2000. gadu sākumā Ačinskas pilsētas Pedagoģijas tehnikuma studentiem uzdeva uzrakstīt referātu par savas ģimenes vēsturi. Vietējās meitenes sacerējums tik ļoti pārsteidzis pasniedzēju sastāvu, ka referāts tika nosūtīts uz dažādiem konkursiem, bet autore tika apbalvota ar ceļojumu uz Latviju uz Pedagoģijas fakultāti.
Kopš tā laika vairākus gadus pēc kārtas Ačinskā desantējās desmitiem etnologu, vēsturnieku un citu zinātnieku, kuri rīkoja ekspedīcijas uz apkārtējiem ciematiem.
Ko tādu uzrakstīja Ačinskas iedzīvotāja savā referātā? Patiesībā neko īpašu, vienkārši izstāstīja savas ģimenes vēsturi Sibīrijā un paziņoja, ka dzimšanas apliecībā rakstīts, ka viņa ir latgaliete. Šī ziņa (latgaliešus pasēs atsevišķi nav atzīmējuši pat pašā Latvijā), kā arī fakts, ka te viņu ir simtiem, kļuva par īstu sensāciju.
Iepazīšanās ar latgaliešiem Ačinskā pārsteigumu sagādāja arī mūsu komandai. Protams, mēs zinājām, kurp dodamies un ar ko tiksimies. Taču pat mēs bijām gandrīz šokēti, lai gan bijām pavadījuši divas nedēļas kopā ar latviešiem visneiedomājamākajās vietās Krievijā.
Mēs pat saskārāmies ar tulkošanas grūtībām: latgaliešus var saprast tikai tie, kuri labi zina latviešu valodu, taču pat viņi nevar tajā runāt. Savukārt Ačinskas latgalieši neprot latviešu valodu, un runā vai nu latgaliešu vai krievu valodā. Es atcerējos braucienu uz Ukrainu un dienu, ko pavadīju kopā ar divām skolotājām no Ļvovas. Viņas runāja tikai ukrainiski un runāja bez mitas. Mums sākumā likās, ka mēs viņas saprotam, tomēr noskaidrojās, ka neko neesam sapratuši — sapratām atsevišķus vārdus, taču frāzes būtība palika nesaprotama. Iemācījušies no tās pieredzes, šeit nekautrējāmies pārjautāt.
Jāatzīmē, ka Ačinskas pilsētai ir gara vēsture, un, protams, tā ir saistīta ar atnācējiem no Latvijas. Pilsēta dibināta 1683.gadā, kas, spriežot pēc Sibīrijas standartiem, ir ļoti solīds vecums. 1895. gadā Ačinskas apkaimēs tika būvēts Transsibīrijas dzelzceļš, un kļuva aktuāls jautājums par milzīgo pilnīgi tukšo teritoriju apdzīvošanu. Stolipina agrārā reforma, kas saistīta ar gandrīz visu latviešu ierašanos Krievijā, bija izstrādāta ar mērķi apgūt Sibīriju, un arī šeit roku pielikuši mūsu tautieši.
Sanāca tā, ka šurp devās devās pārceļotāji no Latgales. pareizāk sakot, — no Krievijas impērijas Vitebskas guberņas, kurā tolaik ietilpa Latvijas austrumu daļa. Dvinska (Daugavpils), Režica (Rēzekne) un Ļucina (Ludza) — latgaļu dzīves vietas. Pārceļotājus kārdināja ne tikai bezmaksas zeme, inventārs, kredīti un pagaidu moratorijs nodokļiem, bet arī brīvība no muižniekiem dzimtenē. Kā rakstīja saviem radiem kāds no zemniekiem, kurš izsūtīts uz Sibīriju par muižnieka vistas zādzību: "Ja es būtu zinājis, ka šeit tāda brīvība, būtu nobeidzis visas vistas, lai tikai tiktu uz Sibīriju."
Tā XX gadsimta sākumā Ačinskas pilsētas un Čulimas upes apkaimē apmetās simtiem latgaliešu ģimeņu, kas nodarbojās ar lauksaimniecību uz Krievijas cara piešķirtās zemes. Protams, bija arī latvieši, bet latgalieši aktīvāk pārcēlās no viensētām uz ciematiem un kolhoziem — gan labprātīgi, gan kolektivizācijas rezultātā.
Izveidojās lieli ciemati: Bički, Sčastlivoje, Udačnoje un desmitiem citu. Iedzīvotāju bija tik daudz, ka 30. gados Ačinskas Pedagoģijas skolā izveidojās kurss jaunajiem skolotājiem latgaliešu valodā. Kursa absolventi strādāja lauku skolās, kur mācīja skolas pamata programmu Latgales bērniem viņu dzimtajā valodā.
Tagad daudzi latgaļu ciemati stāv tukši, dažos cilvēki atrodami tikai divās vai trīs sētās. Dažos ciematos cilvēku ir daudz, taču latgalieši tur ir stipri "atšķaidīti". Ačinskā darbojas latgaliešu biedrība Anatolija Ugainova vadībā, Svētas Dievmātes katoļu draudze svētdienās rīko dievkalpojumus, un latgalieši pulcējas mācītāja namiņā.
