Šodien, kad politkorektuma aizsegi un demokrātijas maska ir nomesti, varam runāt atklāti: nekāda krievvalodīgo integrācija Latvijā nekad nav plānota. Ar integrācijas etiķeti tika un joprojām tiek īstenota nekautrīga un vardarbīga asimilācija.
Protams, latviešu politiķu drosmīgie, pat grandiozie plāni rada milzum daudz jautājumu. Piemēram: vai tik jūs nepārstiepsieties? Nu, bet nopietni sakot: vai jūs patiešām ticat tam, ka paši latvieši vēlas uzņemt savā vidū simtiem tūkstošu Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju un ir tam gatavi?
Šajā kontekstā ļoti interesanta ir mūsu šīsdienas saruna ar Aņu. Tā it nemaz nav bērnišķīga. Meitene no krievu ģimenes 10 gadus mācījusies latviešu skolā, taču galu galā tomēr pārgāja uz krievu skolu. Kāpēc? Un ko viņa domā par "vienotās politiskās nācijas" izveides iespējām un metodēm? Ar šādu nepieciešamību izglītības ministrs Kārlis Šadurskis pamato mazākumtautību skolu pāreju pie mācībām latviešu valodā.
- Kāpēc vecāki nolēma iekārtot tevi latviešu skolā?
— Pirmajā klasē gāju krievu skolā. Taču mēs dzīvojām nevis Rīgā, bet Rīgas rajonā, tāpēc ceļš uz skolu bija ļoti ilgs un neizdevīgs. Tāpēc tika nolemts mani pārcelt uz vietējo latviešu skolu.
- Vai bija arī citi motīvi? Valodas apgūšana, integrācija latviešu vidē?
— Domāju, bija uzdevums apgūt latviešu valodu, jo vecākiem pašiem šajā ziņā bija problēmas.
- Latviešu skolā tu sāki mācīties 2. klasē. Vai bija grūti iejusties jaunajā vidē?
— Man tas bija ļoti negaidīti, taču vienā jaukā dienā es sapratu, ka mācos citā skolā. Neviens jau arī neapjautājās par manām domām. Pie tam tādā vecumā bērni izturas viens pret otru mierīgāk. Problēmas sākas vēlāk.
- Kad tu sāki izjust diskomfortu, nesaskaņas ar skolēniem vai skolotājiem?
— Tas notika aptuveni piektajā klasē.
- Kā tas izpaudās?
— No klasesbiedru un pedagogu puses izdzirdēju piezīmes un zīmes, ko bija grūti nepamanīt.
- Nu, neteica taču atklāti — tu esi tāda un šitāda krievu meitene.
— Tur jau ir tā lieta, ka teica. Piemēram, ļoti labi iegaumēju, kā skolotāja nez kāpēc nolēma sarīkot klasē aptauju — pie kādas tautības pieder skolēni. Tobrīd biju vienīgā krieviete klasē. Protams, visi pacēla rokas, ka viņi esot latvieši, bet es vienīgā biju krieviete. Taču to visi jau zināja. Bija nepatīkami.
Reiz, šķiet, tas notika 7. klasē, sēdēju vestibilā un izdzirdu, kā jauns skolnieks vaicā manām klasesbiedrenēm par mani, sak, kas tā esot par meiteni. Viņam atbildēja: "Tā ir Aņa, viņa ir mūsu klasē, bet tu ar viņu nerunā, viņa ir krieviete." Bija arī tāds gadījums: klasē sāka apspriest krievu literatūru. Es gribēju izteikt savas domas par to, ka, principā, vēsturnieku un literatūrzinatnieku viedokļi var būt ļoti atšķirīgi. Un izdzirdu: tu labāk klusē, ko tu vispār par to vari zināt, un tā tālāk.
- Tātad tu, krievu ģimenē audzināts cilvēks, gribēji aizstāvēt dzimto literatūru, par to, ka tā ir atzīta pasaulē, augstu vērtēta, un saņēmi pretsparu no klasesbiedriem?
— Jā. Pēc tam ir piegāju pie skolotājas. Teicu viņai, ka man nepatīk tāda attieksme pret mani. Taču mani vienkārši neuzklausīja. Protams, tādas situācijas neradās katru dienu, un visgrūtākās laikam bija piektā, sestā un septītā klase, kad pusaudži paši vēl nesaprot, kas par lietu, un ieklausās, kas tiek teikts ģimenēs.
Vēl jāpiebilst, ka ir milzīga atšķirība starp Rīgu un nomali, kur es mācījos — tur gandrīz nav ne krievu skolēnu, ne pieaugušo, un cilvēki nav pieraduši pat atrasties vienā telpā ar citu tautību pārstāvjiem. Un neko nenozīmēja tas, ka latviešu valodā man bija labākas atzīmes nekā klasesbiedriem. Tieši tāpat zināju viņu tautas dziesmas, kultūru. Taču esmu dzimusi krievu ģimenē, mājās man apkārt bija krievu cilvēki, tāpēc, manuprāt, domāšanas veids tomēr atšķīrās.
- Gribu uzzināt tavas domas: vai teorētiski iespējams asimilēt milzīgo skaitu krievvalodīgo skolēnu, lai viņi organiski iekļautos latviešu vidē. Lai galu galā izdotos radīt to "politisko nāciju", par ko runā izglītības ministrs.
— Manuprāt, tas ir iespējams, taču ne jau tādā veidā, kā notiek tagad. Nevar vienkārši ņemt krievu skolas un pārvērst par latviešu skolām. Tas taču nenozīmē, ka krievi kļūs par latviešiem. Protams, gribētos, lai krievi un latvieši ciešāk mijiedarbotos un sazinātos Latvijā. Taču šim nolūkam nebūt nav jāatņem Latvijai krievu valoda.
- Vai tu biji vienīgā krieviete klasē?
— Sākumā klasē bija vēl divas krievu meitenes un viena divvalodīgā latviete, kura pārvaldīja krievu valodu. Taču viņi visi pārgāja uz citu skolu pirms manis.
- Bet tu pati vīrišķīgi mācījies latviešu skolā no otrās līdz desmitajai klasei. Deviņus gadus. Kāpēc tu neatgriezies krievu skolā agrāk, ja juti, ka tev vairs nepatīk?
— Nu, manā gadījumā to nevēlējās vecāki. Pirmkārt, ērtību labad. Otrkārt, viņi vēl joprojām uzskata, ka latviešu izglītība ir kvalitatīvāka.
- Bet kā domā tu pati?
— Es domāju, bērnam ir jāmācās starp cilvēkiem, kuri runā viņa dzimtajā valodā. Skolā draudzējos ar krievu tautības zēnu no jaunākas klases. Nesen tikāmies, un viņš vaicāja: "Aņa, kāpēc tu neaizgāji agrāk?" Viņam bija tieši tādas pašas problēmas.
- Deviņi gadi ir ilgs laiks. Bieži veidojas kaut kādas attiecības — simpātijas, draudzība.
— Protams, šo gadu laikā bija draudzīgas attiecības. Taču attiecības man labāk veidojās ar tiem, kuri kaut kādā ziņā saistīti ar krievu valodu. Mana labākā draudzene bija latviete, kura runāja krieviski. Arī otra bija no krievu ģimenes.
- Latvijā tradicionāli ir liels jaukto laulību skaits. Kā tev šķiet, vai tev varētu veidoties romantiskas attiecības, ģimene ar latviešu puisi?
— Protams! Nejūtu nekādu riebumu pret latviešiem.
- Vai tagad tev šķiet, ka atšķiries no saviem krievu tautības klasesbiedriem?
— Nē, ne mazākajā mērā. Nedomāju, ka tā notiks, taču es pārcēlos uz citu skolu, un attieksme pret mani bija ļoti draudzīga. Lai arī visus šos gadus neesmu mācījusies kopā ar viņiem, mani uzņēma kā savējo.
- Kā tu pati saprati, ka Latvijā dzīvo ne tikai latvieši?
— Iznāca tā, ka 15 gadu vecumā man nebija neviena krievu drauga. Negadījās satikt. Atceros: reiz starpbrīdī kopā ar draudzeni sēdējām pie skolas un garām paskrēja krievu bērni. Mēs saskatījāmies, — vai tu arī to dzirdēji? Piegājām pie tiem bērniem, — no kurienes jūs esat? Izrādījās, nejauši nokļuvuši, apmaldījušies.
- Tā bija gluži vai tikšanās ar citplanētiešiem…
— Jā, lai gan ar mašīnu līdz Rīgai var nokļūt 25 minūtēs. Man bija paziņa no pirmās klases krievu skolā, ar kuru sazinājāmies. Ar viņas starpniecību sāku tikties ar krievu vienaudžiem. Pāsteidza tas, ka, neskatoties uz visiem gadiem latviešu skolā, uzturēt sarunu ar nepazīstamajiem krieviem bija vienkāršāk nekā ar saviem klasesbiedriem. Ir kaut kāda nopietna atšķirība. Latvieši mani bieži vienkārši nesaprot. Dažus jokus es varu pārtulkot latviski, taču mani nesapratīs. Atšķiras pat humora izjūta.
- Krievi šķita tev atklātāki?
— Varbūt man pašai tā tikai šķiet, jo es pati esmu krieviete, taču domāju, ka krievi ir sabiedriskāki un draudzīgāki. Var jau arī būt, ka tā mani ietekmējuši latviešu skolā pavadītie gadi.
- Ko teikti par mācību programmām latviešu un krievu skolās? Vai atšķirība ir?
— Nav nekādas, lai arī zinu, ka agrāk bija gan. Piemēram, patlaban krievu skolās ļoti maz uzmanības tiek veltīts krievu literatūrai.
- Bet kādas tev ir dzimtās literatūras zināšanas?
— Pēc pirmās klases ar mani nodarbojās mamma. Par skolu, kur mācos pašlaik, un mācību valodu varu teikt: man ir vienkāršāk nekā citiem bērniem, jo mācības notiek latviski. Man zināmi visi termini, apzīmējumi. Patiesībā krievu skolēniem patlaban klājas ļoti smagi.
- Kāda ir tava prognoze? Vai šajā valstī vienmēr pastāvēs divas kopienas, vai, iespējams, reiz tās saplūdīs?
— Kādreiz tas varbūt notiks. Taču, atklāti sakot, man šķiet, ka krievi spēcīgāk ietekmē latviešu valodu nekā otrādi. Pie tam… kaitina agresīvais signāls no valsts puses, no latviešu puses par to, ka krievi vienmēr ir parādā. Es saprotu, ka latviešu valoda un kultūra ir jāmācās. Taču krievu cilvēkiem, kuri šeit dzīvo, pie tam ne jau pirmajā paaudzē, ir pašiem sava kultūra, un no tās atteikties nevar.
- Varbūt lieta tāda, ka mēs sevi naivi uzskatām par Latvijas daļu, bet otra puse ir pārliecināta, ka mēs te esam kaut kādi "nepilnīgi latvieši", ko var pārtaisīt. Starp citu, ko tu domā par savu nākotni? Dzīvosi Latvijā vai kur citur?
— Domāju tomēr braukt uz kādu internacionālāku valsti. Varbūt uz Kanādu. Biju tur nometnē, man iepatikās. Tur ir daudz tautību, un visi savā starpā sazinās. Latvijā ir citādi — šurp brauc dažādu tautību cilvēki, taču viņus bieži neredz.
- Ko tu domā par savu nākamo profesiju?
— Vēl neesmu izlēmusi, taču bija iecere kļūt par arhitektu.
- Lai nu kā, vēlu tev veiksmi, lai kādā valstī tu dzīvotu un kādu profesiju izvēlētos. Neaizmirsti ne krievu, ne latviešu valodu. Paldies par atklāto sarunu!
