Rīts Ačinskā sākās ar Roberta kāju. Mūsu fotogrāfs mostoties nostājās uz nepareizās — samežģītās kājas. Cerības, ka viss pāries pats no sevis, pagaisa Sibīrijas gaisā līdz ar Vīcupa vaimanu. Kāja piepampusi, izbraukšanu autobusā desmitos no rīta jāatliek. Puiši dodas uz traumu punktu.
Krievijas medicīna patīkami pārsteidza. 15 minūtes bija jāpagaida, pēc tam rentgens un diagnoze — daļēji sarautas saites. Vakar, skrienot pāri ceļam, Robertam paslīdēja kāja. Rezultāts: glīts apsējs, nelaimīgas acis un aprūpes rēķins par nulli rubļu. Galu galā aizkavējāmies tikai par stundu. 11 no rīta jau sēdējām autobusā no Ačinskas uz Krasnojarsku.
Ceļā pavadām aptuveni trīs stundas. Jau tuvojoties pilsētai, pamostas internets. Divdesmit paziņojumi, vairākas personīgas ziņas. Pārējo starpā ir arī Jevgēņijs.
"Apsveicu ar atbraukšanu! Ja vajadzīga palīdzība, varu pavizināt, pastāstīt, parādīt. Laiks ir, naudu nevajag." Jevgēņijs dzīvo Krasnojarskā.
Sazvanāmies, vienojamies, ka viņš mūs gaidīs autoostā. Piebraucam pie pilsētas un beidzot ieraugām sastrēgumu — pilsēta stāv. Autoostā mūs sagaida Žeņa.
Žeņa vienkārši ir draugs no Facebook. Viens otru satiekam pirmo reizi. Jau pēc desmit minūtēm viņš piedāvā padzīvot pie viņa. Viesnīca jau rezervēta, tāpēc pirmo nakti pavadīsim viesnīcā, bet rīt padomāsim.
Sēžamies mašīnā. Stūre labajā pusē, neierasti.
— Pie mums tā ir parasta lieta, puse mašīnu ir tādas. Tās vāc kopā uz salas, Japānā. Īsta japāniete. Manējā braukā 15 gadus, nekādu problēmu, nekādu svešu rezerves daļu. Pat vējsargi tie paši. Nekas nelūzt. Cena sākumā bija divreiz mazāka. Par 15 tūkstošiem dolāru varēja pavisam jaunu Prado dabūt, tādu, kas vēl pēc krāsas oda.
Braucam uz viesnīcu, šķērsojam Oktobra tiltu. Jeņisejas atteka. Fonā — kalni.
— Kas tie tādi?
— Tās ir Sajānu kalnu atradzes. Tur stāv Stabi.
Stabi ir pasaules brīnums, viena no desmit skaistākajām vietām Krievijā. Uz turieni mēs arī aizbrauksim. Noteikti aizbrauksim. Pilsētā —2 grādi. Sibīrijas sals atkal palicis iepakaļ. Apmetamies viesnīcā — maza, nemanāma, omulīga mājiņa Krasnojarskas novada galvaspilsētas nomalē.
Noliekam mantas. Roberts iet uz savu numuru kopā ar savām ciešanām, Valentīns sēžas strādāt. Es neizturu un kopā ar Žeņu metos uz pilsētu. Bez fotoaparāta, bez fotogrāfa — tāpat vien, acīm paskatīties.
— Vai gribi paskatīties uz kapelu?
Par kapelām īpašā sajūsmā neesmu. Interesējos pieklājības labad:
— Kas tā par kapelu? Tur kāds ir nomiris?
— Jūs patiešām nezināt?— Žeņa ir pārsteigts. — Tā ir tā pati, kas uz desmit rubļu banknotes uzzīmēta.
Oho. Izvelku maku un sameklēju savus desmit rubļus, ko nēsāju līdzi kā talismanu kopš 2011. gada.
— Protams, braucam.
Braucam cauri pilsētai. Pēc autobusos un vilcienos nobrauktajām studām komfortabls priekšējais sēdeklis kreisajā pusē šķiet kā maza paradīze.
Pārsteidzoša Krievijas iedzīvotāju īpatnība — viņi patiešām daudz ko zina par savu pilsētu. Prasi, kam gribi, visi gatavi pastāstīt savas pilsētas vēsturi, parādīt interesantākās vietas. Saprotu, ka es pats tā Rīgā nevarētu, un gatavojos pēc atgriešanās ķerties pie pašizglītošanās.
— Te ir baznīca, kurā, kā stāsta, noticis aizlūgums par grāfa Rjazanova dvēseli.
— ?
— Par to pašu, kuram visa "Junona un Avosj" veltīta. Slavens ceļotājs, tikpat nozīmīgs kā Kruzenšterns. Vienkārši piemirsts. Ja ne Ribņikovs un Karačencovs, viņu būtu aizmirsuši.
Prātā sāk skanēt "Tu mani nekad neaizmirsīsi". Baznīciņa ir maza, esam jau garām, taču dziesma nepazūd.
— Patiešām, nozīmīga persona. Ja viņš nebūtu gājis bojā, Kalifornija tagad piederētu mums. Vai tad to var salīdzināt ar jūsu Krimu.
Ribņikovs stāstīja romantiski, taču neko nesameloja. Grāfs Rjazanovs bija saderinājies ar Kalifornijas gubernatora meitu. Viņš aizbraucis mājup, solījis atgriezties. Grāfa kariete nogrimusi zem ledus Jesaulovkas upē. Vairākas dienas Krasnojarskas ārsti cīnījušies par viņa dzīvību, taču nesekmīgi. Rjazanovs aizgājis viņsaulē. Līgava viņu gaidījusi četrdesmit gadus, katru dienu gājusi uz krastu. Līgavainis neatgriezās. Ja Jeņisejas ledus nebūtu bijis tik trausls, Kalifornija, iespējams, piederētu citiem.
— Bet šajā mājā dzīvoja Ļeņins.
Ainavas un vēsture traucas gar acīm kosmiskā ātrumā. Maza koka mājiņa pašā pilsētas centrā.
— Tur pat durvju rokturi ir kalti. Vēl kopš tiem laikiem. Tos pats Vladimirs Iļjičs ir rokās turējis.
Nobraucam vēl pāris kilometrus, izbraucam krastmalā. Apstājamies. Neaizsalušajā Jeņisejā stāv kuģis.
— Unikāls kuģis. Ar to pa Jeņiseju braucis gan Nikolajs II, gan Ļeņins. Tagad pa to organizētas ekskursijas.
Kuģis stāv krastā, pa klāju staigā jaunieši. Ekskursiju vada gids. Agrāk kuģis stāvējis ūdenī, pēc tam sācis pūt, tāpēc to novietojuši uz betona pamatnes. Tagad tā ir vēsturiska vieta.
— Padomju laikos uz kuģa bija sargs. Viņš pamanījās izīrēt kajītes tiem, kam sagribējies pamīlēties. Vārdu sakot, sarīkoja bordeli. Vēlāk viss atklājās, viņam piesprieda 12 gadus.
Beidzot esam nokļuvuši līdz kapelai. Plaši pavērtām acīm skatos uz savu desmit rubļu banknoti. Viņa skatās uz mani. Nokalnē — pilsēta, tālāk — Sajānu atradzes. Sajānu grēdas sākums. Pilsētu apspīd milzīgs Mēnesis, no visām pusēm pūš silts, taču spēcīgs vējš.
Izskatās, ka rīt piesals.
Žeņa šauj ārā informāciju kā no ložmetēja: šajā pilsētā tapusi Sibīrijas vēsture. Te gleznojis Surikovs, te uzņemtas Mihalkova filmas, te uzrakstīta Visocka slavenā "Pirtiņa". Arī patlaban pilsēta ir bagāta, nu jau ar naudu. Kultūra brauc pati.
— Skaties, kur gribi, pie mums visur zvaigznes uzstājas. Te dzīvoja Ļebeds, pie viņa zvaigznes lidoja. No Krievijas un viss pasaules. Ar viņu draudzējās Alēns Delons. Kad viņš šurp atbrauca, bija vienreizējs video: viņš izkāpa no lidmašīnas ar vārdiem: "Ak Kungs. Lidoju un domāju: kad tad tā jūsu Krievija beigsies?"
Pirms nedēļas šeit bija Sergejs Bezrukovs. Viņš apmeklēja Surikova māju un teica: "Vai patiešām es esmu tajā pašā namā, kur dzimušas šīs slavenās gleznas?"
Krasnojarskā katrs kvadrātmetrs ir vēsturisks. Šeit nav nejaušu cilvēku, nejaušu ielu un ēku. Dažu gadu desmitu laikā pilsēta ir papletusies divkārt lielāka. Priekšpusdienā mēs iebraucām autoostā. Agrāk tā bija lidosta. Astoņdesmitajos gados ap to izauga pilsēta, lidostu pārcēla uz nomali. Agrākā pacelšanās josla ir pārvērtusies par vienu no pilsētas centrālajām ielām. Tagad tajā ir sastrēgums.
Dažas pēdējās ceļojuma dienas. Esam saķēruši galvas: nezinām, kā Krasnojarskā paspēt apskatīt pēc iespējas vairāk. Pārāk daudz ievērības cienīgu vietu, cilvēku, ainavu…
Vakarpusē atgriežamies viesnīcā. Katrs metrs šajā pilsētā ir vēsture. Kopīga vēsture, kas nedala tautības. To gribas vismaz paklausīties, ja ne izstāstīt.
Un mēs pat vēl neesam tikuši līdz latviešiem.
Tas notiks rīt.
Valentīna Rožencova, Alekseja Stetjuhas un Roberta Vīcupa "naivajam ceļojumam" varat sekot šeit >>
