Ceļš ved no Omskas uz Ačinsku. Kārtējais lēciens par 1300 kilometriem. Ierasti kāpjam vilcienā un braucam tālāk. Mūs jau vairs neuzskata par svešiniekiem, lai arī no dzimtenes mūs šķir piecu stundu laika starpība un gandrīz pieci tūkstoši kilometru.
— Puiši, pēc 50 minutēm — Ačinska. Nododam veļu.
Rīts. Miegains pavadonis. Paklausīgi nododam neizpakoto veļu. Deviņpadsmit stundas, priekš kam te gultu klāt? Vilciens pūš un elš, velkot vagonus tuvāk sniegotajam peronam. Izkāpjam, un iezvanās telefons.
Anatolijs Ugajnovs, Ačinskas Latgaļu biedrības vadītājs smejas: "Esmu gaidījis jūs visu mūžu un vēl desmit minūtes. Ejam uz autobusu."
Vietējie latgaļi pulcējas katoļu baznīcā. Tramvaja galapunkts, pieticīga baznīca. Toties to pilsētā zina visi.
— Ja kaut kur apmaldīsieties, pasakiet, ka jums jānonāk pie katoļu baznīcas.
Ierodamies mises laikā. Ieejam mājā pie baznīcas. Pēc stundas sāk pulcēties baznīcēni. Pie galda sēžas kādi piecpadsmit cilvēki. Iepazīstamies. Visi runā latgaļu valodā. Tā ir ļoti līdzīga latviešu valodai. No desmit vārdiem saprotam astoņus, pārējo piedomājam klāt. Atbildam latviski. Mūs nesaprot.
— Ja nu jūs lēnāk runātu, varbūt būtu saprotams, bet jūs tak berat kā no ložmetēja. Labāk runājiet krieviski.
Sākam runāt krieviski.
Tādu savējo koncentrāciju pie viena galda vēl neesam redzējuši. Visi viņi ir vietējie. Visi — Stolipina pārceļotāju mazmazbērni. Katram savs stāsts, katrs grib pastāstīt.
Dzīves sākums Krievijā visiem gandrīz viens un tāds pats. Stolipina reformu sākumā mūsdienu Ačinskas latgaļu vecmāmiņas un vectētiņi braukuši meklēt brīvību, zemi. Viņi pārvērta taigu par auglīgu zemi. Gāza mežu, ara laukus, būvēja mājas. Līdz trīsdesmitajiem gadiem. Pēc tam sākās kolektivizācija.
— Mans vectēvs bija analfabēts. Pats iekārtoja saimniecību, uzcēla māju, apstrādāja zemi, taču ne rakstīt, ne lasīt neprata. Trīsdesmito gadu beigās viņu pasauca uz ciema padomi. Saka: "Biedri Janson, jūs nemaz rakstīt neprotat?" — "Neprotu." — "Bet kā tad jūs parakstāties?"
Vectēvam padevuši tīru lapu, viņš vientiesīgi parakstījies. Pēc dažām stundām arestēts, mantība aprakstīta. Vectēvu uz desmit gadiem aizsūtīja uz Magadanu. Vecmāmiņa ar sešiem bērniem palikuši pliki un nabagi.
— Vecmāmiņa stāstīja: kad no mājas jau viss iznests, viņa aizgājusi uz klēti un savākusi pusmaisu graudu. Pa stūriem saslaucījusi. Atnesusi uz mājām. Kāds nosūdzējis. Atnācis komisārs, sarīkojis kratīšanu. Uzkāpis uz lāviņas un atradis. Vecmāmiņa pieskrējusi, parāvusi maisu un graudi izbiruši pa visu māju. Komisārs viņu pagrūdis, nolamājies, nospļāvies un aizgājis. Viņa pēc tam graudus savākusi, visus līdz pēdējam.
Pēc desmit gadiem vectētiņš atbrīvots un devies uz brīvo apmetni. Rakstījis, taču uz Ačinsku vairs nav atgriezies. Arī vecmāmiņa pie viņa nav aizbraukusi.
— Es gribu tomēr atrast viņa kapu vai vismaz uzzināt, kur viņš apglabāts.
Sibīrijas latgaļi lepojas ar savu izcelsmi. Viņi neuzskata sevi par latviešiem, viņi saka, ka ir citādi. Dzimšanas apliecībās viņiem rakstīts "latgalis".
Simt gadus, trīs paaudzes, tūkstošiem kilometru no Latvijas viņi ir glabājuši valodu. Tā atšķiras no Latgalē dzirdamās. Runā harmoniski ievijas krievu vārdi. Paši vietējie latgaļi to pat nemana.
— Vai uz Bičkiem brauksim?
— Protams, braucam.
Bički ir ciems 60 kilometru attālumā no Ačinskas. 30. gadu kolektivizācijas auglis. Līdzas — Sčastļivoje un Bogatoje ciemi. Pirmajā trīs iedzīvotāji, otrajā — divi. Vārdu sakot, ne laimes, ne bagātības. Bičkos dzīvības ir vairāk. Te mīt aptuveni 300 cilvēki. Faktiski, protams, daudzi dzīvo pilsētā. Taču skola strādā, lampas deg, ceļus tīra.
Braucam jau pa ierasti sniegotu ceļu. Dīvaini, taču aiz loga pēkšņi ir skaisti.
— Te mēs iebraucām rezervātā, — saka Svetlana, mūsu stūrmanis.
Šeit aizliegts šaut, nedrīkst medīt un makšķerēt. Var staigāt, braukāt, skatīties, priecāties.
— Šeit pie mums pelēkās dzērves dzīvo. Tagad, protams, viņas ir aizlidojušas. Vasarā viņu šeit ir simtiem. Desmit minūtes brauc, un viss lauks ir pelēks. Šeit ir daudz dzīvnieku. Gan aļņi, gan vilki.
— Bet lāči?
— Ir arī lāči. 2012. gadā bija ugunsgrēki. Zvēri nāca laukā no meža, iznāca arī lāči. Staigāja pa ciemu, uzbruka cilvēkiem. Līdz Ačinskai aizgāja. Nācās šaut. Tagad tikai retumis var satikt, taču reizēm gadās. Pie mums lāči uzbrūk, tā ir parasta lieta. Gadās ik gadus.
Te tev nu bija atdzīvojušies stereotipi.
Beidzot aizbraucam līdz Bičkiem. Pamazām sāk krēslot. Debesis ir skaidras, virs metru augstajām kupenām spīd mēness. Ceļa malās — pastorālas mājiņas. Deg lampas. Ejam pie vietējiem. Gaļina Konstantinovna dzīvo lielā, kārtīgā mājā ar krievu krāsni. Uz dīvāniem — mājās austas segas. Pie sienām — radu fotogrāfijas.
— Viņi ir krievi no Latvijas. Latgaliski gandrīz visu saprot, bet nerunā, — mūs stāda priekšā mājas saimniecei. Viņa mūs ieinteresēti apskata. Sēžamies pie galda, gavēņa ēdieni — Advente. Vakariņojam, runājamies. Visi pie galda sēdošie jūtas piederīgi Krievijai, taču dzimto valodu sargā. Māca. No grāmatām un tautas dziesmām.
— Mums atved, atsūta dziesmas latgaļu valodā. Mēs mācāmies, dziedam. Vienas atceramies vēl no bērnības. Citas mācāmies no jauna.
— Bet jūsu bērni?
— Bērni valodu vairs neprot. Negrib arī mācīties. Priekš kam? Viņi tam neredz jēgu. Neviens taču nerunā latgaliski.
Sāk dziedāt. Valentīna, Vera, Anna, Gaļina. Divas latvietes un divas latgalietes. Vietām kora balsis pajūk — tulkojuma grūtības. Taču skan labi. Protams, nekāda naida starp latviešiem un latgaļiem nav — visi turas kopā. Taču latgaļi uzsver savu nacionāli identitāti.
— Vai pie jums Latvijā latvieši dara pāri latgaļiem?
Saskatāmies.
— Nē. No tāda viedokļa nacionālā jautājuma nav.
— Ja? Dīvaini. Mēs esam dzirdējuši, ka ir gan.
Nodziedam pēdējo dziesmu un pošamies ceļā. Gaļinas vīrs, krievs, sēž verandā un pīpē.
— Bet kāpēc jūs pie mums neienācāt?
— Ejiet tak jūs. Runājat tur savā nesaprotamajā mēlē. Ko es tur darīšu?
— Nu, mēs taču esam krievi.
— Kas tad jūs par krieviem?..
Braucam atpakaļ. Domājam: kas tad mēs par krieviem. Latgaļi šeit Sibīrijā zina, kas viņi par latgaļiem. Zina, ka viņi ir pēdējie mohikāņi — viņu bērni vairs nepratīs valodu, kuru viņu vectēvi saudzīgi veduši tūkstošiem kilometru Stolipina vagonos uz Balto klusumu. Viņi zina un sargā savu stāstu, savas tautas stāstu.
Kas esam mēs? Esam pieraduši sevi saukt par krieviem. Ja rodas jautājumi, slēpjamies aiz Puškina un Gribojedova, skaitot skolā iemācītos citātus.
Mūsu nacionālā identitāte mums nākusi mantojumā, bez piepūles, bet vietējie latgaļi to vākuši pa kripatām, kā zelta smiltis skalojuši.
Viņi ir latgaļi. Viņiem līdzās jūties, it kā būtu masku uzlicis. Un ļoti gribas iemācīties bez aizķeršanās atbildēt uz jautājumu, kas mēs esam par krieviem.
Valentīna Rožencova, Alekseja Stetjuhas un Roberta Vīcupa "naivajam ceļojumam" varat sekot šeit >>
