Godājamie lasītāji!
Lielākās kodollielvalsts dzīvē vienlaikus sagadījušies divi notikumi.
Pirmkārt, žurnāls Time nosaucis gada cilvēku. Pareizāk sakot, gada cilvēkus. Titulu negaidot saņēmuši nevis veselības aprūpes sistēmas darbinieki, kas saņēma smagāko pandēmijas triecienu un tikai vienā pašā Amerikā vien par savu varoņdarbu samaksājuši ar tūkstošiem (es nepārspīlēju, tas ir fakts) savu dzīvību, portālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.
Titulus saņēmuši ASV prezidenta vēlēšanās vēl-līdz-galam-tā-īsti-neuzvarējušie Džo Baidens un Kamala Harisa – cilvēki, kas "izmainījuši Amerikas vēsturi".
Neparasti ir tas, ka starp gada cilvēkiem viņi ierindojušies pārī (agrāk viceprezidenti ne reizi netika "pievienoti" prezidentiem-triumfatoriem), tomēr tas ir gana pravietiski: fakts, ka Baidens, sēžoties prezidenta krēslā, būs jau par diviem gadiem pārsniedzis vidējo dzīves ilgumu vīriešiem Amerikā, liek žurnāla redaktoriem skatīties nākotnē ar zināmu cinismu.
Tēze "faktiski mēs ievēlam Kamalu" aktīvi izplatījās mērķa auditorijas vidū prezidenta kampaņas pēdējās nedēļās, tātad mediji vienkārši oficiāli iecementējuši pirmo "tandemokrātiju" ASV vēsturē.
Otrkārt, ASV Augstākā tiesa atteikusies izskatīt Teksasas štata ģenerālprokurora prasību atzīt par spēkā neesošiem vēlēšanu rezultātus četros štatos, kas nodrošināja uzvaru Baidenam un Harisai. Teksasas prasībai iepriekš pievienojās 17 citi ASV štati un 100 kongresmeņi.
Tātad, spriežot pēc visa, Baidens un Harisa nākamā gada sākumā tomēr ievāksies Baltajā namā. Pretēji Teksasas, Misūri, Alabamas, Arkanzasas, Floridas, Indiānas, Kanzasas, Luiziānas, Misisipi, Montānas, Nebraskas, Ziemeļdakotas, Oklahomas, Dienvidkarolīnas, Dienviddakotas, Tenesijas, Jūtas un Rietumvirdžīnijas gribai.
Interesanti, ka vadošie mediji visu šo stāstu atspoguļoja paradoksāli: prasība bija aprakta kaut kur zem citu ziņu kaudzes, toties ziņa par tās noraidīšanu parādījās pirmajās lapās.
Pirms lēmuma pieņemšanas četru štatu vadība atbilde uz Teksasas prasību medijos izskanēja daudz skaļāk, nekā ziņa par pašu prasību: "Džordžija, Mičigana, Pensilvānija un Viskonsija ceturtdien aicināja ASV Augstāko tiesu noraidīt Teksasas iesniegto prasību, ko atbalstīja Donalds Tramps ar mērķi padarīt nevērtīgu Džo Baidena uzvaru, norādot, ka lietai nav faktisku vai juridisku pamatu, tā satur "nepatiesus" apgalvojumus. "Tiesvedības gaitā Teksasa lūdz tiesu pārskatīt virkni nepamatotu pazinojumu par problēmām ar vēlēšanām, ko jau izskatījusi un noraidījusi šī tiesa un citas tiesas," stāstīja Džošs Šapiro, Pensilvānijas Demokrātiskās partijas ģenerālprokurors."
Atgādināsim, ka pati Teksasas tiesa norādīja, ka minētie štati operatīvi un nelikumīgi (no prasītāja viedokļa) pārrakstījuši savu vēlēšanu likumdošanu, lai nodrošinātu maksimāli labvēlīgu vidi Baidena un Harisas uzvarai.
Demokrātiskie resursi (piemēram, The New York Times) pirms lēmuma atzīmēja, ka runa bijusi tikai par republikaņu centieniem nevis nopietni grozīt situāciju, bet gan vienkārši izpelnīties punktus uz galīgi zaudētas partijas rēķina:
"Šai paviršajai un neprātīgajai prasībai nav nopietnu izredžu gūt panākumus. Atbalsts Teksasai radīs valstī šausmīgu haosu, kam noteikti sekos vardarbība... Tikai zinot, ka neizbēgami cietīs sakāvi, republikaņu ierēdņi jūtas komfortabli, virzoties uz priekšu ar iniciatīvu, kas panākumu gadījumā saplosīs Savienotās Valstis gabalos. Viņi atļaujas spēlēt politiku ar konstitucionalo valdību, zinot, ka Augstākā tiesa neplāno riskēt ar visu Trampa labad."
...Realitāte ir skarbāka. Runa nav tikai par politiskām rotaļām. Jā, no štatu ierēdņu puses, iespējams, tā patiešām bija "protesta imitācija". Tomēr ir (un nekur nav pazuduši) absolūti reāli trampistu miljoni, kuri joprojām pulcējas mītiņos sava kandidāta atbalstam, par kuru nobalsoja vairāk nekā 70 miljoni amerikāņu, vairāk nekā jebkad nobalsojuši par jebkādu ASV prezidenta kandidātu, ieskaitot Obamu, Bušu un Klintonu.
Neskatoties uz Džo Baidena mierinošo murrāšanu par to, ka viņš grib būt "visu amerikāņu prezidents", pretrunas starp šiem miljoniem (un štatiem, kuros viņi mīt) un tiem, kuri balsoja par tandēmu, nevar ne no šā, ne no tā mazināties.
Protams, ja vien Baidens galu galā neuzsāks politiku, kādu pirms viņa īstenoja Tramps.
Starp citu, daļēja pārmantojamība ir redzama, it īpaši ārpolitikā: nav nekādu draudzīgu signālu par to, ka tirdzniecības karā ar Ķīnu tūlīt tiks pielikts punkts, pie tam demokrāti ASV drīzāk gan sākuši Ķīnai naidīgu papildu informatīvo kampaņu. Jautājumā par Irānu The Washington Post — viens no demokrātu ruporiem — klāsta, ka paust vēlmi atjaunot Trampa atcelto kodoldarījumu ir vienkāršāk nekā to atjaunot patiesībā. Irāna nav visu šo laiku sēdējusi, rokas klēpī salikusi un gaidot, kamēr sliktos puišus Vašingtonā nomainīs labie. Tā palielinājusi savus noplicināta urāna krājumus 12 reizes virs limita, ko paredzēja 2015. gadā noslēgtais darījums. Starp citu, Irānas vadošā fiziķa slepkavība arī ne īpasi veicināja Islāma Republikas miermīlību.
Vēl daudz grūtāk būs aizlāpīt aizu starp abām nācijas pusītēm ASV – amerikāņus vēl joprojām daudz vairāk satrauc iekšējie jautājumi.
Atliek tikai palasīt nefiltrētu demokrātu reakciju uz Teksasas republikānisko "demaršu".
MSNBC žurnāliste Ela Šreptona nosauca Teksasas prasību par "tīri rasistisku mēģinājumu atņemt melnajiem vēlētājiem viņu tiesības.
Pensilvānija pārmeta Teksasai "dumpīgu uzvedību".
Protams, Augstākā tiesa pieņēma gaidāmo lēmumu, tomēr nav nozīmes tam, vai ar to samierināsies "dumpīgo štatu" vadība, - iekšējā naida līmenis nemazināsies, jo abās pusēs ir vesela kaudze velnišķīgi reālu interešu, un tās nekādi neatbilst viena otrai.
Galvenais: Baidens un Harisa patiesībā ir tikuši cauri sveikā, jo pamanījās vienā svārstīgā aliansē apvienot "dziļvalsti" (ar visām tās šeptītēm), mediju monopolu (ar viņu nepatiku pret Trampa nacionālistu) un minoritāšu koalīciju (ar viņu vēlmi mainīt sociālo situāciju pēc taisnīvas, tas ir – savā labā).
Kad juridiskā cīņa par Balto namu būs vinnēta, Baidenam un Harisai vēl nāksies pierādīt, ka viņi patiešām "mainīs amerikāņu vēsturi".
Baidena un Harisas uzvara nekādi negroza sociālās pretrunas, piemēram, faktu, ka pandēmijas fona superbagātie amerikāņi kļuvuši vēl bagātāki, bez mazturīgākie – nabagāki.
Tagad Baidenu (vai Harisu, ja Baltais nams viņai galu galā tiks mantojumā) gaisa ļoti smaga izvēle:
- Sākt nopietni izģērbt superbagātos, īstenojot savu (un ne tikai savējo) vēlētāju prasību;
- Pēc tradīcijas imitēt cīņu ar eliti un realitātē pamest saviem vēlētājiem kaulu – tos pašus baltos konservatorus, ko vēl gleznaini un triumfāli apspiedīs par labu daudzkrāsainajām minoritātēm.
Ļoti ticams, ka Baidena/Harisas administrācija imitēs visu privileģēto bezkaislīgu apspiešanu. Rezultātā, kā parasti, pa ādu dabūs kūstošā baltā vidusšķira. Tas būtu Harisas interesēs: ļoti ticams, ka nākamajās vēlēšanās, pat ja Baidens vēl būs dzīvs, par demokrātu lokomotīvi kļūs viņa, un viņai, pēc The Guardian izteikuma, būs vieglāk vadīt "postbalto Ameriku". Tātad atlikušo "balto" Ameriku, apmēram pusi valsts vēl būs jāpiespiež pie sienas, lai tai nebūtu ne mazāko iespēju atgūt varu.
Nonīkusī "baltā" (patiesībā tā gan arī ir daudzkrāsaina, tikai konservatīva) valsts puse, domājams, to ļoti labi saprot, tāpēc pēdējos mēnešos dara visu iespējamo, lai nelaistu pie varas tagadējos triumfatorus.
Tomēr sadursmē ar "Vašingtonas purvu" ir ciesta sakāve.
Tagad rodas jautājums: vai patiešām tas ir viss? Vai patiešām demonstratīvi un daudzkārt pazemotie trampisti izklīdīs un padevīgi gaidīs, kas viņiem lemts?
Grūti teikt.
Tomēr iepriekš citētā sleja no The New-York Times satur zināmas bailes zemapziņā: ja nu šī šķelšanās ir īsta, nevis teātrāla? Ja nu republikāņi to visu domā nopietni?
Ja nu Savienotās Valstis patiešām saraustīs gabalos?
