Pēc dizainera Juoza Statkēviča nesenās skandalozas intervijas Sputnik Lietuva (kurā viņš paziņoja, ka "Lietuvā notiekošo vairs nevar izturēt "), redakcijai radušās šaubas, vai Rolands Pakss piekritīs aprunāties ar "Kremļa ruporu", kā bieži dēvē Sputnik. Toreiz Lietuvas mediji un sociālo tīklu lietotāji uzbruka Juozam Statkevičam ar pārmetumiem tikai tāpēc, ka viņš uzdrīkstējās sarunāties ar Sputnik Lietuva. Pa mīci dabūja arī populārā rakstniece Rūta Vanagaite.
Izrādījās, ka eksprezidents Rolands Pakss, ko mediji dēvēja gan par "Kremļa aģenti" gan par "Maskavas ietekmes iespaidā esošo", uzskata sevi par Lietuvas patriotu.
— Man ir tiesības izteikt savu viedokli, kas kādam patiktu vai nē. Bet es saku, to, ko varu, un runāju tā, kā protu. Es uzskatu, ka man ir tiesības kritizēt, ja valstī kaut kas nav kārtībā. Bet es vienmēr esmu bijis un palikšu Lietuvas patriots.
— Roland, vai jūs nebaidāties runāt ar Sputnik Lietuva? Jo vēlāk jūs varētu ierakstīt "Kremļa lietderīgos idiotos". Tāpat kā Rūtu Vanagaiti vai Juozu Statkēviču.
— Ziniet, Dmitrij, visu cieņu jums, bet diez vai es ticēšu, ka šobrīd tieši runāju ar pašu Kremli. Taču pat ja tas būtu tā, ja jūs patiešām pārstāvētu Maskavas Kremli, tad es tik un tā ar jums aprunātos.
Mans mīļākais politiķis ir bijušais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils. Es visvairāk cienu tieši viņu. Lūk tā, viņš nekad nav vairījies runāt ar jebkuru, un uzskatīja, ka dialogs ir labāks par klusēšanu vai kādu nicinājumu.
Es cenšos rīkoties kā Čērčils. Runāt un pārliecināt – tas daudz labāk nekā nerunāt un nepārliecināt. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, nevajadzētu aizmirst, ka cilvēki, ko jūs minējāt, nav nekādi politiķi. Un es nesaprotu, kāpēc viņiem nav tiesību izteikt savu viedokli. Tiesa, vēlāk diemžēl sākas manipulācijas ar sabiedrisko viedokli. Un vienmēr var izraut vārdus no konteksta un visu sagrozīt. Pie mums to prot…
Lai nu kā, Lietuvas spēks ir tās ģeogrāfisks izvietojums. Mums ir jāstrādā gan ar Maskavu, gan ar Vašingtonu, gan ar Berlīni, gan ar Minsku. Visām tautām ir jādraudzējas savā starpā. Jādraudzējas un jādalās — ar kultūru, ar sasniegumiem un ar daudz ko citu. Tikai šajā gadījumā reģions, ko es pārstāvu, būs tāds, par kuru mums, kuri dzīvo šodien, nebūs kauns no mazbērniem.
— Taču pēc visa izskatās, ka perspektīvā Lietuva vispār var palikt tukša. Ne tikai bērnu un mazbērnu, bet arī viņu vecāku nepaliks. Demogrāfiskā situācija ir satraucoša. Vai jums ir recepte, kā to izlabot? Atskan saucieni masveidā ievest migrantus.
— Nedomāju, ka tas glābtu situāciju. Tie migranti, kuri ieradušies pēc kvotas, ilgi te neuzturas. Viņi bēg no Lietuvas, meklējot labāko vietu dzīvošanai – kur pabalsti lielāki, kur siltāk, un kur ir radi. Kas attiecas uz mūsu migrāciju, tā tiešām ir milzīga. Mēs pastāvīgi zaudējam iedzīvotājus. Saskaņā ar statistiku neatkarības gados iedzīvotāju skaits samazinājies par trešdaļu. Es vienmēr vados no viena noteikuma: ja kaut kas jādara, tad tas reāli jādara. Bet mums tikai spriež par problēmu, bet neko nedara. Bet, ja teiktu, ka viss ir slikti, no tā labāk nekļūs. Ko te brīnīties, ka situācija tikai pasliktinās.
— Kas tad jādara?
— Vismaz sāktu kaut ko darīt. Svarīgi saprast, kāpēc cilvēki aizbrauc. Esmu pārliecināts, ka ar lielu varbūtību var apturēt iedzīvotāju emigrāciju. Kā runa, lai tikai būtu vēlme. Te pat nevajag izgudrot divriteni – pietiks izpētīt pasaules pieredzi. Vājākajām valstīm izdevies atjaunot iedzīvotāju skaitu. Taču tagad pie mums tautiešus atceras tikai svētkos: sak, atgriežaties, jūs mums esat vajadzīgi. Taču viņi skatās, kāda ir situācija Lietuvā, un redz, ka nekas nemainās. Tas attiecas arī uz ekonomiku un citām jomām. Ja neko nemainītu, tad cilvēki vairs neatgriezīsies. Tāpēc es saku: lai darītu – jādara!
— Kā jūs kopumā vērtējat situāciju Lietuvā?
— Daudziem klājas ļoti grūti. Tas nemaz nav brīnums, ņemot vērā vidējo algu vai vidējo pensiju, vai iztikas minimumu. Jā, mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts, tomēr par daudziem aspektiem Lietuvai nav ar ko lepoties. Mēs ieņemam "balvu vietas", bet tikai no apakšas. Tātad kaut kas pie mums darīts citādi.
Ja runājam par ārvalstu politiku, Lietuvai nemaz nav labākās attiecības ar kaimiņiem. Tas attiecas ne tikai uz Krieviju vai Baltkrieviju, bet arī uz Rietumu valstīm. Piemēram, attiecības ar Poliju mums ir acīmredzami saspringti. Taču tām jābūt labākām. Kad es kļuvu par Viļņas mēru, tad aicināju poļus koalīcijā. To pašu izdarīju, kad kļuvu par premjeru.
— Pēc visa spriežot, Lietuvai tagad "ienaidnieks numur viens" tā ir Krievija.
— Man ir daudz draugu Krievijā, esmu tur pavadījis savus labākos aviācijas gadus. Joprojām uzturu sakarus ar kolēģiem. To vidū ir Krievijas un Eiropas čempioni. Starp leišiem un krieviem, protams, nav nekādu problēmu — politiķi saspīlē situāciju. Viņiem tā ir spēle, pateicoties kurai viņi vēlas saņemt dividendes. Tā bijis vienmēr. Pirms simt un pirms tūkstoš gadiem.
Mana nostāja ir vienkārša: sievu var izvēlēties, bet kaimiņu dod Dievs! Es uzskatu, ka ar kaimiņiem vienmēr jādzīvo mierā un saticībā. Jāmeklē saskares punkti. Kad es, vēl būdams premjers, braucu uz Maskavu, mēs vienas tikšanās laikā parakstījām 12 līgumus starp Lietuvu un Krieviju. Kā toreiz jokoja, mēs varētu pretendēt uz ierakstu Ginesa rekordu grāmatā.
— Kāds ir jūsu viedoklis par dārgākas sašķidrinātās gāzes pirkšanu no ASV? Lietuvas valdība saka tā: toties mēs esam neatkarīgi no Krievijas. To, piemēram, nemitējas atkārtot enerģētikas ministrs Žīgimants Vaičūns.
— Pilnīgs absurds! Es nesaprotu, kā varētu būt neatkarīgs kādā noteiktā sektorā? Mēs dzīvojam blakus, preces nāk cauri mūsu valstu teritorijām, cilvēki brauc, lidmašīnas lido. Nu tagad slēgsim visus ceļus, gaisa gaiteņu utt. Un tad būs jums "transporta neatkarība". Protams, tas ir muļķīgi. Valdībai jāstrādā tā, lai cilvēkiem būtu labums. Jādomā ar galvu. Un, ja Krievijā gāze ir lētāka, tad tā jāpērk tur. Bet tā vietā mūsējie "ierakās ierakumos".
— 2004. gada aprīlī Seima jūs atstādināja no valsts augstākā amata "par Lietuvas Republikas Konstitūcijas un prezidenta zvēresta rupjiem pārkāpumiem". Tomēr 2011. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nostājusies jūsu pusē.
— Jā, Strasbūrā paziņojuši, ka visi ierobežojumi attiecībā uz mani ir atcelti. Pagājuši jau daudzi gadi, bet Lietuva, kas ievēro cilvēktiesību pārkāpumus citās valstīs, pie sevis tos nemana. Un pilnībā ignorē Strasbūras tiesas atzinumu. No vienas puses, mani tas "iepriecina": izradās, ka politiska elite joprojām baidās, ka es varētu kļūt par prezidentu, ja ceļš būtu brīvs. Jebkurā gadījumā es cenšos uzturēt labu formu. Manuprāt, vēl būs cīņa.
— Savu impīčmentu jūs nosaucāt par sazvērestību un valsts apvērsumu. Kā jūs domājat, vai vainīgie jebkad tiks saukti pie atbildības?
— Nekad nevar zināt, kā pagriezīsies situācija. Bija laiks, kad cilvēkus mums izveda uz Sibīriju trimdā. Viņi domāja, ka nekad vairs neatgriezīsies un nesatiks tuviniekus. Bet tad atgriezās Lietuvā, radīja ģimenes, priecājās par dzīvi. Tā arī tagad. Nevajag zaudēt dūšu. Esmu par 100% pārliecināts, ka atnāks labāki laiki. Un tad tiks nosaukti konkrēti uzvārdi. No meliem nevar rādīties taisnība, no netaisnības neradīsies taisnīgums.
Jā, tas, ko ar mani padarījuši 2004. gadā, es uzskatu par sazvērestību un valsts apvērsumu. Pat ja tas bija nomaskēts ar izsmalcinātām frāzēm. Bet agri vai vēlu sabiedrība uzzinās, kas aiz tā stāv.
Rolands Pakss dzimis 1956. gadā Telšos. 1974. — 1979. gadā mācījies Viļņas inženierbūvniecības institūtā. 1984. gadā pabeidzis Ļeņingradas Civilās aviācijas akadēmiju. Bija gan savas republikas, gan Padomju Savienības aerobatikas izlašu dalībnieks. Viņš kļuva par pirmo Eiropas valsts vadītāju, kurš atstājis amatu impīčmenta rezultātā. 2009. gadā Pakss kļuva par Eiropas Parlamenta deputātu.
