Vai atceraties bērnu konstruktorus, kuri bija paredzēti mazuļu attīstībai? Katram otrajam viņi attīstīja ne to, kas bija domāts, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Tā gadījās, ja dāvanas pasniegšanas dienā vai pirmās montāžas reizē pazuda kāda vajadzīga un svarīga tapiņa, un citas komplektā nebija. Bez tās salikt ilgoto helikopteru, kravas mašīnu vai krānu bija neiespējami. Taču, ja dāvana saņemta, nākas spēlēties.
Periodiski jaunā tehniķa rokās tapa kaut kādi nesaprotami agregāti un novatoriskas būves. Smadzenes risināja nevis uzdevumu "ko kur un ko pie kā", bet gan "ko vēl var pie šitā pieskrūvēt", un tikpat novatoriski papildināja to visu ar jēgu. Galu galā, zūdot konsekvencei un iemaņām rīkoties saskaņā ar noteiktu plānu, tika trenēta prasme plānus pārkāpt. Tā nu iztēle pacēla enkuru un devās tālā ceļā.
Īpaši labi tā varēja izpriecāties lomu spēlēs, kuras varoņi bija bērnistabā izmētātie plastmasas, dzelzs vai pat alvas zaldātiņi. Bērna iztēle sacerēja sava pirmā seriāla scenāriju. Mainījās vietas, noteikumi un apstākļi. Nemainīgs bija tikai varoņu dzīves ceļš – neizteiksmīgs, mūžam krītošs. Tie, kuri bērnu paviršības dēļ kļuva par varoņiem ar ierobežotām iespējām, mira, tiklīdz patrāpījās pirmā iespēja. Iemīļotais varonis, ko iztēle parasti apveltīja ar interesantu vārdu, vienmēr izdzīvoja. Viņš sveiks un vesels tika ārā no jebkādas ķezas un lika saprast: spēle nav pabeigta, seriāls turpināsies.
Labi, liksim nu atmiņas pie malas, pie tam, mana gada raža jau sen ir nobriedusi. Daudzi kļuvuši par nopietniem cilvēkiem, vismaz ieguvuši nopietnu ģīmi un solīdu figūru. Dažs labs par pārvērties par valsti, tādiem pats amats liek būt drūmiem. Un tomēr rodas iespaids, ka skatāmies to pašu bērnības seriālu, tikai ar pieaugušo raižpilnajām sejām. Tātad savilksim grumbas un gluži nopietni ķersimies pie kādas jaunas ziņas.
Lietuvas valdība nolēmusi aizliegt preces, "kuru mērķis ir kara propaganda, pozitīva attieksme pret agresiju attiecībā uz citām valstīm vai mēģinājumiem apdraudēt valstu suverenitāti".
Vai jums šķiet, ka runa ir par datorspēlēm? Nē. Runa ir par bērnu rotaļlietām – zaldātiņiem "Pieklājīgie cilvēki". Vēl daži citāti: "konstatētas bērnu rotaļlietas, kurās fiksēti Krimas aneksijas aspekti, kuri liek pamatus pozitīvai attieksmei pret tāda veida okupācijas darbībām". Un "mērķis – novērst dezinformācijas izplatīšanos un Lietuvai nedraudzīgu valstu informācijas kara īstenošanu ar tamlīdzīgu līdzekļu palīdzību".
Kā redzat, viss ir ļoti nopietni, pieaugušo stilā. Kremļa viltīgais režīms zaudējis cerību sameklēt sabiedrotos starp pieaugušajiem un licis lietā neparastus ieročus, lai iekarotu nenobriedušus prātus. Kordons gan ir drošs, nagliņas ir iesistas kārtīgi, taču Maskavas aģenti tik un tā iespraucas un iespraucas kā peles. Taču Lietuvas nelokāmā alvas valdība ir gatava iebrukumam. Likumprojektu riekstkoži jau savākuši zem eglītēm Pantalones, Skaramušus, skursteņslauķus, bundziniekus un visvisādas citas lelles. Var pat Čaikovski ieslēgt.
Labi, ka pēdējā laikā Baltijas valstis tā rūpējas par patriotisko audzināšanu. Jādomā par to, lai rotaļlietas iepotētu patriotismu. Galvenais – lai nenotiktu kā ar to konstruktoru un tapiņu: jāattīsta viens, bet attīstās cits. Tapiņa ir visa pamatā. Tāpēc jau "tapo" katru dienu par Krievijas agresiju. Naidu pret Krieviju teicami korelē, vismaz verbāli – it kā ar mīlestību pret savu valsti. Un galu galā sabiedrība, naidā dūres vīstīdama, kaut reizi dienā ieslēdz kādu Krievijas kanālu. Gaida, ka vienā jaukā brīdī tur sāks spēlēt Čaikovski, lai arī citu melodiju. Velti smejaties – ja jau bija vienreiz, būs vēl, ticība nezūd. Bet tie zaldātiņi… Ar tik uzmanīgu attieksmi pret draudiem laiku pa laikam kāds tomēr ir jāuzvar. Vismaz zaldātiņi, ja nesanāk ar karavīriem.
