No rīta pamodāmies Sibīrijas atkusnī. Temperatūra —5, no debesīm lēnām, taču pārliecinoši krīt sniegs. Vakarējās pēdas gandrīz nav saskatāmas — snidzis vsu nakti.
Toties ceļš jau ir iztīrīts — Sergejs pacenties. Viņš ir arī sniega tīrītājs.
Plānojam pēc iespējas aptvert visu. Roberts aizved mūs pie Olgas un dodas fotografēt pastorāli. Sēžam pie saimniekiem, ķeram internetu. Uz ātru roku paēduši. Gatavojamies iekarot Sibīriju.
Pastāvīgi sakari ar ārpasauli rajonam izveidojās 2000. gadu sākumā — pāri Irtišai tika uzcelts jaunais tilts. Agrāk vasarā pāri cēlās ar prāmi, ziemā — pa ledu. Pavasarī sēdēja mājās.
— Mašīnas cauru ziemu braukāja pāri upei. Apkārtceļš — vairāki simti kilometru. Tāpēc braukāja pa ledu līdz pēdējam. Pareizāk sakot, līdz pirmajam.
— ?
— Līdz pirmajam slīkonim. Kad pirmā mašīna nogrima zem ledus, bija skaidrs, ka ledus vairs nav drošs.
Paskat, kāda izmēģinājumu metode.
— Varbūt es jums parādīšu klubu un muzeju?
— Varbūt atpakaļceļā? Mēs gribam pavizināties, kamēr vēl gaišs.
— Uz muzeju vajag, kamēr vēl gaišs.
— ?
— Tur vienkārši nav gaismas.
Bobrovkas muzejs ir vecajā skolas ēkā. Vērpjamie ratiņi, sadzīves priekšmeti, vēstules, fotogrāfijas. Mazs etnogrāfiskais muzejs. Ēku nekurina: tūristu ziemā nav, savēji visu atceras. Muzejā ir auksti. Uzņēmumos — ciema un tā iedzīvotāju vēsture. Nākamgad Bobrovkai apritēs 120 gadi. Stāstu ir pietiekami. Uz galda pie ieejas — viesu grāmata. Vairāki desmiti ierakstu. Daļa krievu valodā, daļa — latviski. Gribu uzrakstīt dažus siltus vārdus, taču nekas neiznāk. Pildspalva sasalusi. Solām pirms prombraukšanas atnākt paši ar savējo.
Dodamies uz ciema klubu. Liela guļbaļķu ēka, vairākas telpas, galda spēles, fotogrāfijas, plakāti. Galā — aktu zāle. Gaļina ir kluba vadītāja. Uz pusi latviete, no mātes puses. Mamma dzīvo Kurļano Dubovkā. Divpadsmit kilometri no Bobrovkas.
— Mēs gribējām uz turieni aizbraukt. Varbūt brauksiet līdzi?
— Protams, braucam. Pie viena apciemosim mammu.
Ejam uz mašīnu.
— Vaļa, tu saproti, ka mēs nupat klubā iepazināmies ar meiteni un braucam uz kaimiņu ciemu?
— Nekas nemainās.
Trīs mājas, trīs noskaņojumi
Vēl joprojām snieg, tomēr ceļi ir iztīrīti. Uz ielas —3 grādi. Sibīrijas sals vēl nav mūs sagrābis. Tas pat aizvaino. Nebūs, ko pastāstīt. Iebraucam Kurļano Dubovkā. Tāpat kā Bobrovkā, arī šeit ir viena iela. Bobrovkā — Centraļnaja, šeit — Mira iela. Šķērsielas sauc atbilstoši stūra mājas īpašnieka vārdam. Pie sevis nolemjam, ka mūsu naktsmītni — māju nomalē — nosauksim par Naivo strupceļu.
— Vispirms apciemosim mammu, apsveicināsimies.
Vispirms plānojām tikties ar Zeldu un Zinu, taču nejaušas tikšanās šeit nemēdz būt.
— Protams, braucam.
Ieejam mājās, un mūs gandrīz no kājām nogāž entuziasma, viesmīlības un nemirstīga žargona viesulis. Ludmila Vladimirovna ik pa brīdim iesprauž runā kādu stiprāku vārdu, tomēr ausis nevīst. Rets gadījums — cilvēks tik filigrāni lieto varenās un spēcīgās krievu valodas kreiso pusi.
— Es nevaru saprast — kas tur pie jums notiek? Krievi ar latviešiem kašķējas, baidās no Krievijas, Ukrainā notiek velns zina kas. Re, kā mēs dzīvojam: krievi, latvieši, igauņi, tatāri. Dzīvojam visi kopā, neviens nekašķējas. Sastrīdas kādā iedzeršanas brīdī, sakaujas, bet no rīta atkal ir draugi. Bet kas notiek pie jums? Nekas nav kā pie cilvēkiem… Oi, — Ludmila Vladimirovna attopas. — Iepilināsim pa piecām pilītēm. Par draudzību.
Piecu minūšu laikā piecas pilītes pārvēršas par īstu lauku svētku galdu. Saimniece kopā ar meitu žiperīgi iemetas pagrabā, un krauj galdā mājas sālījumus. Kā divas izsaukuma zīmes slejas pudeles.
— Etiķetes nelasiet. Vai tad es muļķe, vai, lai pirktu un naudu tērētu. Veikalā dzērienus pērkam tikai vienu reizi — lai tara būtu. Šito visu taisu pati. Slikti nebūs.
Ludmila ielej pirmo glāzīti. Uz Robertu šķielē šķībi, aizvainoti. Vairākas reizes mēģina pārliecināt iedzert. Roberts ir nelokāms.
— Vai esat kādreiz bijusi Latvijā?
— Protams, aizbraucu.
— Un kā bija?
— Nekā. Latvija kā jau Latvija. Pie jums tur viss ir mazs.
— Vai neilgojaties pēc saknēm? Negribat pārcelties?
— Ko es tur būtu aizmirsusi? Kādas saknes? Te ir mana dzimtene. Kā kaut kas dzirdams par jūsu Latviju, tā jums tur ir krīze, bezdarbs. Maskavā arī krīze. Kāda krīze? Re, pie mums zemes ir daudz, ņem, cik gribi. Stādi kartupeļus, sēj auzas, tikai strādā! Badā nenomirsi. Sejoga (Olgas vīrs) apstrādā piecsimt hektārus. Pats strādā, cilvēkiem dod darbu. Ja kāds negrib, nodzeras, tā ir viņu bēda. Darbs ir, ēdamais ir, māja ir. Nav nekādas krīzes. Bet jūs sakāt — Latvija…
Atvadāmies, izejam uz ielas kopā ar Gaļinu.
— Vai Zeldas māja ir tālu? Varbūt kājām aiziesim.
— Tālu. Gandrīz ciema galā. Brauksim ar mašīnu.
Sēžamies iekšā, nobraucam kādus 800 metrus.
— Stop. Klāt esam.
Krievijas paradokss. 500 kilometri līdz apgabala centram — tuvu. Piecas minūtes kājām pa ciemu — tālu.
Ieejam mājā. Zeldu Ivanovnu pabrīdinājuši, ka atbrauks žurnālisti no Latvijas. Viņas priekšā — divi bārdaini vīri un es: bez bārdas, taču par latvieti mani, maigi sakot, saukt grūti.
— Kurš no jums tad ir latvietis?— apjucis jautājums.
— Lūk! — lepni rādu Robertu, — visīstākais.
Zelda šeit ir dzimusi. Viņas dzimtene ir šeit. Taču Latvija viņu tur.
— Esat bijusi Latvijā?— standarta jautājums.
— Protams, esmu bijusi.
— Kādi iespaidi?
— Dīvaini. Tāda sajūta, it kā viņa mani vilinātu. Čukst, sauc. Nemierīgi. Tāds jauks nemiers. Acīmredzot kaut kada saikne jau ir.
Viņa dzied kopš četru gadu vecuma. Vispirms dziedāja kolhozā, mammai un viņas kolēģēm. Pēc tam — pati sev. Tagad piedalās koncertos rajonā un apgabalā.
— Vai mums padziedāsiet?
Saimniece apklust, iegrimst domās. Ievelk elpu un sāk dziedāt latviešu valodā. Skaista, tīra, jauna balss. Dziesma par nelaimīgu mīlestību Daugavas krastos. Tā ir viņas dziesma. Viņa pati to ir sacerējusi. Vienīgā dziesma, ko viņa uzrakstījusi latviešu valodā. Ir vēl daži desmiti: par mammu, par ģimeni, par ciemu. Taču tās rakstītas krievu valodā.
— Vīrs jau sen miris. Bērni izklīduši. Dzīvoju viena pati, esmu pieradusi pie klusuma un miera.
— Bet kāpēc jums pat kaķa nav? Vismaz kāda dzīvība būtu mājās.
— Priekš kam? Viņš skraidīs, grozīsies. Nē, klusums man ierastāks.
Latvijā Zina nav bijusi un negrib. Kāpēc? Šeit viņa jūtas labi. Pēc pāris dienām viņai būs dzimšanas diena.
— Kā svinēsiet?
— Neko nesvinēšu. Varbūt kāda draudzene apciemos.
Parunājām vēl drusku, atvadījāmies un braucām prom. Aiz loga jau satumsis. Diena šeit īsa. Iebraucam veikalā pēc cigaretēm — vēl divdesmit kilometri — un braucam mājās, vākt kopā mantas. Agri no rīta braucam atpakaļ uz Omsku. Ceļojums turpinās.
No rīta pieceļamies, ierakstām pateicības vārdus viesu grāmatā. Katrs no sevis. Roberts raksta latviski, mēs — krieviski. Krāmējam čemodānus mašīnā un gatavojamies braukt.
— Sergej, vai šeit kaut kur var ciedru riekstus savākt?
— Kāpēc jums būtu jāvāc? Es jums tūlīt iebēršu.
Ieskrien mājās un drīz nāk ārā ar pasmagu maisu.
— Vai pietiks? Šitie ir labi.
Atvadāmies, kāpjam mašīnā. Pa aizsnigušo ceļu aizbraucam līdz šosejai. Rīt Bobrovkā būs jau —30. Atkal esam aizmukuši no Sibīrijas ziemas.
Visu ceļu līdz Omskai knibinu ciedru čiekuru un pārdomāju, kādi vēji mani varētu šurp atnest vēlreiz.
