Demokrātija pasludināta par ienaidnieku. Izklausās dīvaini, taču tādu viedokli pauž viens no autoritatīvākajiem attīstītās pasaules izdevumiem – Foreign Policy, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.
Materiāls "Demokrātija – planētais galvenais ienaidnieks" ir veltīts gigantiskajai idejiskajai plaisai attīstītajās valstīs starp jauniešiem un vecākajām paaudzēm.
Diskusijas formālais iegansts – reakcija uz zviedru meitenes – ekoloģiskās aktīvistes Grētas Tūnbergas neseno vizīti Lielbritānijā. Viņa cīnās ar globālajām klimata pārmaiņām (agrāk pazīstamas kā globālā sasilšana) un aicināja uzklausīt zinātniekus un – pats galvenais – jaunāko paaudzi, kam rīt, iespējams, vispār nebūs nekādas nākotnes.
Izdevums vēsta, ka Grēta demonstrē dziļo atšķirību starp jauno un vecāko paaudzi politikas aspektā: tiem, kam ir iespēja rīkoties, un tiem, kam lemts saskarties ar bezdarbības sekām.
Jo tālāk, jo vairāk jaunie un vecie atgādina divas dažādas ciltis. Starpība vislabāk manāma klimata pārmaiņu jautājumā. Nesenās aptaujas Lielbritānijā demonstrē, ka "gandrīz puse jauniešu 18-24 gadu vecuma grupā par mūsdienu galveno problēmu uzskata globālo sasilšanu". Toties starp pilsoņiem vecumā virs 65 gadiem tam piekrīt aptuveni piektā daļa respondentu.
Izdevums uzstāda sabiedrībai diagnozi: "Vecākās paaudzes vienkārši nedomā par jaunāko interesēm." taču patiesībā, uzsvēra raksta autors, iemesls nav meklējams ne vienaldzībā, ne arī izglītības līmenī – par 65 gadiem vecāki pilsoņi patlaban ir tikpat izglītoti kā par 24 gadiem jaunāki pilsoņi. Problēma slēpjas viņu dzīves pieredzē, kas liecina: "klimata globālās pārmaiņas" nenes neko dramatisku. Savas nepareizās pieredzes dēļ viņi vienkārši nespēj aptvert, cik nopietns ir stāvoklis. Taču klimats nevar gaidīt, kamēr tagadējie jaunieši novecos. Tas var neatgriezeniski mainīties jau tagad. Ko tādā gadījumā darīt?
Jautājums jau karājas gaisā, taču vēl nav izskanējis (saprotamu iemeslu dēļ), taču tas ir nojaušams: kā panākt, lai patriektu pie visiem velniem no politiskās dzīves cilvēkus ar nepareizu dzīves pieredzi un tiesības pieņemt lēmumus nodot jauniešiem.
Dažas nianses šajā kontekstā gribētos uzsvērt.
Patiesībā galveno plaisu starp attīstītās pasaules "veco" un "jauno" paaudzi nebūt nerada ekoloģija. Vienkārši cilvēki brieduma gados nevēlas būt nabagi. Tas ir, runājot Foreign Policy vārdiem, vecākā paaudze nevēlas atzīt, ka gaišā nākotne nozīmē "mazāk gaļas, mazākas mājas un mazāk automašīnu".
Jāsaprot, ka mediju kavalērijas uzbrukuma mērķis nav kaut kāda vecuma kategorija, bet gan vesels sociālais slānis – vecā labā vidējā klase, kas pieradusi pie savas mājas, mašīnas (vai divām) un iksestdienas gājieniem uz steak house.
Ar tāda pieticīga uzplaukuma solījumiem vidējo klasi aicināja balsot par atbilstošiem politiķiem un – katram gadījumam – atbalstīt iebrukumus dažādās nepareizās pasaules valstīs.
Tagad aktuālie jautājumi nepārprotami mainās: nākotnē, ko ieplānojuši mediju telpas kontrolpaketes īpašnieki, nav vispārēju personīgo māju, mašīnu un steiku ēšanas. Mēs jau rakstījām, ka nākotne modernāko utopiju variantā drīzāk atgādina stingu "militāro komunismu", nevis uzplaukumu 50. gadu stilā.
Nelieli dzīvoklīši "cilvēkpūžņos", nevis atsevišķas mājas; nelieli elektrokāri un sabiedriskais transports, nevis personīgie "benzīna rijēji"; un, protams, zaļās jūras spirulīnas ar sojas biezeni, nevis izšķērdīgie steiki.
Tāpēc pilsoņi, kam nelielā gadu skaita dēļ nav ne pašiem savu kapitālu, ne arī dzīves pieredzes, jaunajā koncepcijā ir labāki, nekā pilsoņi ar pārāk garu (tātad – nepareizu) dzīves pieredzi. Attīstīto valstu jaunā paaudze jau ir gatava lepni pieņemt nākotnē vīdošo ekonomisko nabadzību.
...Tas viss liecina par vienkāršu lietu.
Tie, kas 60. gadu beigās baidījās no pārapdzīvotības (bailes pārvērtās par dzimstības krīzi, ko pārdzīvojam pašlaik),
kas 70. un 80. gados baidījās no kodolkara (bailes vienkārši izsīka, lai arī kodolarsenāli nav pazuduši_.
kas 90. un 2000. gados baidījās no ozona cauruma (starp citu, kur tas ir?).
- tagad vairs nav īsti piemēroti, lai baidītos tālāk.
Tātad nozīme, kāda viņu viedoklim reiz bija lēmumu pieņēmēju acīs, ir jāsamazina.
Problēmu rada tas, ka iepriekšminētās dzimstības krīzes dēļ attīstītajās valstīs šo "nederīgās pieredzes" īpašnieku (lasi: vecākās paaudzes pārstāvju) proporcija ir pārāk liela. Jau tagad viņu skaits sniedzas simtos miljonu, turklāt viņiem ir īpašumi un kapitāli, atšķirībā no jaunajiem pilsoņiem, kam tik vien ir kā lapas sociālajos tīklos.
Un nav ne mazākās skaidrības kā progresīvā viedokļa nesējiem tagad tikt ar viņiem galā.
