Plānojot braucienu uz Sibīriju, šausmīgi baidījāmies un atklāti izrādījām bailes viens otram. Sākām baidīties, tiklīdz atvērām ceļa kartes.
Ne lāču, ne sala, ne bēdīgi slaveno ceļu un muļķu. Protams, mums bija zināms priekšstats par Krievijas mērogiem, taču, atklāti sakot, nolaidās rokas, kad sākām plānot maršrutu.
Viss "Naivais ceļojums" — lielā apskatā >>
Jēdziens "neaptverama" vairs nebija nekāda metafora. Mēs kautrīgi vilkām sarkano maršruta līniju no viena punkta līdz otram un sapratām, ka mums būs vajadzīgs vesels gads, lai aptvertu visu, ko gribas. Projektam ir vajadzīgs filtrs. Ar gadu nekas neizdevās, un filtru atradām.
Vienā brīdī mums pašiem šķita, ka brauciens nav īsts. Tik bieži stāstījām visiem, kurp un kā brauksim, ka nodomājām — mēs nekur un nekad neaizbrauksim. Brauciens tika atlikts. Tādi toponīmi kā Omska, Ufa un Krasnojarska zaudēja aprises. Un te pēkšņi — bac! — mēs sēdējām autobusā. Un devāmies ceļā.
Diennakts laikā Krievija nokļuva pastieptas rokas attālumā. Nakts ceļā, un jau no rīta mēs skatījāmies uz Ļeņina pieminekli Smoļenskas centrā. Pēc pāris dienām Roberts, kurš brauca līdzi kā pretsvars "tiem krieviem" kļuva par savējo. Trīs nedēļas, 504 stundas plecu pie pleca. Dzelzceļa un autoceļu kilometri, pilsētu un ciemu hektāri, viesnīcu kvadrātmetri. Stundām ilgas intervijas un personiskas sarunas: šajās dekorācijās nebija iespējams izlikties, noslēpt kaut ko vienam no otra. Vai nu mēs sastrādātos vai ne. Mēs sastrādājāmies.
Katrs mūsu trio dalībnieks pildīja savu lomu, turklāt mūsu ampluā nāca pie mums paši. Valentīns bija "paps" — cilvēks, kurš atbild par visu organizāciju. Ne reizi nepalikām nakšņot uz ielas, un tas ir tikai viņa nopelns. Neticamā kārtā viņš pamanījās rezervēt numuru viesnīcā un nopirkt biļetes pusstundu pirms mēs uzdevām viņam jautājumu par to, kur nakšņosim un kā brauksim.
Pie tam viņš pamanījās rakstīt dziļus un dompilnus rakstus. Iespiesties mūsu varoņu biogrāfijās, iegaumēt datumus un ciparus, pie tam noformējot to visu vieglā tekstā.
Roberts kļuva par mūsu acīm: par acīm pierē, pakausī un pat par trešo aci. Projektā viņš klusēja kā partizāns. Tikai retumis viņš rakstīja īsas piezīmes, kas acumirklī kļuva populāras. Toties viņš pamanījās ieraudzīt to, ko neredzējām mēs.
Nē, protams, mēs redzējām, cik skaisti ir mums apkārt. Aprakstījām redzēto, kā nu spējām. Taču vēlāk, kad aplūkojām Roberta fotogrāfijas, mums gribējās par redzēto rakstīt vēlreiz, tajā rakursā, kādu rādīja Roberts.
Man tika visvienkāršākā — brīvā mākslinieka — loma. Kā akins es dziedāju par to, ko redzēju. Centos emocionāli pastāstīt, kādas izjūtas radīja brauciens. Man mani labsirdīgi smējās. Sak, visiem maniem tekstiem formāts ir viens un tas pats: "pamodāmies, piecēlāmies, uzpīpējām un braucām. Atbraucām, aprunājāmies, izgājām laukā, uzpīpējām un paklusējām. Braucām atceļā un gājām gulēt: klusa nakts Sibīrijā. No rīta — atkal ceļā." Es pat vienā brīdi uzjautāju, sak, vai man nevajadzētu rakstīt citādi. Man teica: "Nekādā gadījumā. Turpini tādā pašā garā."
Protams, mums bija bail. Tas ir nopietns izaicinājums: trīs nedēļas uzturēt spriedzi plašā auditorijā. Bez redaktora, bez režisora, bez sagatavošanās, trijatā. Mēs strādājām caurām diennaktīm bez brīvdienām. Cēlāmies septiņos, gulēt gājām trijos naktī. Miegā arī domājām. Mēs vērām vaļā datorus un strādājām visur: ciemos, mašīnā, vilcienā, uz ielas. Ne tāpēc, ka mēs būtu kādam parādā — tāpēc, ka bijām parādā paši sev.
Bija jūtama profesionāla skaudība no kolēģu puses. Arī viņus mes saprotam: runa nav par to, ka esam paveikuši kaut ko labāk nekā viņi. Lieta tāda, ka esam kaut ko paveikuši. Viņi lasīja mūsu rakstus un domāja, ka būtu varējuši uzrakstīt labāk. Esmu pārliecināts, ka bieži vien viņiem bija taisnība. Vienkārši vienā brīdī mēs neizbijāmies un darījām tik tālāk. Gluži kā tā kurlā varde no fabulas, mēs neizdzirdējām, ka nav iespējams dabūt finansējumu tādam projektam un darbojāmies. Kā nu izdevās, tā izdevās. Mēs esam apmierināti.
Protams, mēs turpināsim. Esam sastrādājušies, atraduši viens otru, un mums visiem telefonos ir pasaules karte, bet galvā — vietas uz zemeslodes, par ko gribam pastāstīt. Atgriezušies mājās, apsolījām sev, ka nedēļu atpūtīsimies, taču nepārtraukti domājam par jauniem braucieniem. Trīs nedēļu laikā esam mazliet noguruši viens no otra, taču sazvanāmies ik dienas un spriežam par jauniem plāniem.
Tik ilgus gadus esam strādājuši žurnālistikā. Tik ilgus gadus esam sapņojuši rakstīt tā, kā domājam. Bez cenzūras, bez uzdevumiem, neatskatoties pāri plecam. Tik daudzas reizes esam dzirdējuši, ka tā ir utopija, ka tas nav iespējams. Šoreiz vienkārši ņēmām un pamēģinājām. Mums izdevās.
Goda vārds, tā ir varena sajūta.
Par "Naivo ceļotāju" projektu varat lasīt šeit >>
Brauciena maršruts publicēts šeit >>
