Viktors Marahovskis

Sestdien mediju uzmanību piesaistīja notikumi Maskavas centrā – starp Arbatu, Puškinskaja un Trubnij laukumiem. Tur Krievijas valsts apkarotāji demonstrēja tai savu spēku un vienotību.

Jautājums jau karājas gaisā, taču vēl nav izskanējis: kā panākt, lai patriekt no politiskās dzīves cilvēkus ar nepareizu dzīves pieredzi un tiesības pieņemt lēmumus nodot jauniešiem.

Kompensācijas un reparācijas no Krievijas pieprasa jau gadu desmitiem. Neteiksim, ka uzstājīgi, taču regulāri. Nāksies organizēt reparāciju pieteikumu auditu.

Drīz vien globālu mērogu iegūs jautājums, ko darīt ar Austrumeiropas novecojušajiem un iztukšotajiem valstiskajiem veidojumiem, kuri vairs nespēs uzturēt pieņemamu komforta līmeni cienījamā vecuma iedzīvotājiem.

Valda viedoklis, ka esam saskārušies ar parādības "ārvalstīs dzīvojošie krievvalodīgie" fināla akordu. Spriežot pēc visa, šī sabiedrības daļa tuvojas vēsturiskās izvēles punktam.

Krievijas Pēdu meklēšana ir senāka Eiropas publiskās politikas tradīcija, tā ir vecākā par dažām senām katedrālēm, bet Eiropas problēmas, kas tiek aizdrapētas ar krievu pēdu, protams, tikai augs un padziļināsies.

Uzminiet, kāda valsts pēdējās dienās aizvien biežāk tiek pieminēta pasaules medijos sakarā ar nāvessoda ieviešanu par homoseksuālismu tālajā Brunejā.

Realitāte mediju rokās ir mīksta kā plastilīns. Tā vienlaikus ir gan smilšu pils, gan jūras viļņi, kas izskalo būves pamatus. Auditorijas atmiņā "pastāv" tikai tas, kas pastāvīgi tajā iespiežas.

Šonedēļ mediji visā pasaulē enerģiski lād nabadzību un nevienlīdzību. Tāda ir tradīcija: nabadzību pieņemts nolādēt janvāra nogalē, kad pulcējas Pasaules ekonomikas forums Davosā. Šogad tas gan izgāzās – nopietnākās personas tajā neparādījās, taču visi ar attiecīgo tēmu saistītie žurnālisti izšāva kārtējos rūgtos atmaskojumus.

Civilizētajā demokrātiskajā Francijā par pretvalstiskām akcijām soda daudz stingrāk nekā autoritārajā Krievijā.

ASV mediji ziņo, ka Facebook bloķējis piecus viltotus kontus, kas piedalījušies vēlēšanās ASV.

Viens no labākajiem brīvās pasaules žurnālistiem paveicis gandrīz neiespējamo – vienā rāvienā atmaskojis visus brīvo mediju melus un parādījis uzpūstās slavas otru pusi, sagādājot drausmīgus zaudējumus rietumu "patiesības industrijai".

Britu politiskā žurnālistika ir nogājusi tālu ceļu. Pirms simt gadiem viens no tās patriarhiem Čārlzs Skots pauda precīzu formulējumu: "Komentāri ir brīvi, taču fakti – svēti". Šodien Lielbritānijas valsts medija redakcijas politikā notikušas nepārprotamas pārmaiņas.

Pirms divdesmit gadiem neviens Eiropā un ASV nebūtu pārsteigts, padzirdot, ka pie kodollielvalsts stūres stāsies kārtējais nacionālists, ko pārņēmušas domas par bijušās varenības atjaunošanu. Vai to, ka karavīri, apņēmušies atriebties, gatavos sazvērestību ar valsts apvērsumu un slepkavībām.

"Krievu" partiju pastāvēšanas laikā neviena no tām ne reizi nav iekļuvusi vietējā valdībā. Iemesli ir banāli: jebkuras Baltijas valsts nacionālā ideja ietver varonīgu pretošanos Austrumu Mordorai un tās ietekmes aģentiem.