Tālāk frāze skan sekojoši: "Tāpat kā manai mīļotajai valstij, katrai šajā zālē pārstāvētajai nācijai ir vēsture, ko tā ciena, kultūra un mantojums, kas ir pelnījis aizsardzību un sajūsmu, kas mums dod mūsu unikālo potenciālu un spēk. Brīvajai pasaulei ir jāciena savi nacionālie pamati. Tā nedrīkst censties tos iznīcināt vai aizvietot."
Atklāti sakot, ja šie citāti skanēs jebkurā sākumskolā, vismaz karāsies rāmīti pie sienas, tie nesīs tikai labu. Taču pieder tie ASV prezidentam Donaldam Trampam un smelti no viņa uzrunas ANO Ģenerālasamblejā pagājušajā nedēļā, materiālā RIA Novosti raksta Dmitrijs Kosirevs.
Tomēr interesantākā ir nevis viņa frāze, bet gan politiķa oponentu atbilde.
Vispirms centās nepievērst runai nekādu uzmanību. Galu galā, Donalds jau trešo reizi uzstājas ANO un saka tur vienu un to pašu, teju vai vārds vārdā – to pašu, par patriotismu. Tāpēc izlikās, ka viņa teiktajam nav nozīmes: mēs, globālisti, beidzot esam sākuši pret viņu impīčmenta procedūru, tas tik ir notikums, grābiet viņu ciet.
Tomēr galu galā atbildes Trampam izskanēja (par to, kāpēc patriotisms ir ļoti slikts, īsta kauna lieta). Tostarp arī stilā, kādā viņa runu atstāstīja demokrātisko izdevumu reportieri – gan ASV, gan citās valstīs.
Piemēram, Trampa runai vajadzēja "pamudināt pasaules līderus pieņemt viņa nacionālistisko ideoloģiju un pamest sarkanas gaļas gabalu viņa vēlētājiem". Tā saviem lasītājiem par Trampa runu ANO stāstīja Politico.
Patriotisma salīdzinājums ar gaļas gabalu, turklāt vēl sarkanu (tāds, pēc "veselīga dzīves veida cīnītāju" domām, ir pats kaitīgākais), ir pietiekami daiļrunīgs. Tātad mīlēt savu valsti, tās kultūru un mantojumu – tas ir nacionālisms, bet nacionālisms – tas ir ļoti slikti, tikai četru burtu attālumā no nacisma.
Politico piebilda, ka Tramps aizstāvējis "savu uzmācīgo ideju par robežu drošību", šajā gadījumā – drošību no nekontrolētas migrācijas.
Londonas The Guardian uzskata, ka Tramps izklāstījis "nacionālistisku manifestu", kas atspoguļo "galēji labējo natīvistu izteikumus, kuri apgalvo, ka pilsoņi, kuru ģimene ilgstoši dzīvojusi kādā valstī, labāk saprot nacionālās intereses nekā jaunatnācēji". Tātad, pasmīnēja komentētājs, patrioti, pareizāk sakot, "patrioti" – tā ir tāda pilsoņu grupa, kam ir unikālas spējas pareizi interpretēt nacionālās intereses.
Kā nu ne, īsta globālista (kas balso par demokrātu partiju ASV un tai līdzīgām) acīs legālie, tāpat kā nelegālie migranti, lai arī viņi tikai vakar būtu iebraukuši valstī, patiešām ne ar ko neatšķiras no cilvēkiem, kuri šajā valstī dzīvo neskaitāmām paaudzēm. Tāpēc, ka nekādu robežu un pilsonības vispār nevar būt, tāpat kā nacionālās vēstures un kultūras.
Krievija ir neizpratnē, kāpēc Eiropa ielaida savā teritorijā miljoniem bēgļu un "bēgļu" no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas un neļāva saviem pilsoņiem ne vārda teikt šajā jautājumā. Nevajag brīnīties – tāda ir globālistu ideoloģija. Tie, kas nepiekrīt, ir "galējio labējie natīvisti" – cilvēki, kas uzskata: ja esi dzimis uz šīs zemes, piederi tās kultūrai, tev ir zināmas tiesības. Nekā tev nav, nekādu tiesību. Un robežu arī nav. Cilvēks, kurš vakar šķērsojis to, ko agrāk sauca par robežu, šodien jau var skaidrot, kā tev tālāk dzīvot.
Savukārt Baraka Obamas padomnieks un runu autors Bens Rods atklāti paziņoja, ka Trampa runa ANO esot "uzsildītas nacionālistiskas ēdienu atliekas".
Un vēl, noslēgumā: izrādās, tagad ASV ir atstumtās, jo Trampa populistiskais nacionālisms absolūti neatbilst visam, ko atbalsta ANO. Cilvēki gluži nopietni apgalvo, ka Apvienoto Nāciju Organizācija iebilst pret suverenitāti un nacionālajām kultūrām.
Labi zināms, kāpēc Krievijā nepatīk Donalds Tramps un viņa republikāņi. Piemēri parādās ik dienas. Jaunas sankcijas pret Irānu, lai arī nav un neviens pat nemeklē nekādus agresijas faktus – pēc principa "kurš tad vēl varēja uzbrukt Saūda Arābijai". Tirdzniecības karš pret Krievijai draudzīgo Ķīnu, mēģinājumi gāzt leģitīmo varu Venecuēlā... Var ilgi turpināt. Nerunājot jau par draņķībām pret Krieviju, kas veļas vismaz reizi nedēļā. Tā ir.
Taču jāņem vērā arī tas, ka Tramps biežāk draud, nekā sāk militāras avantūras. Viņa vēlētāji – tie paši "populisti" un "galēji labējie" ļoti necieš bezjēdzīgus karus un aicina vispirms ieviest kārtību pašu mājās.
Jā, ne vienmēr tā ir patīkama publika. Taču pretējā puse ir daudz sliktāka.
Galu galā, kad vieni patrioti strīdās ar otriem, mēs vismaz runājam vienā valodā. Pavisam citādi ir vērot cilvēkus, kuriem mīlestība pat pašiem pret savu valsti ir neizturama riebeklība un "uzsildīti atkritiumi". Tai publikai nav nekādu valstu, nāciju un kultūru, ir tikai viņi paši – izplūdis pleķis, kas ar varu piespiež pieņemt viņu izdomātās jaunās normas, noteikumus un aizliegumus, tostarp – aizliegumus strīdēties un izteikties.
