Man pašam nekad nav bijis pilnīgi skaidrs jēdziens "nacionālais raksturs". Taču pēdējā laikā globalizācijas spiediena rezultātā, manuprāt, šī tēma ir kļuvusi ļoti aktuāla.
Latviešu, krievu, angļu, spāņu, ķīniešu raksturs — katrai tautai, protams, ir sava īpaša mentalitātem taču vienlaikus, kā rāda pieredze, gandrīz visu tautību pārstāvji dzīvo, balstoties uz līdzīgiem principiem. Vienkāršāk sakot, šie principi atbilst trim mērķiem: jāiestāda koks, jāuzceļ māja un jāizaudzina bērns.
Kādam tas sanāk, citam — ne, tomēr gandrīz visi cenšas to panākt. Turklāt starpība starp Zimbabves pilsoni un Vācijas pilsoni šajā ziņā nav tik liela — tieksmes vienādas, tikai iespējas dažādas.
Vidēji, jebkurš cilvēks jebkurā valstī vēlas vienu — labi dzīvot.
Nespēju noticēt tam, ka tautība nosaka noteiktus dzīves apstākļus — pārsvarā tas ir tavas apkārtnes jautājums.
Protams, katrā valstī ir savi ieradumi. Piemēram, Krievijā pieņemts neciest Ameriku, bet Indijā — Pakistānu. Tuvajos Austrumos, daudz ko nosaka reliģija: islāms piedzīvo izaugsmi līdz ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tomēr, teiksim, cīņa pret neticīgajiem, jeb citu ticību pārstāvju slepkavība islāma radikāļu acīs, — tas ir sava veida ekspansijas mēģinājums, ietekmes paplašinājums, pie kā jebkurā gadījumā tiecas katra valsts, visas tautības, katrs cilvēks. Tā nav atsevišķas tautības pazīme, tāda ir cilvēka daba.
Baznīca cīnās par draudzi, mazgāšanas pulvera pārdevēji- par pircējiem, valsts — par vietu ģeopolitiskajā arēnā. Visi vēlas tikai vienu — paplašināt savu ietekmes sfēri. Jautājums tikai, kā to panākt — ar pašnāvnieku palīdzību, kā ISIS, ar tankiem un lidmašīnām, kā Krievija vai ar Holivudu, kā ASV.
Krima, kas tagad veido daļu Krievijas teritorijas, Lielbritānijas uzbrukums Folklendu salām Mārgaretas Tečeres laikā, Vjetnama, Irāka, Afganistāna, Lībija — Amerikas ārpolitikas triumfs un traģēdija.
Ar nacionālo raksturu cenšas izskaidrot kādas valsts iedzīvotāju uzvedību. Tomēr galvenokārt tas ir stereotipu komplekts, piemērots tam, lai atšķirtu tautības."Kas krievam labi, tas vācietim — nāve,"- teica sakāmvārds. Tomēr, es domāju, ka tas, kas nesīs nāvi vācietim, arī krievam par labu nenāks. Tas ir atkarīgs no vides. Dzīvojot vienos apstākļos, jūs pierodat pie tiem, taču mainot dzīvesvietu, teiksim, pret ērtāku, jūs ātri adaptējaties un cenšaties aizmirst pagātni. Kā dzīve Krievijas lauku pilsētiņā Kemā, vietā, no kurienes agrāk pa jūru uz Solovkiem veda ieslodzītos, bet tagad — tūristus un svētceļniekus, atšķiras no dzīves Maskavā? Manuprāt, atbilde ir acīmredzama.
Vēl viens piemērs — Baltijas valstis. Simtiem tūkstošiem cilvēku ir aizbraukuši uz citām ES valstīm, jo tur algas lielākas. Viņu bērni mācās īru, angļu, vācu skolās un jau gandrīz nerunā dzimtajās valodās — latviešu vai krievu. Nekāds nacionālais raksturs neattur viņus no emigrācijas.
Patriotisms, manuprāt, arī ir ļoti specifisks jēdziens, turklāt vēl pēdējos gados tas ir devalvējies.
Gan Latvijā, gan Krievijā es novēroju vienas un tās pašas tendences: par patriotiem sauc tos, kuri ienīst citus.
Piemēram, Latvijā patriots ir tas, kurš slikti atsaucas par Krieviju, Krievijā — par Rietumiem. Lai gan, protams, Rietumu jēdziens ir nosacīts, sadrupināts un neviendabīgs.
Manuprāt, labākais pierādījums tam, ka "nacionālais raksturs" ir mīts, ir rodams dziesmu konkursā "Eirovīzija". Vairāki desmiti dalībnieku no Eiropas (un pēdējā laikā ne tikai no Eiropas) dzied viena veida dziesmas angļu valodā. Gandrīz visi priekšnesumi ir līdzīgi, teksti ir viegli, mūzika — salda. Un galvenais — vienā valodā.
Kāds teiks, ka tādas ir globalizācijas sekas. Ja gribi, lai tevi saprastu, runā angļu valodā. Es piekrītu, iespējams, tā ir, bet tas vēlreiz pierāda, ka nekāda īpaša rakstura nevienai tautai nav. Ir tradīcijas, atribūti, bet nav identitātes. Nezinu, vai tas labi vai slikti. Bābeles torni, protams, mēs neuzcelsim, bet tas jau nemaz nav vajadzīgs.
Galvenais, ka mēs visi esam vienādi, un ar katru gadu mēs kļūsim arvien vairāk līdzīgi viens otram.
Sazinoties sociālajos tīklos, kļūst skaidrs, ka krievam, spānim vai amerikānim ir apmēram vienas un tās pašas problēmas. Tikai vienam ir vairāk iespēju tās risināt, pateicoties attīstītākai infrastruktūrai, bet citam — mazāk.
Un vēl, protams, gudru un ne īpaši gudru cilvēku proporcija visās valstīs ir aptuveni vienāda. Arī tas mūs padara līdzīgus viens otram. Varbūt pietiek demonstrēt muskuļus, cenšoties pierādīt, kurš ir varenāks?
"Mēs visi dzīvojam uz šīs mazās planētas. Mēs visi elpojam vienu un to pašu gaisu. Mēs visi ceram, ka mūsu bērniem būs nākotne. Mēs visi esam mirstīgi," — pēc Karību krīzes teicis Džons Kenedijs.
Jā, arī tas ir svarīgi: beigas visiem ir vienādas, neatkarīgi no tā, kas rakstīts jūsu pases piektajā ailē. Par to būtu vērts padomāt.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
