x0_80_0_0_78e72be18e5c35e99c2e55e1f75685cd.jpg
Divu gadu desmitu laikā Putins jau desmitiem reižu ticies ar amerikāņu prezidentiem. Visbiežāk viņam gadījies sarunāties ar Džordžu Bušu, jaunāko, taču līdz ar katru ASV vadītāju nomaiņu abu valstu attiecības vien pasliktinājās. Jā, Bušs stāstīja, ka saskatījis Vladimira Putina dvēseli, bet Baidens padarījis viņu par necilvēku: neredzu dvēseli, redzu slepkavu, taču attieksme pret Krieviju kļuva aizvien sliktāka, neatkarīgi no amerikāņu prezidentu uzvārdu maiņas (Tramps, kurš plānoja "sakārtot attiecības ar Putinu", to tikai akcentēja). Lieta tāda, ka Krievija ir atgriezusies no lejupslīdes, un spēcīga, neatkarīga lielvalsts, kas trīs gadsimtus nopietni ietekmēja stāvokli pasaulē, nav vajadzīga tiem, kas sevi uzskata par globālās kārtības arhitektiem un būvniekiem, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs. It īpaši spilgti tas redzams apstākļos, kad pašieceltā arhitekta kompetenci un pilnvaras apšauba aizvien biežāk – ne tikai pasaulē, arī paša mājās. Un pats arhitekts nolēmis uzturēt autoritāti ar tādu metodi, ka pretinieka - Krievijas un Putina – demonizāciju. Pēc 2013. gada (Snoudena bēgšanas un amerikāņu atteikšanās no uzbrukuma Sīrijai) Putins Rietumos pataisīts par vispasaules ļaundari – Ukraina un Skripaļi, kiberuzbrukumi un Navaļnijs kļuva tikai par jauniem otas triepieniem "galvenā demokrātijas apdraudētāja" tēlā. Fantasmagoriskais stāsts par Trampa "sakariem ar krieviem" un "iejaukšanos amerikāņu vēlēšanās" vislabāk ilustrē amerikāņu elites neadekvātos priekšstatus par sevi un pasauli, par Krieviju un Putinu. Ko tādos apstākļos var dot tiksanās augstākajā līmenī? Dialogs dialoga labad? Jā, arī tas nav maz – laikā, kad abu valstu attiecības ir izjauktas teju vai līdz 80. gadu sākuma līmenim, proti, pēdējām aukstā kara laiku salnām. Banāls saziņas – sarunu un pārrunu – deficīts patiešam panāms, un pat dialoga atjaunošana ir apsveicama. Jā, tomēr saruna būs ļoti smaga un ne īpaši produktīva. Tomēr arī tas ir labāk, nekā nekas. Gan Kremlis, gan Baltais nams jau vairākkārt norādījuši, ka nelolo nekādas ilūzijas un cerības no samita Ženēvā. Tā patiešam ir. Tiesa, tādas vārgas cerības neviļus ļaus vēlāk pasludināt par panākumiem pat pavisam pieticīgus rezultātus. Tomēr te nu runa pārsvarā ir par ASV iekšpolitiskās situācijas īpatnībām. Pārāk daudz kas ir sastrādāts ASV pēdējos gados ap Krieviju un Putinu iekšpolitiskās cīņas labad, un tagad Baidena administrācijai būs izdevīgi pierakstīt sev nopelnos Ženēvas samita rezultātus. Pie tam pārrunu reālajam saturam un rezultātiem nebūs ne mazākās nozīmes, tik un tā tie paliks noslēpumā, tādas ASV administrācija varēs tos traktēt sev par labu. Skaidrs, ka tas vajadzīgs vienīgi iekšējai auditorijai, - lai stātos pretī Trampa izsmieklam, kurš nepalaidīs garām iespēju pazoboties par "miegainā Džo" vārgumu un prāta spējām (arī bez mazākās saiknes ar realitāti). Tāpēc svarīgi ir nevis tas, ko Ženēvas samits var dot, svarīgi ir tas, kas tajā noteikti nenotiks. Kas tad īsti? Nebūs cerību uz principiālām pārmaiņām abu valstu attiecībās, jo gan objektīvās un aizvien pieaugošās ģeopolitiskās domstarpības, gan iekšpolitiskā krīze ASV (kuras gaitā pārāk daudz kas saistīts ar Krieviju) nekādu manāmu atkusni nepieļauj. Nav cerību tagad, nebūs arī pēc Ženēvas. Vēstnieku atgriešanās un dažu diplomātisko misiju darbības ierobežojumu atcelšana ir vienīgais pozītīvais aspekts abu valstu attiecībās, kas sagaidāms pēc samita. Nav ilūziju par pretinieka stratēģiskās līnijas pārmaiņām – Krievijā to nav noteikti, bet ASV drīzāk gan izliekas, nevis patiešam tic savām spējām būtiski koriģēt Maskavas kursu, kur nu vēl mainīt. Īpaši tas attiecas uz spēku līdzsvaru Maskavas-Vašingtonas-Pekinas trijstūrī. Turklāt ASV ar maniakālu spītu joprojām šauj pati sev kājā, pūloties saformēt "vienotu demokrātiju fronti" pret Krieviju un Ķīnu. Nav arī nekādu ilūziju cīņā par Ukrainu – šajā ziņā nav nekādu kompromisa iespēju. Globālistiski noskaņotā amerikāņu elite līdz pēdējam izmantos Ukrainas faktoru spiedienam pret Krieviju, tās savaldīšanai, proti, pūlēsies Krieviju šantažēt un kaitināt ar Ukrainas iestāšanos NATO un krievu vēsturisko teritoriju ģeopolitiskās piederības maiņu. Vašingtona apjēdz, ka Ukrainas reāla atlantizācija nav iespējama, tomēr azartu nezaudē, tāpēc amerikāņu spēle kļūst aizvien riskantāka. Pie tam viņus ne īpaši uztrauc tas, ka vienā brīdī tā var novest pie Ukrainas valstiskuma likvidācijas. Pirmkārt, viņi tādam variantam netic, otrkārt, taktiskais labums, ko nes ukraiņu kārts izpēlēšana pret Krieviju, viņu acīs kompensē iespējamos stratēģiskos zaudējumus. Un pats galvenais, kā nebūs Ženēvā. Nebūs uzticēšanās. Bez tās nekādas vienošanās nav iedomājamas. Uzticēšanās nav abām pusēm – tās ir spēcīgas abpusējas jūtas. "Neuzticies un pārbaudi" arī nedarbojas – pretrunas dažādos jautājumos (ne tikai Ukrainas vai Krievijas un ES attiecību ziņā) ir principiālas, tās rada absolūti atšķirīgs priekšstats par pasaules kārtību, par Krievijas un ASV vietu jaunajā pasaules kārtībā. Bez uzticēšanās, ilūzijām un cerībām attiecības veidot nevar? Kāpēc gan, - jaunā pasaule aust tieši tādos apstākļos. Putinam ir priekšrocība – viņš pie tā strādā un izdara stratēģisku likmi uz nākotnes aprisēm, bet miegainais Džo pūlas reanimēt aizejošo pasaules kārtību.
https://sputniknewslv.com/20210611/putina-intervija-par-ukrainu--krievijas-pedejais-bridinajums-17121946.html
https://sputniknewslv.com/20210614/putins-nosaucis-nosacijumus-kas-laus-nosaukt-sarunu-ar-baidenu-par-veiksmigu-17154098.html
https://sputniknewslv.com/20210605/vai-baidens-saruna-ar-putinu-saks-telot-bosu-17009096.html
https://sputniknewslv.com/20210605/asv-stasta-par-upuri-par-ko-baidens-izskiries-putina-del-17008413.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2021
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
asv, krievija, vladimirs putins, tikšanās , džo baidens
asv, krievija, vladimirs putins, tikšanās , džo baidens
Rezultāts zināms jau iepriekš. Kas nenotiks pēc Ženēvas samita
Jau rīt Vladimirs Putins Ženēvā tiksies ar kārtējo ASV prezidentu – Džo Baidens ir piektais Baltā nama saimnieks, ar ko sarunāsies Krievijas valsts vadītājs.
Divu gadu desmitu laikā Putins jau desmitiem reižu ticies ar amerikāņu prezidentiem. Visbiežāk viņam gadījies sarunāties ar Džordžu Bušu, jaunāko, taču līdz ar katru ASV vadītāju nomaiņu abu valstu attiecības vien pasliktinājās. Jā, Bušs stāstīja, ka saskatījis Vladimira Putina dvēseli, bet Baidens padarījis viņu par necilvēku: neredzu dvēseli, redzu slepkavu, taču attieksme pret Krieviju kļuva aizvien sliktāka, neatkarīgi no amerikāņu prezidentu uzvārdu maiņas (Tramps, kurš plānoja "sakārtot attiecības ar Putinu", to tikai akcentēja). Lieta tāda, ka Krievija ir atgriezusies no lejupslīdes, un spēcīga, neatkarīga lielvalsts, kas trīs gadsimtus nopietni ietekmēja stāvokli pasaulē, nav vajadzīga tiem, kas sevi uzskata par globālās kārtības arhitektiem un būvniekiem, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs. It īpaši spilgti tas redzams apstākļos, kad pašieceltā arhitekta kompetenci un pilnvaras apšauba aizvien biežāk – ne tikai pasaulē, arī paša mājās. Un pats arhitekts nolēmis uzturēt autoritāti ar tādu metodi, ka pretinieka - Krievijas un Putina – demonizāciju. Pēc 2013. gada (Snoudena bēgšanas un amerikāņu atteikšanās no uzbrukuma Sīrijai) Putins Rietumos pataisīts par vispasaules ļaundari – Ukraina un Skripaļi, kiberuzbrukumi un Navaļnijs kļuva tikai par jauniem otas triepieniem "galvenā demokrātijas apdraudētāja" tēlā.
Fantasmagoriskais stāsts par Trampa "sakariem ar krieviem" un "iejaukšanos amerikāņu vēlēšanās" vislabāk ilustrē amerikāņu elites neadekvātos priekšstatus par sevi un pasauli, par Krieviju un Putinu.
Ko tādos apstākļos var dot tiksanās augstākajā līmenī?
Dialogs dialoga labad? Jā, arī tas nav maz – laikā, kad abu valstu attiecības ir izjauktas teju vai līdz 80. gadu sākuma līmenim, proti, pēdējām aukstā kara laiku salnām. Banāls saziņas – sarunu un pārrunu – deficīts patiešam panāms, un pat dialoga atjaunošana ir apsveicama. Jā, tomēr saruna būs ļoti smaga un ne īpaši produktīva. Tomēr arī tas ir labāk, nekā nekas.
Gan Kremlis, gan Baltais nams jau vairākkārt norādījuši, ka nelolo nekādas ilūzijas un cerības no samita Ženēvā. Tā patiešam ir. Tiesa, tādas vārgas cerības neviļus ļaus vēlāk pasludināt par panākumiem pat pavisam pieticīgus rezultātus. Tomēr te nu runa pārsvarā ir par ASV iekšpolitiskās situācijas īpatnībām. Pārāk daudz kas ir sastrādāts ASV pēdējos gados ap Krieviju un Putinu iekšpolitiskās cīņas labad, un tagad Baidena administrācijai būs izdevīgi pierakstīt sev nopelnos Ženēvas samita rezultātus. Pie tam pārrunu reālajam saturam un rezultātiem nebūs ne mazākās nozīmes, tik un tā tie paliks noslēpumā, tādas ASV administrācija varēs tos traktēt sev par labu.
Skaidrs, ka tas vajadzīgs vienīgi iekšējai auditorijai, - lai stātos pretī Trampa izsmieklam, kurš nepalaidīs garām iespēju pazoboties par "miegainā Džo" vārgumu un prāta spējām (arī bez mazākās saiknes ar realitāti).
Tāpēc svarīgi ir nevis tas, ko Ženēvas samits var dot, svarīgi ir tas, kas tajā noteikti nenotiks. Kas tad īsti?
Nebūs cerību uz principiālām pārmaiņām abu valstu attiecībās, jo gan objektīvās un aizvien pieaugošās ģeopolitiskās domstarpības, gan iekšpolitiskā krīze ASV (kuras gaitā pārāk daudz kas saistīts ar Krieviju) nekādu manāmu atkusni nepieļauj. Nav cerību tagad, nebūs arī pēc Ženēvas. Vēstnieku atgriešanās un dažu diplomātisko misiju darbības ierobežojumu atcelšana ir vienīgais pozītīvais aspekts abu valstu attiecībās, kas sagaidāms pēc samita.
Nav ilūziju par pretinieka stratēģiskās līnijas pārmaiņām – Krievijā to nav noteikti, bet ASV drīzāk gan izliekas, nevis patiešam tic savām spējām būtiski koriģēt Maskavas kursu, kur nu vēl mainīt. Īpaši tas attiecas uz spēku līdzsvaru Maskavas-Vašingtonas-Pekinas trijstūrī. Turklāt ASV ar maniakālu spītu joprojām šauj pati sev kājā, pūloties saformēt "vienotu demokrātiju fronti" pret Krieviju un Ķīnu.
Nav arī nekādu ilūziju cīņā par Ukrainu – šajā ziņā nav nekādu kompromisa iespēju. Globālistiski noskaņotā amerikāņu elite līdz pēdējam izmantos Ukrainas faktoru spiedienam pret Krieviju, tās savaldīšanai, proti, pūlēsies Krieviju šantažēt un kaitināt ar Ukrainas iestāšanos NATO un krievu vēsturisko teritoriju ģeopolitiskās piederības maiņu. Vašingtona apjēdz, ka Ukrainas reāla atlantizācija nav iespējama, tomēr azartu nezaudē, tāpēc amerikāņu spēle kļūst aizvien riskantāka. Pie tam viņus ne īpaši uztrauc tas, ka vienā brīdī tā var novest pie Ukrainas valstiskuma likvidācijas. Pirmkārt, viņi tādam variantam netic, otrkārt, taktiskais labums, ko nes ukraiņu kārts izpēlēšana pret Krieviju, viņu acīs kompensē iespējamos stratēģiskos zaudējumus.
Un pats galvenais, kā nebūs Ženēvā. Nebūs uzticēšanās. Bez tās nekādas vienošanās nav iedomājamas. Uzticēšanās nav abām pusēm – tās ir spēcīgas abpusējas jūtas. "Neuzticies un pārbaudi" arī nedarbojas – pretrunas dažādos jautājumos (ne tikai Ukrainas vai Krievijas un ES attiecību ziņā) ir principiālas, tās rada absolūti atšķirīgs priekšstats par pasaules kārtību, par Krievijas un ASV vietu jaunajā pasaules kārtībā.
Bez uzticēšanās, ilūzijām un cerībām attiecības veidot nevar? Kāpēc gan, - jaunā pasaule aust tieši tādos apstākļos. Putinam ir priekšrocība – viņš pie tā strādā un izdara stratēģisku likmi uz nākotnes aprisēm, bet miegainais Džo pūlas reanimēt aizejošo pasaules kārtību.
