Maija beigās Lietuvā noslēdzās kārtējās militārās un policijas mācības "Karaliskais zobens 2017", kas norisinājās Panevēžā un tās apkaimē. Mācību iecere bija acīmredzama, ņemot vērā iekšpolitiskos aspektus un mūsdienu Lietuvas publisko pozīciju: militārās un tiesībsargājošās struktūras atkal ķēra "zaļos cilvēciņus", kuri nesekmīgi centās sarīkot visādas nekrietnības. Vienlaikus tika pārbaudīta vietējo iedzīvotāju lojalitāte.
Kas apmaksā nepārtraukto karu Lietuvā?
Šoreiz Lietuvas varasiestādes nolēma neatkārtot agrākās kļūdas, kas bija pieļautas mācībās Šalčininku pilsētā, kur neviens neziņoja, saskaroties uz ielas ar krievu valodā runājošiem cilvēkiem karavīru formastērpos bez identifikācijas zīmēm.
Viss jau būtu kārtībā. Kā teica ģeneralisimuss Suvorovs, "smagi mācībās, viegli kaujā". Taču militāro manevru skaits Lietuvā iziet ārpus saprāta robežām. Kopš 2017. gada sākuma Lietuva "karo" gandrīz ik dienas, un, spriežot pēc pasākumu plāniem, par mierīgām dieniņām lietuviešiem atliek tikai sapņot.
Vispirms Lietuvā noritēja mācības "Zibens spēriens", tās nomainīja "Karaliskais zobens", paralēli startēja NATO mācības "Cietais kobalts", pēc tam sākās "Ugunīgais pērkons". Faktiski visa Lietuvas teritorija ir militāru un policijas treniņu pārņemta. Tajās piedalās tūkstošiem kareivju un virsnieku, desmitiem tūkstošu vietējo iedzīvotāju, karavīri no gandrīz visām NATO un tās sabiedroto valstīm.
Skaidrs, ka visi šie "zibeņi", "zobeni" un "pērkoni" izmaksā lielu naudu, un daudzus tēriņus apmaksā valsts budžets, kas sāpīgi sit pa iedzīvotāju kabatu.
Tātad Lietuvas tauta ne tikai dzīvo karastāvoklī miera laikā, bet arī maksā par patīkamo drošības sajūtu, kas, pēc varasiestāžu domām, patriotisma uzplūdos jājūt katram apzinīgam lietuvietim ik reizi, kad viņu evakuē no dzimtajām mājām, lai uzvarētu izdomātos diversantus.
Pie tam līdztekus dažnedažādām mācībām aug aizsardzības izdevumi, tiek iegādāta jauna tehnika, Lietuva uzņemas aizvien lielākas saistības gan NATO ietvaros, gan valstī dislocētā ārvalstu militārā kontingenta uzturēšanai.
Pasākumu efektivitāte ir grūti saskatāma. Pirmkārt, lai arī Lietuva pasludinājusi Krieviju par potenciālo pretinieku, skaidrs, ka tā nekad nesasniegs KF militāro līmeni, pat ja aizsardzībai tērēs visu budžetu.
Otrkārt, ja Viļņa cer uz NATO aizsardzību no Krievijas potenciālās "agresijas", kāpēc jāpērk vācu nolietotie bruņutransportieri, čehu haubices un pārējā tehnika? Daļa no tās tūlīt tiek izjaukta rezerves daļām.
Kara propagandas pretējais efekts
Skaidrs, ka spiedienu uz Lietuvu izdara NATO partneri, ASV prezidents Tramps licis palielināt militāros izdevumus līdz 2% IKP. Bet kāpēc politiķi nenogurstoši biedē ar "zaļajiem cilvēciņiem"? To saprast ir grūti.
Mobilizācijas efekta vietā vērojama pretēja reakcija. Tauta ir nogurusi no pastāvīgās kara propagandas un izteikumiem "Nepļāpā — ienaidnieks noklausās!". Tautai rūp Polijā ražoto plaša patēriņa preču iegādes iespējas. Tauta pamazām pierod pie mācībām un "diversantiem". Tauta pat ir gatava padzīvot kādā "tautas republikā", ja kas atgadīsies, — par to liecina notikumi Šalčininkos.
Jāsaprot, ka lietuvieši (tie paši "buroki", kā vienkāršos cilvēkus nicīgi dēvē daži pārēdušās elites pārstāvji) nemaz nav tik dumji, lai neredzētu, ka ne jau Krievija uzbrūk Lietuvai, bet gan Lietuva izturas agresīvi pret Krieviju, lai cik dīvaini tas skanētu. Galu galā Lietuvas varasvīri ne tikai pieļauj Krievijai naidīgus izteikumus un darbības starptautiskajā arēnā, bet arī tieši iejaucas Krievijas nacionālās drošības sfērā, kad uzņem pie sevis opozīcijas politiķu forumus, kuru dalībnieku vidū daudziem Krievijā ir visai apšaubāms imidžs.
Ievērojiet, ka Maskavā nenotiek Lietuvas opozīcijas sanāksmes (tas būtu loģiski, ņemot vērā oficiālās propagandas tēzes par Krievijas nodomiem "ieņemt" Lietuvu) — Lietuvas galvaspilsēta pulcē un sponsorē Krievijas radikāļus.
Domājams, tik nekaunīga iejaukšanās Krievijas iekšējās lietās iespējama tādēļ, ka Maskava gandrīz nepievērš uzmanību Lietuvas akcijām starptautiskajā arēnā un izvēlas tiešas sarunas ar nozīmīgākām rietumvalstīm. Lietuvas elitei neizdodas izprovocēt Krieviju sniegt simetriski agresīvu atbildi.
Līdz ar to tika pieņemts lēmums izvēlēties citu pieeju un pakaitināt "krievu lāci" ar citām metodēm, taču arī marginālo politiķu sapulce Viļņā neradīja kaut cik manāmu Kremļa reakciju.
Tātad, neskatoties uz Viļņas nepārprotami provokatīvajām darbībām, Krievija neizjūt nekādu īpašu interesi par Lietuvu. Šķiet, kopš tikšanās 2008. gadā Krievijas prezidents Vladimirs Putins ne reizi publiskās runās nav pieminējis ne Grībauskaites, ne citu Lietuvas politiķu uzvārdus. Toties par viņiem neko tamlīdzīgu teikt nav iespējams.
Un tomēr Lietuvas vadītāji ir sīksti ieņēmuši galvā "krievu draudus", tāpēc ir spiesti meklēt papildu līdzekļus bruņojuma iegādei. Piemēram, patlaban rit pārrunas par iespēju iegādāties transporta un kara helikopterus Lietuvas speciālo operāciju spēku vajadzībām, taču finanšu līdzekļi iet uz beigām, tāpēc militārpersonas iesaka tehniku vismaz iznomāt uz dažiem gadiem. Jautājums par tādas "tehnikas" kvalitāti, tāpat kā par budžeta līdzekļu iztērēšanu joprojām paliek bez atbildes.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
