Pagājušonedēļ Latvijas Aizsardzības ministrija publicēja pētījuma rezultātus jautājumā par to, kā Latvijas iedzīvotāji aizsargātu valsti militāru draudu gadījumā. Eksperti, analītiķi un vienkāršie pilsoņi steigšus vizualizēja ciparus, atainojot drūmas ienaidniekam pamestu pilsētu ainas, konstatēja sabiedrības šķelšanos un izdarīja nepatīkamus secinājumus par Latvijā dzīvojošajiem vīriešiem.
Vai patiešām situācija ir tik briesmīga? Paņemsim rokās pētnieku atskaiti un rūpīgi iegrimsim atskaišu, ciparu, plānu un tāmju pasaulē.
Vispirms mazliet pārsteidz un nelielu neuzticību par Aizsardzības ministrijas ierēdņu politisko izglītotību rada pētījuma publiskošanas datums. Informēt par Latvijas iedzīvotāju gatavību aizsargāt tēvzemi īsi pirms 23. februāra, kad Tēvijas aizstāvja dienu svin pavisam cita valsts, kam turklāt vēl piešķirta ticamākā pretinieka loma… Nē, protams, tā nav provokācija, taču neapstrīdami liecina par mūsu ģenerāļu gēnu atmiņas lielo spēku.
Taču pievērsīsimies rezultātiem. Uz jautājumu par to, vai Latvija ir tā vērta, lai kara gadījumā mēs to aizsargātu visiem spēkiem, neskatoties uz upuriem un zaudējumiem, apstiprinoši atbildējuši 55% aptaujāto. Viņu vidū 63% ir latvieši un 42% – krievi. Protams, oficiāli respondenti netika dalīti pēc tautības, bet gan pēc saziņas valodas ģimenē, taču ērtības labad sauksim viņus par latviešiem un krieviem – pret taisnību īpaši grēkots nebūs.
Man pašam nav nekādu jautājumu krieviem. Tas ir gluži kā jautājums par glāzi, kuru vieni uzskata par pustukšu, otri – par pilnu līdz pusei. Apstākļos, kad mums klāsta par piekto kolonnu, par krievu nelojalitāti un nelikumīgām politiskajām simpātijām, gandrīz puse no viņiem uzskata savu valsti par cīņas vērtu. Ja tā, tas ir neiedomājams integrācijas sasniegums.
Toties pāris jautājumus gribas uzdot latviešiem. Tiem 37%, kuri atbildēja noliedzoši. Kā lūdzu? Paskatieties uz rādītājiem krievu vidū un nokaunieties! Prātā gan jāpatur, ka aptauja nav gluži precīzs instruments. Ja pienāk pie cilvēka, Latvijas patriota, un uzdod tādu jautājumu, viņam ir jāatbild apstiprinoši pat tad, ja radušās zināmas šaubas.
Un, gluži otrādi, krievu tautības respondents varēja arī "par spīti" vai varbūt pat kautrēties demonstrēt savu patriotisko noskaņojumu. Tātad, ņemot vērā palielinātos skaitļus vieniem un samazinātos – otriem, varam nonākt pie diezgan ticama slēdziena par to, ka latviešu un krievu vidū vērojami līdzīgi uzskati jautājumā par to, vai Latvija ir tā vērta, lai kara gadījumā to aizsargātu. Un to nu vairs nevar saukt par šķelšanos starp abām kopienām – plaisa ir radusies visā sabiedrībā.
Taču Aizsardzības ministrija zina, kā atrast sāpīgo vietu, tāpēc nākamais jautājums bija formulēts nepārprotami – kā jūs rīkosieties, ja Krievija uzbruks Latvijai? Kā ar nazi nogriezts. Un vēl apjautājās par to, vai respondenti ir gatavi aizsargāt Latviju ar ieročiem rokās.
Pie mums jautājums par rīcību Krievijas uzbrukuma gadījumā ir izvērties par tautas izklaidi. Interesantas atbildes gadās reti, biežāk – parasts aizvainojums vai roku palaišana. Atceros tikai vienu šedevru.
Pirms daudziem gadiem kāds Saeimas deputāts ar krievisku uzvārdu un sovjetisku biogrāfiju deva interviju vīriešu žurnālam. Žurnālists ņēma un pajautāja, sak, ko jūs iesāksiet, ja mums uzbruks… nu, tālāk atbilstoši scenārijam. Deputāts atbildēja, ka viņš ir Latvijas patriots un bijušais padomju virsnieks, tāpēc tādā situācijā vienīgā viņam pieņemamā izeja būs nošauties. Viņš nejokoja. Labs cilvēks. Žēl, ka viņš kaut kur ir pazudis – mums tādu vajadzētu vairāk.
Aizsardzības ministrijas aptaujā tāda atbildes varianta nebija. Krievijas uzbrukuma gadījumā respondentiem pat tika piedāvāta tāda izvēle, kā turpināt ierasto dzīvi, izliekoties, ka nekas nenotiek (to izvēlējās 35% krievu), cīnīties Zemessardzē (21% latviešu) vai pat pamest valsti, gaidot labākus laikus, kas iepatikās pusei aptaujāto. Starp citu, 20% krievu ir gatavi ņemt rokās ieročus un aizsargāt valsti. Protams, viņi runāja par Latviju.
Skaitļi ir skaisti, taču tie ir tikai skaitļi. Krievijas uzbrukuma draudu tēma ir tā nodeldēta, ka rezultātu analīze var pastāstīt daudz ko, tikai ne prognozēt cilvēku reālo izturēšanos. Mīti un biedi ir labi tikai no pedagoģiskā viedokļa, ar patieso dzīvi tiem nav nekāda sakara.
Toties ļoti daiļrunīgs ir aptaujas rezultāts, kas norāda, cik cilvēki kara gadījumā gatavojas pamest valsti. Tā ir gandrīz puse valsts iedzīvotāju, un šajā ziņā krievu un latviešu vidū valda pilna harmonija. Interesanti, ka tāda pati sapratne mūsu vidū bija nesen attiecībā uz bēgļiem, ko Latvijai vajadzēja uzņemt saskaņā ar Eiropas Savienības kvotām. Visi bija "pret", tauta saliedējās. Gan krievi, gan latvieši ir vienlīdz nekonsekventi: nevēlamies uzņemt savā valstī bēgļus, taču paši esam gatavi par tādiem kļūt, ja draudēs briesmas. Laimīga tauta ar izgudrotiem draudiem.
