RĪGA, 13. oktobris — Sputnik. Pēc trim gadiem vidusskolā vispārizglītojošās priekšmetus plānots pasniegt latviešu valodā. Krievvalodīgie vecāki nepiekrīt piespiedu asimilācijai un ir tuvi lēmumam mainīt dzīvesvietas valsti, raksta Vesti.lv.
"Ja manam bērnam būs jāmācās svešā valodā, tad labāk lai tā būtu angļu, vācu vai franču," — viņi saka.
Krievu skolotājus maina pret latviešu skolotājiem
Nākamajā mācību gadā jau pirmsskolas iestādēs paredzēts ieviest jaunu mācību standartu bērniem no 5 gadu vecuma, kas nodrošinās latviešu valodas zināšanas tādā līmenī, lai viņi varētu veiksmīgi uzsākt sākotnējo izglītību latviešu valodā (!).
Jāatgādina, ka jau vairākus gadus Latvijā neviena augstskola negatavo pamatskolas skolotājus ar krievu mācību valodu. Daudzās mazākumtautību skolās jau no pirmās klases māca skolotāji, kuriem dzimtā valoda ir latviešu. Pagaidām viņi prot krievu valodu un nepieciešamības gadījumā spēs sarunāties ar bērnu. Taču arvien biežāk krievu skolās sastopami jaunie speciālisti, kuri vienkārši neprot krievu valodu!
Notiek pakāpeniska, bet apņēmīgā personāla aizstāšana mācību iestādes — sākot ar direktoru un beidzot ar noliktavas pārzini. Kad beidzot krievu skolās vairs nebūs neviena krievu skolotāja, jautājums par mācību valodu vairs vienkārši nebūs aktuāls.
"Esiet veseli un dzīvojiet turīgi!"
Tikmēr vecāki, īpaši gados jauni cilvēki, nopietni domā par dzīvesvietas valsts maiņu.
"Nē, ne uz kādiem protesta mītiņiem es neiešu, man tam nav nedz laika, nedz vēlēšanas, — atzīstas 29 gadus vecais Artūrs. — Bet es negribu, lai mana meita, kura šogad sākusi iet 1. klasē, mācītos latviski. Ja es to gribētu, atdotu viņu latviešu skolā, jo viņa lieliski prot latviešu valodu: viņa apmeklēja latviešu bērnudārzu — cita vienkārši nebija blakus. Bet, ja viņai nav lemts mācīties krievu valodā, es piekritīšu kontraktam Nīderlandē, ko man tagad piedāvā, un aizbraukšu uz visiem laikiem. Lai labāk holandiešu valodā mācās, tad būs jēga, turklāt stāsta, tur arī skolas ir labākas.
"Man vecāki dzīvo Krievijā, un mēs esam gatavi pārvākties uz turieni, lai gan abi ar vīru esam Latvijas pilsoņi. Meitiņa skatās mācību grāmatā latviešu valodā, bet acīs skumjas, — atzīst Irina. — Nav tā ka viņa nesaprastu, viņai vienkārši nav interesanti bioloģiju, ģeogrāfiju un vēsturi lasīt latviski."
"Mēs ar vīru visu laiku šaubījāmies, kaut gan mums regulāri piedāvā izdevīgus darba līgumus ārzemēs, — stāsta Daša. — Attur tas, ka Latvijā dzīvo vecāki, un, ja mēs aizbrauksim, tie redzēs mazbērnus daudz retāk. Bet mana mamma arī saka: ja mācīties svešā valodā, tad vismaz labvēlīgi noskaņotajā Hamburgā. Atklāti sakot, es nesaprotu, kāpēc viņi ar mums tā apietas? Es taču nekad nekļūšu par latvieti, lai gan labi protu latviešu valodu, brīvi sarunājos tajā ar kolēģiem un draugiem.
Kas attiecas uz krievu kultūru, Dostojevskis un Tolstojs jau ir pasaules mantojums. Balalaika un kokošņiks? Arī tas nav man tuvs. Bet dzimtā man ir krievu valoda. Un maniem bērniem dzimtā ir krievu valoda. Es gribu, lai viņi tajā mācītos un domātu.
Kāpēc man atņem šīs tiesības valstī, kur esmu dzimusi es, mani vecāki un vecvecāki? Es šeit neesmu ieradusies, esmu bijusi šeit vienmēr. Nekas cits neatliek, kā pārvākties uz Vāciju. Es zinu, ka tur man var pateikt: ieradies brīvprātīgi — mācies vācu valodu. Taču tā ir mana izvēle. Bet jūs te paliekat sveiki! Dzīvojiet turīgi! "
