Fakts — iedzīvotāju skaits Latvijā strauji sarūk. Zemā dzimstības līmeņa un pastāvīgās emigrācijas dēļ.
Kā uzņēmējs un sociologs jau 15 gadus vēroju iedzīvotāju skaita samazināšanās bēdīgās sekas. Tās izpaužas visos lietišķās un ikdienas dzīves aspektos. Tomēr valsts līmenī neviens trauksmi neceļ.
Nav efektīvas dzimstības celšanas programmas (kā, piemēram, "mātes kapitāla" programma Krievijā) vai remigrācijas stimulēšanas programmas. Neviens necenšas cīnīties pret "smadzeņu aizplūšanu".
Arī komentāri sociālajos tīklos ir mierīgi un pat pozitīvi, sak, nekas briesmīgs nenotiek, jaunajai ekonomikai tik liels darbaroku skaits nav vajadzīgs, un vispār "mazāk tautas, vairāk gaisa", tas ir, burtiski: ekoloģija, tīrs gaiss — Latvijas nacionālā bagātība, kas tikai vairojas līdz ar katru prombraucēju.
Kas tad īsti notiek: demogrāfiskā katastrofa vai dabiskas un nevienam nekaitīgas izmaiņas?
25 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājies par ceturto daļu, taču ne viss
Vispasaules bankas dati liecina, ka kopš 1991. gada — neatkarības atjaunošanas laika — Latvijas iedzīvotāju skaits sarucis no 2 milj. 650 tūkst. līdz 1 milj. 960 tūkst. 2016. gadā — par 26%.
Tiesa, no nacionālā sastāva viedokļa latviešu skaits tik kardināli nav gājis mazumā — no 1 milj. 360 tūkst. (1989. gads) līdz 1 milj. 220 tūkst. (2015. gads) — par 11%. Pārsvarā samazinājies nelatviešu skaits — par 40%, tātad Latvija kļūst latviskāka.
Valstij, kurā neatkarības atjaunošanas brīdī titulētā nācija veidoja tikai 51%, tas ir svarīgi. Tagad latviešu skaits jau sasniedzis 62% un nākotnē var pieaugt vēl vairāk.
Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc nacionālā elite neceļ trauksmi.
Mazs tirgus — maza izvēle, augstas cenas
Rīgā visi ir pieraduši, ka vajadzīgo apģērbu var nopirkt tikai sezonas laikā. Vasarā — apģērbu rudenim, rudenī — ziemai utt. Kad beidzies noteiktais termiņš, veikali izsludina izpārdošanu. Un viss. Ja kāds nav paspējis, paliek bešā. Gatavo ragavas vasarā.
Tāpat ir arī citās jomās. Šaura zīmolu izvēle, preces tikai pēc pasūtījuma, paklājiņus mašīnām nākas gaidīt mēnesi, tehnikas garantijas remonts ilgst mūžību — līdz tiks pasūtītas detaļas. Nevienu nepārsteidz, ka elektronika un sadzīves tehnika Rīgā ir dārgāka nekā Krievijā, nerunājot jau par Eiropas valstīm.
Protams, interneta laikmetā cenu starpība vairs nav tik jūtama, taču tā izpaužas arī liela veikalu skaita slēgšanā.
Katrs no valsts aizbraukušais cilvēks nozīmē preču izvēles sašaurināšanos un cenu pieaugumu.
… normālu studiju bērnam neatrast…
Daudziem vecākiem nācies saskarties ar to, ka nav iespējams sameklēt piemērotu deju, modelēšanas utt. studiju bērnam. Pat ja arī izdevies atrast un iekārtoties (lai arī telpas atrodas puspagrabā, sadzīves apstākļi ir teju apmierinoši), sākas haoss. Te bērni sāk masveidā slimot, te nāk un iet treneri vai pasniedzēji, programma nepārtraukti tiek pielāgota iesācējiem, pareizāk sakot, pastāvīgi mainīgajam sastāvam, vai, gluži otrādi, uzmanība tiek pievērsta "veterāniem", bet visi pārējie paredzēti tikai "masu skatiem". Ar laiku bērns zaudē interesi par studiju un pamet to.
Pats galvenais ir tas, ka šo situāciju neizdodas labot ne par kādu naudu. Daudzos rajonos piemērotu grupu vienkārši nav, vai tās atrodas pārāk tālu.
Ja runa ir par sarežģītāku situāciju — sameklēt labu logopēdu, psihologu, ortodontu, nelaime ir acu priekšā.
Dīvaini, taču daži vecāki pat neiedomājas par to, ka šī situācija ir tieši saistīta ar iedzīvotāju nelielo skaitu pilsētā.
Vērā ņemams ir arī tāds faktors, kā pieeja tuvākajā rajonā. Pieņemsim, visā pilsētā ir desmit noteikta profila studijas. Ir izvēle. Iedzīvotāju skaits sarūk divkārt, un pilsētā darbojas tikai piecas studijas.
Pirmkārt, būtiski samazinās izvēle, otrkārt, katra atsevišķa studija vidēji atrodas divreiz tālāk, jo pilsētas platība nesamazinās. Gluži otrādi — piemēram, Rīgas platība ir pat pieaugusi.
Jo mazāk studiju, jo mazākas ir izvēles iespējas. Ko iesākt, ja visā Rīgā ir tikai divas pilnvērtīgas teātra studijas krievu valodā?
It kā jau saprotam, ka ciems vai pilsētas tipa ciemats nevar nodrošināt tikpat daudzveidīgas nodarbības kā lielpilsēta. Taču daudzi neaptver to, ka Rīga, kurā dzīvoja aptuveni miljons cilvēku 1991. gadā, Rīga, kurā dzīvoja 640 tūkstoši 2015. gadā, un Rīga, kurā dzīvos 570 tūkstoši cilvēku (tāda ir prognoze 2030. gadam), ir pavisam dažādas pilsētas, un abās pēdējās iespēju ir daudz mazāk.
Maza pilsēta — vājāks transporta tīkls
Rodas iespaids, ka patiesībā ir gluži otrādi. Taču pievērsīsimies nesenai pagātnei. Padomju Savienībā metro cēla pilsētās ar miljoniem iedzīvotāju. Un pilsētu, pat tās pašas Rīgas vadītāji, ko māca rūpes par transportu, bija spiesti ķerties pie visādām viltībām, lai centrālajai valdībai parādītu nepieciešamos datus. Kāpēc? Tāpēc, ka metro nozīmē milzīgas investīcijas, kas atmaksāsies tikai tad, ja tiks pārvadāts liels skaits cilvēku, kuri turklāt koncentrēti nelielā teritorijā.
Tāda pati ir situācija pārējā sabiedriskā transporta nozarē. Ja autobusam jāizbraukā aizvien tālākas piepilsētas, taču pasažieru skaits ir mazāks, cilvēkiem nākas gaidīt autobusu ilgāk un maksāt par to vairāk.
Par autobusu var nemaksāt, ja ir mašīna. Taču tādā gadījumā nepieciešami ceļi, autostāvvietas, cilvēki apmetas vēl tālāk piepilsētā, sabiedriskā transporta patērētāju skaits samazinās, tas pārvadā vēl mazāk cilvēku, saņem mazāk naudas un turpina degradēt vai sēž uz kakla pilsētas budžetam un bremzē attīstību citās nozarēs.
…un nav neviena, ar ko aprunāties
Ļoti interesanti ir lasīt Rīgā dzīvojošo Maskavas un Sanktpēterburgas inteliģences pārstāvju komentārus. Kad cilvēkus pamet aizkustinājums par vietējo pieklājību un civilizāciju, viņi pēkšņi aptver, ka kontaktējas tikai savā lokā — interesantu sarunbiedru, radošu,"intelektuālu" vietu un tusiņu Rīgā ir šausmīgi maz.
"Mana pieredze liecina: neskaitot īpašos intelektuāļu rezervātus, kādi atrodami Oksfordā un Kembridžā, nepieciešama pilsēta ar miljonu iedzīvotāju, lai man būtu divdesmit vai trīsdesmit paziņas ar radniecīgām interesēm," — Džeina Džeikobsa, urbānistikai veltītā klasiskā darba "Amerikāņu lielpilsētu dzīve un nāve" autore, citē pilsētu ekonomikas speciālistu no Lielbritānijas — P.Sārdžentu Floresu.
Izteikums attiecas uz XIX gadsimtu, taču ir aktuāls arī mūsdienās.
Neskatoties uz savu galvaspilsētas statusu, Rīga atpaliek no miljonu pilsētām gandrīz uz pusi. Ja jūsu latviešu valodas zināšanas nav izcilas, ja neesat iepazīstināts ar latviešu "tusiņiem", nāksies iztikt ar to, ko veido plašā, taču nelielā krievvalodīgo kopiena — aptuveni trīssimt tūkstoši cilvēku. Tikpat daudz dzīvo Krievijas apgabala pilsētiņās vai piemaskavas pilsētās. Vairāk nekā Himkos vai Lubercos, taču mazāk nekā Jaroslavļā vai Smoļenskā.
Krievu izglītība Latvijā pamazām noslāpst, tāpēc viegli nojaušams, ka pat šī lielā krievvalodīgo kopiena pakāpeniski ripo lejup, un atbraukušie maskavieši pārsteigti konstatē, ka "kontingents" Rīgas mikrorajonos pārsteidzoši atgādina kontingentu, kas ieskauj soliņus Lubercos vai provinciālajās pilsētās Krievijā.
Iedzīvotāju skaita samazināšanās — biznesa nosmakšana
Mazais tirgus, turklāt arī tā konsekventā pastāvīgā sašaurināšanās neļauj augt vietējam biznesam.
Ņemsim nosacītu kompāniju, kas sekmīgi pārdeva savas preces Rīgā 2000. gadā. Tā ieņēma noteiktu nišu, un ar to bija pietiekami. 2000. gadā Rīgā dzīvoja 764 tūkstoši cilvēku.
Ja Rīgas iedzīvotāju skaits pieaugtu, ar to pašu darbinieku skaitu, vienu noliktavu un tādu pašu transporta vienību skaitu uzņēmums varētu strādāt intensīvāk un pārdot vairāk preču — ienākumi un peļņa uz vienu darbinieku pieaugtu. Palielinātos algas, nodokļu ieņēmumi, sociālās izmaksas un nodrošinātas vecumdienas perspektīvā.
Līdz 2015. gadam Rīgā dzīvojošo skaits saruka līdz 640 tūkst. cilvēku. Tagad kompānijai jāatrod vēl 124 tūkstoši patērētāju, ja tā vēlas pārdot tikpat daudz preču. Rīgā to nav, un firma ir spiesta doties uz reģioniem.
Taču no reģioniem palicis tikai nosaukums, tie ir viens par otru mazāki. Pat otrā lielākā pilsēta pēc Rīgas — Daugavpils — var nodrošināt tikai 86 tūkstošus klientu. Pirms 15 gadiem ar tās iedzīvotāju skaitu gandrīz pietiktu, taču arī šeit tas ir sarucis. Tātad nāksies doties ne tikai uz Daugavpili, bet arī meklēt klientus citās pilsētiņās Rīgas apkaimē.
Attālums no Rīgas līdz Daugavpilij ir 200 kilometri, citas pilsētas ir tuvāk, taču dažādos virzienos no pilsētas, tātad kļūs sarežģītāka loģistika, būs vajadzīgas atsevišķas noliktavas vai regulāras piegādes no Rīgas. Rezultātā krasi pieaugs transporta un degvielas izmaksas, augs vadītāju algas utt.
Tātad izdevumi krietni vien palielināsies, ienākumiem saglabājoties agrākajā līmenī.
Mazi uzņēmumi — zema darbinieku kvalifikācija
2015. gadā Latvijā 82% uzņēmumu darbinieku skaits nepārsniedza 5 cilvēkus. Darbinieku skaits lielajos uzņēmumos samazinās, aizvien biežāk parādās firmas ar vienu pašu strādnieku.
Ko tas nozīmē no darbinieku profesionālās izaugsmes viedokļa?
Tikai to, ka viņiem nav iespēju un nekāda iemesla augt. Kādu karjeru var veidot cilvēks privātā firmā, kur strādā pieci cilvēki? Labākajā gadījumā sākas lēkāšana no vienas pundurfirmas uz otru. Cilvēks var arī atvērt pats savu biznesu, kam noteikti lemta tāda pati cīņa par izdzīvošanu, jo īpašniekam nav ne pieredzes, ne kvalifikācijas, ne finanšu, lai augtu augumā.
"Smadzeņu aizplūšana" rada strupceļu
Kvalificēti speciālisti nevēlas atgriezties, jo dzimtenē darba vietas negaida. Savukārt kvalificētu speciālistu trūkums ir viens no iemesliem, kuru dēļ darba vietas Latvijā nerodas. Tiesa, manuprāt, tas nebūt nav svarīgākais iemesls.
Galvenais ir tas, ka valsts un daļa tās iedzīvotāju neuzskata cilvēku prombraukšanu par problēmu un turpina spēlēt "brīvo tirgu un konkurenci", kas nodrošina… cilvēku un kapitāla aizplūšanu no Latvijas.
Tā nu Latvija pamazām pārvēršas par vasarnīcu ciemu. Tā ir sakopta un glīta, taču laba dzīve valstī ir tikai tiem, kam ir depozīts bankā vai stabils, labi apmaksāts darbs ārvalstīs.
