Šos vārdus nēsāju sevī visu dienu. Skatījos uz kalniem, braukāju pa ceļiem, tikos ar latviešiem, taču labāk ap sirdi nekļuva. Ļoti gribējās par to uzrakstīt, tā, lai pielēktu, lai pēc tam nevajadzētu vēl kaut ko skaidrot komentāros.
Sapratu, ka nekas neiznāks tik un tā. Būs tādi, kas neuzklausīs, nesapratīs, pavērsīs ar kājām gaisā un nāks stāstīt, ka mani vārdi tikai apstiprina aizdomas. Pēc tam nodomāju — lai jau! Lai nesaprot, lai apvērš, lai stāsta. Es strīdos neielaidīšos.
Savam braucienam meklējām latvieti. Īstu latvieti. Patriotu, cilvēku, kurš mums neuzticas. Principiālu, godīgu, spītīgu. Robertu izraudzījāmies, kad viņš ieteicās: "Izklausās vareni, bet es jums tik un tā neticu." Viņš ideāli atbilst mūsu koncepcijai. Mēs braucām, lai pierādītu, ka braucam godīgi — cita starpā pierādīt arī viņam. Mums bija svarīgi, lai arī viņš to ieraudzītu pats savām acīm.
Sākumā katru materiālu, kur bija pieminēts Roberts, vispirms rādījām viņam, lai, nedod Dievs, nesagrozītu viņa vārdus. Pēc nedēļas viņš jau meta ar rokām — noticēja. Mēs kļuvām par draugiem. Saprotam viens otru no pusvārda, ticam viens otram. Darām vienu darbu.
Šo rakstu es viņam nerādīju, viņš to izlasīja jau pēc publikācijas. Principa pēc.
Jā. Te nu tā ir, mūsu piga kabatā. Tas, ko gribējām parādīt tiem, kuri sevi uzskata par brīviem, neatkarīgiem un nenozombētiem.
Tūlīt paskaidrošu:
Projektā iesaistījām latvieti. Tādu, kura lojalitāti dzimtenei neviens nevar apšaubīt. Mēs visi esam patrioti, taču mums ar Vaļu neviens nenoticēs, toties Robertam, principā, vajadzēja ticēt. Projekta vārdiskais aizpildījums ir mūsu abu ziņā. Roberts nodarbojas tikai ar mēmo fotogrāfiju un kontrolē mūsu teikto. Protams, viņš ir lasījis visu, ko rakstījām, tāpat kā būtu varējis izlasīt jebkurš.
Gandrīz trīs nedēļas mēs braukājām apkārt — no pilsētām un laukumiem līdz klusiem ciemiem. Mēs ieslēdzām tiešo ēteru, publicējām fotogrāfijas un video, konspektējām intervijas. Pārbaudīts ir katrs burts. Nākamajā dienā nācām ārā no numura, tikāmies ar rakstu varoņiem un prasījām: "Vai nav samelots?" Un mums atbildēja: "Nē, samelots nav."
Mūsu raksti Sputnik tika publicēti tā, kā mēs tos sūtījām, līdz pat gramatiskajām kļūdām, kuras man vēlāk mēdza pārmest lasītāji. Tas bija viens no mūsu noteikumiem. Mums nebija iespēju melot: ja mēs būtu vienreiz samelojuši Ufā, pēc tam, Omskā, ar mums vairs neviens nerunātu. Arī tā bija mūsu nostādne.
Un tagad, dažas dienas pirms projekta beigām, kad jau šķita, ka nemaz tik slikti nav, kā domājām, Robertam pārmet pārdošanos un Kremļa propagandu.
"Tas gan te ir pieminēts jau vairākkārt, bet tieši "platforma" ir šādu komentāru cēlonis, tāpat arī iemesls tam, ka latviešu auditorija tiek sasniegta stipri švakāk kā varētu un gribētos. Ideja, stāsts, apraksti, bildes un rezultāts ir lieliski, jo tie ir cilvēcīgi un sirsnīgi. Es izlasu katru stāstu arī nolādētajā Sputņikā, bet daudzi to nedarīs. Kāpēc? Tāpēc, ka tur pat blakus redzi piedāvājumā tādu vienvirziena šļuru…
Tas gan tiesa, ka pārāk sen pietrūkst šādu stāstu, kam nav politiskas nokrāsas un vēlme manipulēt. Lai gan kremļa mediju pēdējā laika kursa maiņa ir visai dīvaina, bet tas jau cits stāsts.
Piebildīšu, ka tulkojums ir ļoti labs, tomēr labāk lasu rakstītāja oriģinālvalodā. Varbūt tas ir vēl viens iemesls, kāpēc tiek uzskatīts, ka latviešiem jūsu paveiktais neinteresē.
Pamēģināsim visi kopā ievilkt elpu un padomāsim: latvietis, patriots, fotogrāfs un cenzors ir apsūdzēts par Kremļa propagandu. Cilvēks, kura vectēvs tika deportēts uz Noriļskas apkaimi. Cilvēks, kurš ceļā atplauka, dzirdot dzimto valodu tūkstošiem kilometru attālumā. Cilvēks, kurš turēja mūs aizdomās par visiem iedomājamiem un neiedomājamiem grēkiem. Godīgam, gudram, labsirdīgam, spēcīgam un principiālam fotogrāfam ir uzspiests nodevēja zīmogs. Vienā rāvienā.
Nelasot, neiedziļinoties, neskatoties un neaizdomājoties nosaukt par nodevēju, labsirdīgi atstājot vaļā spraudziņu vārdiem "paklupu, nepadomāju!" Lai pa to izlīstu, Robertam nāksies mesties ceļos un rāpot.
Godājamie latvieši un līdzi jutēji. Roberts Vīcups ņēma un devās ceļā pie savējiem. Nospļāvās par visām jūsu bailēm, stereotipiem un nevēlēšanos kaut ko uzsākt. Šodien viņš sēdēja ar latviešu vecmāmiņu un runāja ar viņu tīrā latviešu valodā. Viņa vai kusa no laimes.
Dieva dēļ, piedodiet, bet Roberts ir patriots. Savas zemes, savu cilvēku patriots. Es varu viņam kādā ziņā nepiekrist, taču man mute nepavērsies viņu par kaut ko apsūdzēt. Un tas nav nekāds patētisms.
Krievu cilvēkiem ļoti patīk runāt par patriotismu. Patīk runāt par Lomonosovu, Puškinu un citiem ģēnijiem gan vietā, gan nevietā. Arī tas ir labi un pareizi.
Bez jebkādiem secinājumiem un zemtekstiem gribu tikai pastāstīt vienu lietu: šodien redzēju latvieti, kurš Krasnojarskā klausījās dziesmu "Pūt, vējiņi". Viņš stāvēja, acis aizvēris un kustināja lūpas, bez skaņas atkārtojot iemīļotās dziesmas vārdus. Viņam nav dzirdes, toties ir sirds.
Man atliek tikai pažēlot tos, kam šķiet, ka šis cilvēks nemīl savu zemi un ir nodevis to ar šo braucienu.
No redakcijas: šim materiālam pievienojām dažus komentārus Alekseja Stetjuhas rakstam Facebook.
