Sākumā minēto brauciena mērķi — no Eiropas uz Āziju, no Rīgas uz Sibīriju, krievi no Latvijas pie latviešiem Krievijā — mēs iztēlojāmies kā skaistu kārbiņu, kurā slēpta mūsu vientiesīgā vēlme paceļot pa Krieviju.
Mūsu interese par tautiešu dzīvi nav etnogrāfiska, mēs neesam ne zinātnieki, ne pētnieki. Mēs paši dzīvojam līdzīgā situācijā, un gribējām ieskatīties spogulī, iepazīties ar mazākumtautību dzīvi. Latviešu dzīve Krievijā neizbēgami liek vilkt paralēles ar krievu dzīvi Latvijā. Protams, mēs runājam par latviešiem, kuri dzimuši Krievijā, tāpat kā par krieviem, kuri Latvijā dzīvo paaudzēm ilgi.
No mums trijiem Krievijā visbiežāk mēdz būt Aleksejs Stetjuha. Viņš ir strādājis Maskavā, šeit kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu dzīvo viņa dēls. Taču viena lieta ir Maskava, pavisam cita — tālā Sibīrija, mazi ciemi. Roberts kā padomju skolēns bijis ekskursijā Ļeņingradā, es — aptuveni tajā pašā vecumā — kopā ar mammu braucu uz Maskavu, kad viņa saņēma ceļazīmes darbā.
Saknes un lapotne
Šoreiz mūs neapšaubāmi pārsteidza visdažādākajos Krievijas nostūros dzīvojošo latviešu vēlme saglabāt savas saknes un nacionālās tradīcijas. Protams, daudzi ir pilnīgi asimilējušies, taču ir arī tādi, kas uzzinājuši par savu izcelsmi un tagad aktīvi apgūst latviešu valodu, patur prātā dzimtas koku un pat piedalās tautas pašdarbībā.
Latvieši Krievijā pulcējas biedrībās vai paši meklē tautiešus tuvumā. It kā jau tas nav reglamentēts, vienkārši labāk ir turēties kopā. Starp citu, daudzi saviem spēkiem veic milzīgu darbu, lai apgūtu valodu un tradīcijas.
Tamlīdzīgas tikšanās man likušas pavisam citādi palūkoties uz krievu stāvokli Latvijā. Mums šeit nenākas likt lietā ne simto daļu pūļu, ko nākas pielikt latviešiem Krievijā, lai uzturētu sakarus ar savu vēsturisko dzimteni. Kultūras sakarus, it īpaši valodas zināšanas un saziņu tajā.
Ne Krievijas valdība, ne sabiedrība viņiem netraucē, it nemaz — valsts neiejaucas šajos jautājumos vai palīdz, cik iespējams, mazākumtautību atbalsta programmu ietvaros. Vienkārši pats no sevis nekas neiznāk.
Toties pie mums Latvijā krievu tautības iedzīvotājiem nenākas neko īpaši darīt: krievu valoda skan visur un vienmēr, pat valsts iestādēs. Ir kino, teātris, radio un televīzija ar repertuāru krievu valodā — vietējais vai eksportētais no Krievijas.
Jā, mūsu šeit ir vairāk skaitliski un proporcionāli, salīdzinājumā ar Krievijā dzīvojošajiem latviešiem. Tas daudz ko izskaidro, tomēr vajadzētu augstāk vērtēt šāda stāvokļa dāvātās priekšrocības. Manī pašā katra jauna pazīšanās ar latviešiem Krievijā rada kompleksus un liek samulst. Lieta tāda, ka latviešu valodu es protu slikti. Protams, es cenšos sarunāties, taču Krievijas latviešu acīs mana taisnošanās ir neveikla.
Patiesību sakot, mājās, Latvijā, esmu dzirdējis mazāk pārmetumu par savu slikto latviešu valodas prasmi no titulētās nācijas pārstāvju puses, nekā desmit dienu laikā braucienā pa Krieviju.
Roberts Vīcups gribēja brauciena laikā man pamācīt latviešu valodu, taču pats ar tādu baudu ieniris krievu valodā, ka nevēlas atteikties no prakses. Nāksies atgādināt šo jautājumu vēlāk — mājās.
Protams, man ļoti patīk Krievijas latviešu attieksme pret vēsturisko un pašreizējo dzimteni. Lielākajai daļai no viņiem Latvija ir ģeogrāfisks jēdziens plus ģimenes nostāsti. Viņi atceras valodu un dziesmas, mīl dejas un tradīcijas, taču viņu dzimtene ir Krievija.
Tas taču ir elements, kā pietrūkst daudzu Latvijā dzīvojošo krievu mentalitātē, — izpratnes par to, kas tu esi un kur dzīvo. Jā, mēs esam krievi, taču mūsu dzimtene ir šeit, Latvijā. Tā ir mūsu valsts, mēs to mīlam un lepojamies ar to.
Latviešus Krievijā visai maz interesē Latvijā notiekošais, ja nu tikai ziņu līmenī. Taču lielākā daļa krievu Latvijā ļoti tuvu uztver notikumus Krievijā. Kāpēc? Tas ir, protams, uztveriet, taču padomājiet par savu valsti, nevis ignorējiet to.
Atsevišķas sarunas vērts ir to latviešu dzīves skatījums, kuri Krievijā nonākuši represiju gados. Mēs runājāmies ar cienījama vecuma cilvēkiem, kuri jau bērnībā preču vagonos izvesti uz Sibīriju. Ja kāds no vecākiem tika arestēts un nokļuva nometnē, ģimene bija spiesta izdzīvot ļoti smagos apstākļos. Protams, tikāmies ar tiem, kas izdzīvojuši un palikuši Krievijā: kāds devās armijā, kāds iemīlējās un apprecējās, kādam citam, kurš dzimtenē visu bija zaudējis, vienkārši nebija iespēju atgriezties.
Dažādi ir šo cilvēku likteņi, taču kopīgs ir viens — viņi nejūt aizvainojumu par pagātni. Jā, Staļina režīms pret viņiem izturējies noziedzīgi. Taču valsts ir mainījusies, un viņi dzīvo tagadnē — pagātne ir palikusi aiz muguras. To viņi sauc par savas izdzīvošanas un izaugsmes recepti.
Teikšu vēlreiz: mūsu sižeti par latviešiem nav nekāds nopietnais pētījums. Tāds nav mūsu mērķis. Mēs strādājam vieglā žanrā un stāstām par interesantiem cilvēkiem, ko esam sastapuši braucienā.
Spriežot pēc lasītāju reakcijas, daudzi no viņiem nemaz nav zinājuši, cik liels ir Krievijā dzīvojošo latviešu skaits. Vieni neko nav dzirdējuši par brīvprātīgajiem migrantiem, citi nav centušies iedziļināties deportāciju vēsturē. Tagad, komentējot mūsu publikācijas, cilvēki stāsta par savu ģimeņu, draugu un paziņu saimju vēsturi. Tādu stāstu ir desmitiem. Es pats uzskatu, ka mūsu uzdevums jau ir izpildīts — mēs runājam mazliet atšķirīgā aspektā, citiem vārdiem, taču esam piesaistījuši uzmanību tēmai par latviešiem Krievijā.
Pozīcija un opozīcija
Tomēr ar šo tēmu mūsu projekts nav izsmelts. Vēl ir arī Krievija. No jauna, lasot mūsu ceļa piezīmju komentārus, esam ievērojuši — tajos nav gandrīz nekādas negatīvas attieksmes pret valsti, pusi no kuras esam šķērsojuši, lai arī mēs to gaidījām un gatavojāmies tai.
Savās publikācijās mēs Krieviju īpaši neslavējam. Parasti gan pat tas nav vajadzīgs, lai saceltos lamu vilnis. Jau gatavojoties projektam, mēs paspējām uzklausīt pārmetumus par savu subjektīvo attieksmi un pat prokrievisko pozīciju tādēļ, ka mūsu materiāli tiek publicēti portālā Sputnik Latvija.
Attieksme pret projektu ir mainījusies. Tas nav mūsu nopelns, lai gan zināma loma ir arī publikāciju mierīgajai intonācijai. Lieta tāda, ka ir konkrēti cilvēki, kuri atklātā sarunā spēj saprasties, un ir tā saucamais sabiedriskais viedoklis, kas veido ienaidnieka tēlu un noraida jebkādu dialoga iespēju.
Reiz savā lapā Facebook pajokoju, ka operatora tehnisko problēmu dēļ no manas telekanālu paketes pazudis "Doždj", un divu mēnešu laikā bez tā pārraidēm esmu iemīļojis Putinu. Tā nu nav, taču man vismaz parādījās vēlēšanās ieraudzīt Krieviju savām acīm. Tagad Krievijā mani novērojumi beidzot ir brīvi. Varu teikt, ka šeit jūtos komfortabli. Cilvēki nav tik politizēti, kā šķiet, lasot Eiropas medijus. Uzzinot, ka esam no Latvijas, cilvēki izrāda neliekuļotu zinātkāri, nevis agresiju. Visi ir atsaucīgi, laipni un smaidīgi.
Jā, daudz kas man nav saprotams, kaut kas atklāti kaitina, piemēram, demonstratīvā reliģiozitāte, patriotisms un Uzvaras kults. Ne cilvēkos, drīzāk gan ārējās izpausmēs: ielu, afišu un automašīnu noformējumā. Taču uzskatu, ka tā ir tāda nacionālā īpatnība. Es to nenosodu un neizdaru nekādus tālejošus secinājumus.
Galvenais, kas manī ir mainījies šajās desmit Krievijā pavadītajās dienās, — dzīvās sarunās acumirklī pazūd eiropeiskais snobisms un iecietība, jo sarunbiedros tu saskati nevis zombētu pelēku masu, kā skatīju iztēlē, bet gan gudru un atklātu cilvēku. Nav iespējams noliegt viņa tiesības uz savu viedokli, lai arī tas neatbilst kaut kādiem taviem personīgajiem priekšstatiem.
Un izmēri! Esam pārvarējuši tūkstošiem kilometru ar lidmašīnu, vilcienu un automašīnu un sapratuši, ka tā ir tikai neliela Krievijas daļa. Rodas cieņa pret valsti un vēlme dot tai tiesības aizstāvēt savas intereses.
