Pirms četriem mēnešiem tika uzsākts projekts "Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju". Pirms trim nedēļām mēs kāpām autobusā un devāmies ceļā. 16. decembrī mēs jau stāvējām pie bagāžas lentes, Domodedovā, apzinoties, ka viss ir beidzies.
Trīs nedēļas, kas mums visiem saplūdusi vienā veselu gadu garā dienā. Laiks vairs nepakļāvās noteikumiem: brīžiem mums šķita, ka mēs tikai vakar iekāpām autobusā Rīga — Smoļenska. Brīžiem viena diena pārvēršas par nedēļu kārtējos laukos.
Bezgalīgā Krievija pārvērtās par maršrutu. Nepārdomātu, nepārbaudītu, spontānu — naivu maršrutu. Šis vārds pieķērās mūsu projektam un attaisnoja sevi. Tagad šis projekts ir beidzies. Šajā projektā jāpieliek punkts. Mēģināšu tikt ar to galā.
Ceļojuma mērķis
Kad vēl tikai posāmies ceļā, kad gatavojām visus nepieciešamos dokumentus un izstrādājām maršrutu, mums nepārtraukti taujāja: "Kāpēc?" Latviešu Krievija — tā ir iemīļotākā tēma simtiem pētnieku, vēsturnieku, žurnālistu un etnogrāfu. Ir uzrakstīti desmitiem zinātnisku darbu, uzņemtas filmas un reportāžas. Visi pamatoti jautāja: ko jūs ar savu ceļojumu, saviem materiāliem, gribat papildināt?
Teiksim atklāti. Mēs neesam nekādi ģēniji. Mēs nevaram sacensties ar tiem mastodontiem, kuri veltījuši savas dzīves vēstures pētīšanai. Mūsu trijotnei nemaz nebija tāda mērķa. Mēs negatavojām materiālus tiem, kuri nopietni nodarbojas ar latviešu vēsturi Krievijā. Mēs zinājām, ka viņi uz mums skatīsies iecietīgi. Mēs pat neesam pētījuši šo jautājumu bibliotēkās. Braucām bez vēsturiskajām zināšanām un priekšvēstures bagāžas.
Par mūsu auditoriju kļuva cilvēki, kuru vēsture ir saistīta ar Sibīriju — tādu ir daudz. Izsūtīto un aizbraukušo mazbērni un mazmazbērni. Šīs piezīmes īpaši ir domātas viņiem. Tiem, kuri dzīvo Latvijā, taču glabā atmiņas. Tiem, kuri palika šeit, Krievijā, un vēlas par to pastāstīt. Šīs projekts domāts arī tiem, kuriem nekad ne prātā nav nācis, ka tūkstošiem kilometru attālumā dzīvo viņu tautieši, senči un pēcnācēji.
Mēs ļoti gribējām ieinteresēt. Gribējām, lai, lasot mūsu publikācijas, kaut viens ieinteresētos par šo tēmu, dotos uz bibliotēku un iedziļinātos Sibīrijas latviešu stāstos. Padomātu par to, kā viss notika. Vilktu paralēles ar šodienu. Ceram, ka mums tas izdevās.
Ceļojuma aizkulisēs
No malas noteikti likās, ka mūsu projekts ir tāds izpriecas brauciens, kurā nav ne rūpju, ne šķēršļu, ne uztraukuma. Par aizkulisēm zina tikai kolēģi. 21 diena ceļojumā. Laika joslu maiņa, dzīve ceļā, pārcelšanās no vietas uz vietu, pastāvīgas intervijas, pastāvīga cilvēku, viesnīcu un biļešu meklēšana. Mēs pamodāmies pulksten 7-8 no rīta, gājām gulēt pulksten 2-3 naktī. Rakstījām, braucot taksometrā, vilcienā, sēžot viesnīcā. Roberts ar pārrautām saitēm rāpās kalnos, lai uzņemtu pareizu bildi. 21 dienu mēs to darījām, lai jums būtu interesanti lasīt.
Mēs neizdomājām sev piedzīvojumus — piedzīvojumi gadījās paši no sevis. Mums nebija ne scenāristu, ne režisoru, ne producentu. Reālā laika režīms parādījās ne tikai sākotnējā produktā. Tas bija procesā. Esam nobraukuši 6 tūkstošus kilometru uz nekurieni, cerot, ka nepieciešamais pats atradīsies. Tas atradās. Pasarg Dievs — mēs nežēlojamies. Mēs esam laimīgi. Mums šķiet, ka mums viss izdevās.
Cilvēki "tur"
Jau sagatavošanas procesā mēs saskārāmies ar vietējo neuzticību. Kurp mēs dodamies, kāpēc, kāds ir projekta mērķis? Pilnīgi loģiski jautājumi, uz kuriem mums bija tikai viena neloģiska atbilde: "Atbrauksiet — redzēsiet". Mūs glāba tiešraides režīma formāts: kamēr mēs braucām vilcienā, cilvēki Omskā jau paspēja izlasīt, ko mēs esam uzrakstījuši par cilvēkiem no Ufas. Taču nodrošināšanās fakts nebija svarīgākais. Pragmatiskas bažas uzvarēja dabiska viesmīlība.
Katrā pilsētā, katrā ciemā mūs uzņēma kā savējos. Par mums rūpējās, palīdzēja mums atrast naktsmītni, organizēja ekskursijas, centās paēdināt. Krievu latvieši, krievi, latvieši; iepriekš brīdināti cilvēki un nejauši satikti — visi uzņēma mūs kā radagabalus. Smoļenskā mums radīja attālinātās vietas. Ufā pavadīja ar mums veselas dienas, Ačinskā — izmitināja vietējā draudzē, Krasnojarskā — savā dzīvoklī. Mēs obligāti rakstīsim par katru cilvēku atsevišķi.
Šodien es pamodos septiņos no rīta — zvanīja Valentīna no Ačinskas. Pie viņiem bija jau pulksten 11 no rīta. Viņa pajautāja, kā mums klājas, un nodeva visiem sveicienus — arī jums.
— Visi jūs lasām. Izskatās, ka esat rakstījuši patiesību, taču pamaz. Gaidām ciemos.
— Tad brauciet paši!
— Ai, sen jau grasījos. Tagad laikam jābrauc.
Maz rakstījām. Protams, maz. Par to bija drusku kauns. Mūs gaidīja katrā pilsētā. Desmitiem cilvēku, katrs ar savu stāstu. Katram vajadzēja veltīt nedēļu, lai neko nepalaistu garām. Mums tam nebija laika. Mēs izrāvām mazus gabaliņus no stāstiem un no tiem radījām to, kas sanāca. Saprotot, ka atstājam aiz kadra īstu bluķi.
Cilvēki "šeit"
Lasītāji ir tie cilvēki, kuru dēļ mēs katru dienu sēdāmies pie datoriem, rakstījām tekstus, apstrādājām bildes. Tad mēs līdz vēlai naktij atbildējām uz komentāriem un jautājumiem. Centāmies aptvert ikvienu. Paldies jums par jūsu interesi par jūsu ieteikumiem, kritiku un pateicību. Rakstīt divdesmit dienas pēc kārtas, rast iedvesmu, neatkārtoties un neiekrist formālās atbildēs — šajā ziņā jūs sniedzāt palīdzīgu roku.
Paldies, ka absolūtais vairākums saskatīja mūsu projektā tieši to, ko mēs gribējām tajā ielikt. Tas patiešām ir ne ar ko nesalīdzināms prieks, kad tu zīmē kaķēnu un visi redz kaķēnu, nevis paslēptu pigu. Jūsu atbildes — galvenais honorārs.
Tādu, kuri tomēr paspēja ieraudzīt projektā kādu slēptu naidīgu jēgu, ir ļoti maz. Būtu muļķīgi taisnoties viņu priekšā, kaut ko skaidrot. Neviens viņiem ļauna nevēl. Latvija ir maza valsts. Esmu pārliecināts, ka katrs, kurš vēlēsies uzdot kādus jautājumus ikvienam no mums, varēs to izdarīt. Un esmu pārliecināts, ka sarunu gaitā jebkuras aizdomas, ikviens konflikts izplēnēs.
Mēs
Mēs esam noguruši. Noguruši no pārbraucieniem, no sajūtām, no šo sajūtu konspektēšanas. Tas ir ļoti labs nogurums. Tā nogurst muskuļi pēc darba. 21 dienu mēs pavadījām kopā. Trijatā. Ļoti dažādi, ar saviem paradumiem, savu pasaules uzskatu. Kopā mums bija komfortabli.
Mēs sapratām galveno: mēs sadarbojāmies. Mums patīk tas, ko mēs darām. Tas, ko mēs esam padarījuši, un tas, ko mēs izdomājām nākotnei. Mēs, nebaidījāmies no šā pēdējā punkta. Mēs esam iemācījušies pavisam citādi skatīties uz pasaules karti. Tūkstošiem maršrutu, tūkstošiem virzienu. Tūkstošiem stāstu, ko gribas pastāstīt. Es mīlu punktus. Mīlu par to, ka pēc tiem cilvēks apstājas, lai izprastu notikušo, un pievēršas nākamam teikumam, nākamai lappusei, nākamai grāmatai.
Mēs mazliet atvilksim elpu un iesim tālāk. Un mēs būsim ļoti priecīgi, ja jūs nāksiet mums līdzi.
