Šo ceļojumu sākām pirms divām nedēļām. Pametām savu komforta zonu, paspiedām viens otram roku un droši kāpām autobusā uz Smoļensku. Mūsu kompānija paaugās. Mūsu plāns bija rakstīts steigā. Un pagaidām viss rit pēc plāna.
Mēs vienkārši braucam un pierakstām: katra pietura, katrs pagrieziens dāvā mums jaunu stāstu, sākot no vecmāmiņas autobusā un beizot ar nejauši sastaptu cilvēku Čeļabinskā. Pat brīvdienās, kad esam apsolījuši paši sev nestrādāt, sastopam cilvēku, kurš dāvā mums savu stāstu.
Pēc tam viņi atrod mūs Facebook, raksta pateicības vārdus. Stāsta, ka ieraudzījuši sevi no citas puses, cauri citai prizmai. Goda vārds, tie ir labāki nekā jebkurš honorārs.
Jau pirms brauciena, kad gatavojāmies doties ceļā, bieži uzklausījām ieteikumus. "Neatstājiet mantas bez uzraudzības. Vilcienā neejiet uzpīpēt pa vienam. Pierakstiet taksometra numuru," — mums teica. Varētu domāt, standarta padomi, taču, pareizināti ar attieksmi pret Krieviju, tie skanēja draudīgi.
Taču šeit mēs redzam cilvēkus, kuri neslēdz ciet ārdurvis. Satiekam pārdevējas, kuras atmet ar roku, ja pietrūkst piecu rubļu, pavadones vilcienā, kuras seko, vai neparādīsies policija, kamēr tu pīpē tamburā.
Esam pieraduši, ka pie mums visi saka "paldies", "lūdzu", "visu labu", "nāciet vēl". Mēs esam neapmierināti, ja nedzirdam to no apkalpojošā personāla, uzskatām to par nekaunību. Taču šeit tādiem vārdiem ir svars. Burvju vārds "lūdzu" var atrisināt neatrisināmo. Tas ir augstāks par likumu, noteikumiem un instrukcijām.
Es pīpēju tamburā un nepamanīju, ka tuvojas vilciena priekšnieks. Viņš saka lamāties. Teicu: "Piedodiet, lūdzu." Viņš atsila un attrauca: "Labi, pīpē vien. Policisti ir 12. vagonā. Uz šo pusi vēl nenāk. Taču vēlāk nepīpē. Drīz būs pietura."
Smoļenskā, Čeļabinskā, Bobrovkā un Omskā mums teica: "Atbrauciet vēl!" Un tas bija ielūgums. Īsts ielūgums.
Katru dienu sēžam pie klaviatūras. Mēs novērtējam viesnīcas numurus pēc kontaktligzdu skaita. Mēs rakstām bez gala un malas, atbildam uz komentāriem, uzklausām padomus un ceļa vārdus. Mēs aizvien labāk apzināmies, cik bezpalīdzīgi esam tā mēroga priekšā, ko esam iecerējuši. Mums visu laiku saka: "Jums noteikti jāiebrauc…" Šī vieta atrodas simtiem kilometru attālumā. Turp noteikti jāaizbrauc, taču mēs nevaram paspēt.
Mēs sākam saprast, ko nozīmē vārds "neaptveramā". Sākam saprast, ka ar 24 stundām diennaktī ir daudz par maz. Un pats galvenais: sākam saprast, cik daudziem cilvēkiem vēsture saistīta ar Krieviju.
Žēl, ka mūsu projekts vairāk ieinteresējis Latvijā dzīvojošos krievvalodīgos. 90% mūsu lasītāju ir krievi. Latviešu ir ļoti maz, lai arī mūsu ceļojums galvenokārt domāts viņiem. Tas nav aizvainojums, tikai nožēla.
Es saprotu, tas ir objektīvi izskaidrojams — mūs patiešām pazīst tikai nedaudzi. Tie, kas nejauši padzirdējuši par mūsu ideju, meklē, kur ir "knipis". Arī viņus var saprast.
Divdesmit piecus gadus mēs visi dzīvojam ar pigu kabatā, gaidām spļāvienu mugurā. Pie tā mūs ir pieradinājuši. Žēl, ka atkārtojas vecais stāsts: "Neesmu lasījis, taču nosodu." Vietējie latvieši jau ir aprunājušies ar mums, pastāstījuši par sevi un izlasījuši mūsu rakstīto. Latvijas latvieši baidās un negrib. Lai tā būtu, uz to viņiem ir tiesības.
Mums ir izveidojusies ļoti spēcīga komanda. Mēs meklējām cilvēku ar profesiju "latvietis" un atradām latvieti ar aicinājumu "fotogrāfs". Tagad vairs nevaram ne iedomāties, kā mēs būtu tikuši ar visu galā, ja ar mums nebūtu Roberta. Ar savām fotogrāfijām viņš pasaka visu, kam mums ir pietrūcis vārdu, un ievēro to, kam mēs būtu pagājuši garām.
Mūsu trijotne ir ļoti atšķirīga. Pilnvērtīgs latvietis; krievs — dzimis Latvijas pilsonībā, latviešu valodas pratējs un naturalizējies krievs, kurš saprot valodu, taču nerunā latviski. Pats no sevis ir izveidojies trio, kas simbolizē mūsdienu sabiedrību Latvijā.
Šeit neviens mūs nedala pēc tautības. Vietējiem krieviem mēs esam ārzemnieki. Vietējiem latviešiem — savējie. Viens otram jau no pirmās dienas esam kļuvuši par kolēģiem un draugiem. Kopējs mērķis, kopīgs maršruts un budžets. Tas viss kopš pirmās stundas ir padarījis mūs par vienotu veselu.
Katrs mūsu varonis ir pelnījis romānu vai filmu. Viņi ir unikāli, neatkārtojami. Viņu stāsti bieži vien šķiet neticami. Divkārt neticami tādēļ, ka viņi paši tos stāsta gluži ikdienišķā tonī. Jau pagājušas divas trešdaļas no iecerētā "naivā ceļojuma". Skatāmies apkārt ar skumjām — kā sēņotājs, kuram līdz pēdējam vilcienam atlikušas 15 minūtes, bet acu priekšā — simtiem baraviku.
Visapkārt ir simtiem tūkstoši nepierakstītu stāstu. Katru reizi, sēžoties kārtējā vilcienā, pametot kārtējo maršruta punktu un dodoties uz nākamo, mēs nepaspējam tos pastāstīt. Taču lai kur mēs būtu, viņi saglabāsies, šie cilvēki un viņu stāsti — ikdienišķi un fantastiski, jautri un skumji.
