Smoļenskā visam ir cena. Stingra, fiksēta cena. Turklāt veikalos, tāpat kā pie mums, cena var atšķirties. Bāros ēdienkarte var atšķirties. Toties visādām draiskulībām cena ir garantēta. No rīta pašķirstīju viesa žurnālu viesnīcā. Visa informācija par viesnīcu ietilpa uz puslappuses, toties trakulību cenrādis aizņēma veselas divas.
Redzams, ka tas rakstīts ar mīlestību, ņemot vērā visādas nianses. Lampu var tikai sasist, un tas maksās 1500 rubļus, ar durvīm ir varianti. Tās var sabojāt par 1000 rubļiem, bet ja nu ļoti gribas, var arī salauzt pavisam. Tā, lai neviens nekad nesaprastu, ka te reiz bijusas durvis. Tās var daudzīt lupatlēveros, izmest pa logu un lēkt līdz pašam. Uz tām var izgriezt ar nazi "ŠAJĀ NUMURĀ NOTIEK ŠAUSMĪGAS LIETAS". Viss atkarīgs no fantāzijas. Cena — 9 tūkstoši rubļu.
Numurā nav aizliegts smēķēt. Numurā var smēķēt par trim tūkstošiem rubļu. Par to draudzīgi brīdina uzraksts pie ieejas. Reiz kādā jaukā iestādē iegāju tualetē un ieraudzīju, ka piesārņot podu var par 500 rubļiem. Iepretī kafejnīcai atrodas veikals. Tur var nopirkt atslēgu no jebkuras sirds par 1790 rubļiem. Pietiek tikai vienu reizi atstāt veselu lampu un nepiegānīt podu, un atliks naudiņa atslēgai. Varbūt pat vēl kādam suvenīram pietiks.
Vārdu sakot, kafejnīcā ēdienkarti palasīt nepaspējām. Pie mums pienāca saimniece.
— Sēdieties. Ko vēlaties?
— Mēs gribam ēst. Iesakiet kaut ko.
Tas arī bija biss. Īpašniece — glīta, kolorīta armēniete, atņēma ēdienkartes un teica, ka viss būšot labi.
Roberts kautrīgi ieteicās, ka viņam garšojot asi ēdieni. Meitene mīļi pasmaidīja. Pēc 5 minūtēm viņa personīgi Robertam atnesa čili. Tālāk sākās kaut kas nesaprotams. Pusstundas laikā galds izskatījās kā pārpilnības rags. Mājas sālījumi, kaut kāda neparasta tēja, 3 veidu šašliki, ļuļa kebabs, salāti, maize, speciālās mērces. Viss neiedomājami garšīgs. Mēs saspringām un pašķielējām uz Robertu, domājot, kuram no mums nāksies pārdot nieri. Nekā nebija, raizējāmies velti. Apmaksājām rēķinu — 9 eiro no cilvēka un pamazām vēlāmies ārā.
— Vai bija garšīgi?
— Un kā vēl!
— Protams. Es taču izvēlējos savā gaumē. Kā priekš sevis galdu klāju.
— Jums ir lieliska gaume, jaunkundz. Nevainojama.
Pilsēta ir daudzveidīga. Centrs īpaši no Rīgas neatšķiras. Tikai automašīnu vairāk. Īpaši, ņemot vērā svētdienu. Pāris kilometrus no centra jau sākas ciem. Kamēr vizinājāmies, armijas bunkuru meklēdami, apskatījām nosnigušos laukus. Bunkuru arī neatradām, toties pāris reizes gandrīz iestrēgām.
Visiem spēkiem cenšamies neko nepalaist garām. Laika nepietiek. Pilsēta uzvedas kā nezināms dzīvnieks, kas pieradis dzīvot savu mums nesaprotamo dzīvi, un pat nedomā apstāties un pagaidīt, kamēr mēs paspēsim to novērtēt un iemūžināt.
Pie kārtējā luksofora Roberts otrā joslā ierauga glītu meiteni pie vecas "Volgas" stūres. Kamēr viņš vaidēdams paķēra fotoaparātu, iedegās zaļā gaisma, un meitene bija prom. Zaudēts kadrs. To vairs neatgūsi. Kā jau ierasts, skatos riņķī un lasu izkārtnes un saukļus. Jau pēc 500 metriem iepriecina "Sberbank", kas sadragā nemirstīgo Ņikuļina varoņa citātu un stāsta Smoļenskas iedzīvotājiem par skarbo realitāti: "Dzīvot ir labi, ja ir kur!". Par "Labi dzīvot" nav runas.
Paspēju nofotografēt pa aizmugures logu.
Dienu pavadījām kopā ar Ivaru — vienu no vietējiem latviešiem. Šodien viņš mūs vadāja pa visu Smoļensku. Pa ceļam daudz lamājās. Par ceļiem un autovadītājiem, par varu, par vēsturi. Standarta lamāšanās. Kā pie mums, Rīgā. Toties slavēja Visocki. Ivaram bija disks, un mašīnā skanēja Visockis.
Braucam atpakaļ uz centru. Valentīns dodas uz latviešu biedrību, mēs ar Robertu ejam fotografēt. Runājam.
— Man šķiet, Ivars joprojām aizdomīgi skatās uz mums. — Roberts ieteicās.
— Man ir sajūta, ka Ivars šo un to teica speciāli, lai mūs pārbaudītu. Sak, "ja teikšu, ka Krievijā klājas slikti, vai neparādīsies viņos prokremlisks aģents?"
— Kāpēc viņam tas būtu vajadzīgs?
— Vai nu pēkšņi parādīsies…?
Roberts sarosās un virzās uz priekšu.
— Nāc! Es gribu Ļeņinu nofotografēt!
— Kur tu redzi Ļeņinu?
— Paskat!
Laukuma vidū stāv Ļeņina piemineklis. Laika zobs nav to žēlojis — vietām zaļi nosūbējis, izbalējis, dīvaini izliekts apakšdaļā.
— Bļin, Robert, vai tev arī nešķiet, ka profilā viņš ir līdzīgs kentauram?
Roberts staro:
— Tieši tā. Bet es gribēju, lai tu to pateiktu.
Aizpīpēju. Roberts skraida apkārt piemineklim it kā tā būtu Mikelandželo statuja. Bildē no visām pusēm. Blakus stāv divas meitenes, skatās uz Roberta iespaidīgo fotokameru un atkāpjas drošā attālumā. Saule sāk rietēt, es sāku saaukstēties.
— Ļoša, skaties.
Roberts rāda pieminekļa fotogrāfiju. Tajā Ļeņins lūkojas augšup un pa labi, viņam aiz muguras redzama ēka. Virs tās plīvo Krievijas karogs, fasādē — divgalvains ērglis.
— ?
— Sanāk tā, ka vienā fotogrāfijā ir trīs laikmeti. Impērija, Padomju Savienībā un Krievijas federācija, pareizi?
— Nu, ņemot vērā vēju, tā varētu teikt.
— Nu re! Skaties. — Roberts pietuvina foto. — Sanāk, ka Ļeņins ir centrā, Krievijas karogs viņam ir padusē, bet impērijas ģerbonis —…
— Nu jā. Pakaļā.
— Tu uzrakstīsi par šito fotogrāfiju? Godīgi?
— Jā, noteikti uzrakstīšu.
— Tiešām? Un to publicēs?
— Publicēs.
Roberts ir apmierināts. Fotogrāfija ir izdevusies.
Ejam un runājam. Vīcups pastāvīgi bremzē un notēmē objektīvu — viņš saskata to, ko es neredzu. Paši neesam pamanījuši, ka dodamies lejup un lejup pa kaut kādu nogāzi. Asfalts beidzas, sākas iemīta taka. Ļoti slidena, krauja taka.
— Robert, tu noteikti gribi iet tālāk?
— Protams!
Ieskatos. Apakšā nekā nav. Pavisam.
— Maestro, bet tur taču nekā nav.
— Kā tad nav? Taka ir iemīdīta, tātad cilvēki staigā.
— Vai neesi pamanījis, ka cilvēki ļoti bieži iemīda taku tur, kur nekā nav…?
Pagriežamies, ejam atpakaļ. Tuvāk civilizācijai.
Atpakaļceļā paņemam taksometru. Arī te cenas fiksētas. Tu nosauc punktu "A" un punktu "B" — tev nosauc summu. Par šofera ierašanos informē robots. Es mēģinu atradināties pieklājīgi runāt ar viņu. Šoferis ir dzīvs. Vienkārši noguris. Kā parasti cenšos parunāt:
— Vai jūs ko zināt par Latviju?
— Latvija? Nu, galvaspilsēta ir Rīga.
— Ko vēl?
Apdomājas.
— Nē, vairāk neko.
— Kaut ko par Latvijas un Krievijas attiecībām?— tincinu viņu.
— Neko.
— Nu, bet šprotes, mūzika, kino…?
— Puiši, es tiešām esmu tālu no tā visa. Zinu par Rīgu.
Jau pie viesnīcas. Smēķējām trijatā. Šoferis ir prom.
— Tu tikai padomā: mēs tur dzīvojam, kaut ko darām, bet par mums neko nezina.
— Nekas. — Roberts noburkšķēja:
— Uzzinās.
