Tūlīt pat gan piebildīšu, ka šajā rakstā nekādā gadījumā nevēlos slavēt ne padomju, ne arī kādas citas varas okupāciju. Un tomēr, neskatoties uz to, ka veseli institūti čakli rēķina Latvijai nodarītos zaudējumus, padomju vara, protams, spriežot pēc oficiālās ideoloģijas, ir devusi mums vienu no galvenajām priekšrocībām. Mēs esam nabagi, un tas pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā nemaz nav tik slikti.
Stāsts par bēgošajiem bēgļiem Latvijā daudziem ir atvēris acis. Gluži kā pārraidē "Nosvērti un laimīgi", bēgļi mūs ir nosvēruši ekonomiskās labklājības svaros un nolēmuši, ka šeit nekas nav atrodams. Tā nu viņi devās tālāk – kā gājputnu kāsis. Tiesa, pirms viņiem to pašu darīt izlēma apmēram 400 tūkstoši pašmāju cilvēku, taču neviens pravietis netiek godāts savā tēvzemē.
Bet kas būtu noticis, ja PSRS, nedod Dievs, būtu pataisījusi Latviju par plaukstošu valsti, kurā klētis vai plīst pa šuvēm no glabātā siera un sviesta? Mēs taču pa ielām pat paieties nevarētu – visur būtu mošejas saceltas. Un Jūrmalas pludmale būtu melna – visās malās vīdētu vieni vienīgi burkini. Kā viņi vispār atšķir savas sievas no svešām?
Tāpēc neslavēsim, tomēr pateiksim lielu paldies PSRS un PSKP CK ģenerālsekretāram, dārgajam Leonīdam Iļjičam Brežņevam personīgi. Un vēl arī politiķiem no Nacionālās apvienības. Kurš tad cits īstajā brīdī saskatīja briesmas un paziņoja: ja jau pensionāri pie mums dzīvo zem nabadzības sliekšņa, tad arī bēgļiem nav ko īpašas cerības lolot. Viņi pieprasīja divkārt samazināt imigrantiem izmaksājamos pabalstus – no 256 līdz 139 eiro. Un esmu pilnīgi pārliecināta par to, ka neseno ziņu par to, ka no tiem 23 cilvēkiem, kuri Latvijā saņēmuši bēgļa statusu, 21 jau atrodas Vācijā, Nacionālā apvienība ierakstīja savos labo darbu rēķinos.
Vēl ilgi Nacionālās apvienības deputāts priecājās par aidinieka skrējienu – kā ieplešas viņa nāsis, kā vējā plīvo ogļmelnās krēpes, kā kāju muskuļi savelkas, ar katru soli attālinot viņu no Latvijas – viens, div’, viens, div’. Pēc tam noskaidrojās, ka bēgļus uz Latviju atvedušas nevis bailes no nāves soda, bet gan sātīgas dzīves meklējumi.
Tas kļuva skaidrs visiem, kad Sarkanā Krusta pārstāvis pastāstīja, ka bēgļiem, kuri metušies uz Vāciju, Latvijā piedāvāts gan miteklis, gan darbs.
Ne velti taču tiesībsargs Juris Jansons paziņoja, ka Latvijai ir jāmaina bēgļu integrācijas politika un jākļūst bagātai. Citādi cilvēks nevarot par 3 eiro dienā nodrošināt mājokli, ēdienu, transportu un apmaksāt pārējos tēriņus. Izskatās, ka bēgļus nav pārliecinājusi pat Latvijas nesenā iestāšanās "bagāto valstu klubā" – Sadarbības un attīstības organizācijā.
Iespējams, viņi palasījuši Eurostat ziņojumu, kurā teikts, ka 30,2% Latvijas iedzīvotāju balansē uz nabadzības un sociālās atsvešinātības robežas, un 19,2% jau atrodas zem šīs grīdlīstes.
Jānoņem cepure mūsu politiķu priekšā – lai novērstu bēgļu pieplūduma draudus, viņi nav apmierinājušies ar nenozīmīgiem ekonomiskiem un sociāliem pasākumiem. Lai būtu droši par uzvaru, bēgļi tika apkrauti ar latviešu valodas kursiem, stāstiem par Latvijas vēsturi un tradīcijām.
Varbūt tomēr es velti izsakos tik ciniski? Eiropas Komisijas priekšnieks Žans Klods Junkers tak teica, ka bēgļi jāpieņem nevis spaidu kārtā, bet gan arī visu sirdi un dvēseli.
Varbūt mūsu integrācijas ierēdņi patiešām no visas sirds ticēja, ka bēgļu vidū būs arī tādi, kuri nesavtīgi iemīļos latviešu valodu un šejieniešu tradīcijas? Un organiski iekļausies?
Pavisam ne tā kā krievi, kuri valodu gan apguvuši, taču labāki nav tikuši? Bet mēs viņiem stāstījām par tradīcijām un pat Līgo vainagus galvā maucām un lentes bizēs pinām…
Vai patiešām tas kļuva par pēdējo pilienu? Jā, valoda un vēsture Latvijā ir skaistas. Tomēr ne tik skaistas, lai mācītos tādēļ vien, ka tas dos iespēju dabūt nabaga aldziņu. Tāpēc – slava partijai! Kādai? To izlemiet paši.
