Tieši tā gan viņš nepaziņoja, taču pavēstīja, ka deputāti, kuri šodien nebalsos par 2017. gada budžeta projektu un ar to saistītajiem likumprojektiem, neatbalstot valsts drošību.
Kā jau demokrāts, viņš katram gadījumam tūlīt pakāpās soli atpakaļ, teikdams, ka viņa vārdus nav jāuztver kā apsūdzību vai draudus. Vienkārši esot jāsaprot arī tas, cik liela nozīme ir nākamā gada budžeta projektam.
"Skaidri un pārliecinoši jāsaka, ka drošības jautājumi ir vissvarīgākie, ja mēs visi Latvijā gribam dzīvot drošībā," — secināja Brigmanis.
Starp citu, tajā pašā dienā Brigmanis intervijā avīzei Neatkarīgā bija spiests atzīt, ka izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis patiešām ir vājākais posms valdībā.
Kāpēc tad partija neatbalstīja viņa demisiju, ko nesen pieprasīja opozīcija? Zaļo un zemnieku "vadonis" to paskaidroja vienkārši: viņa demisija nozīmētu Zaļo un zemnieku valdības krišanu par lielu prieku opozīcijai. Taču pašlaik galvenais uzdevums ir budžets (atgādināšu — tas veltīts drošībai).
Iespējams, pats to neapzinādamies, Brigmanis iezīmēja Latvijas politikas galveno īpatnību. Lai cik slikts būtu ministrs (nesenās aptaujas liecina, ka Šadurska popularitāte ir zemākā valdībā — tā iestrēgusi grīdlīstes līmenī), nāksies pieciest valdību un Saeimu, kam tauta tradicionāli neuzticas.
Tagad galvenais ir panākt, lai nebūtu kara. Ja tiks atlaists pat sliktākais ministrs, tāds kā Šadurskis, valdība sabruks, un tādu situāciju tūlīt pat izmantos zaļie cilvēciņi.
Un nav svarīgi, ka zaļie cilvēciņi šeit ir apgriezti kājām gaisā. Nav svarīgi, ka ministra-kaitnieka demisijai nevajadzētu novest pie valdības demisijas — partijai, kas deleģējusi šo ministru ("Vienotībai"), atliktu tikai uzņemties par to atbildību un ierosināt citu kandidatūru.
Taču, kā redzam, drošības labad Latvijai nākas upurēt tik nozīmīgu jomu kā izglītība, un viena no valdošās koalīcijas partijām, kuras reitingi ir tikpat "spīdoši" kā Šadurska popularitāte, nav gatava drošības labad mest pie malas savas ambīcijas un nelepoties ar to, ka tās pārstāvis ir sliktākais ministrs valdībā.
Protams, Šadurskis var lepoties — viņš taču ir ierosinājis ideju atlaist pedagogus par nelojalitāti. Pēc būtības, Brigmanis ir pārtvēris viņa stafeti.
Tā taču ir tā pati lojalitātes pārbaude — izteikumi par to, ka deputāti, kuri iebilst pret budžetu, iebilst arī pret valsts drošību.
Nesen partijas "Saskaņa" parlamenta frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs par budžetu izteicās kritiski. Viņš nepiekrīt koalīcijas ministru optimistiskajam noskaņojumam, lai arī budžeta pamatā ir nereāla IKP prognoze — tas pieaugšot par 3,5%.
Urbanovičs nesaprot, no kurienes radusies tāda pārliecība, it īpaši ņemot vērā to, ka galvenās nozares, kas pilda budžetu — tranzīts un celtniecība — demonstrē tādu pašu krišanos kā politiķu reitingi.
Kā kvalificēt Urbanoviča rīcību? Vai tas ir veselais saprāts, signāls par to, ka budžeta sastādīšanā pieļautās kļūdas var dārgi maksāt Latvijai, torstarp arī tās aizsardzībai un drošībai? Vai tomēr tas ir mēģinājums graut Latvijas budžetu, kura mērķis ir nodrošināt Latvijas robežu neaizskaramību un Latvijas demokrātijas uzplaukumu?
Man šķiet, uz tādiem jautājumiem varētu atbildēt Saeimas speciālā komisija, kurai būtu tiesības nekavējoties atlaist nelojālos deputātus.
Iespējams, te slēpjas Latvijā dzīvojošās titulētās nācijas un mazākumtautību pārstāvju globālā atšķirība.
Savas valsts drošības un neatkarības dēļ patriots ir gatavs pieciest zaglīgus politiķus, neinteresantu un pelēku televīziju, investīciju aizplūšanu, sliktāko hokeja komandu līgā, katastrofālu iedzīvotāju skaita mazināšanos, valsts pārvēršanos par svešu kara bāzi, ubaga cienīgu dzīves līmeni, nenodrošinātas vecumdienas utt. Patriota acis tas viss ir "savs paša", dzimtais un tuvais. Bet par ko jācieš mums? Būtu tikai taisnīgi, ja krievvalodīgajiem šajā valstī tiktu izmaksātas kompensācijas par nabadzību.
