Viedoklis

Nepadevīgais Aleksejevs: mani onkuļi bija SS leģionā, taču tas nav iemesls lepoties

© SputnikЛатвийский журналист Юрий Алексеев
Латвийский журналист Юрий Алексеев - Sputnik Latvija, 1920, 25.04.2022
Sekot līdzi rakstam
Yandex newsTelegram
Nežēlastībā kritušais žurnālists Jurijs Aleksejevs intervijā Sputnik pastāstīja, ka no mammas puses viņš ir latvietis un viņa ģimenē bijuši leģionari, kas karojuši Vācijas pusē.
RĪGA, 25. marts — Sputnik, Aleksejs Stefanovs. Nu jau visā pasaulē ir dzirdēts, ka 16. martā Latvijas galvaspilsētas centrā maršē SS latviešu leģiona veterāni un viņu piekritēji. Tiesa, pandēmijas laikā nacistu gājienu mīļotāji bija spiesti divas reizes atlikt parādes.
Šogad iekšlietu ministre Marija Golubeva aicināja atlikt svētkus – viņai šķita, ka Krievijas speciālās operācijas Ukrainas demilitarizācijai un denacifikācijai laikā to darīt nevajadzētu.
Управление ФСБ по Омской области рассекретило документы военной контрразведки Смерш - Sputnik Latvija, 1920, 16.03.2022
Krievijā
Bendes no latviešu SS leģiona stāstīja, kā nacisti slepkavojuši bērnus
Taču ministri neuzklausīja – Rigas dome atļāva gājienu "Daugavas vanagu" Limbažu nodaļai SS latviešu leģionāru piemiņai. Savukārt Latvijas Antinacistiskajai komitejai mītiņu Vecrīgā aizliedza.
Jo interesantāk šķita uzzināt, ka represētā krievu žurnālista Jurija Aleksejeva (vienā safabricētā lietā viņam piespriests cietumsods uz 14 mēnešiem, otrā, tādā pašā safabricētā lietā, draud 5-12 gadus ilgs cietumsods) ģimenē arī ir savi "skeleti skapī", un viņa oponentus tie nepriecēs.

1944. gadā neviens negribēja karot

"Daudzus latviešus, kuri mani uzskata par krievu šovinistu, šokēs ziņa, ka esmu ne tikai uz pusi latvietis, un latviešu kultūra man tuva, pateicoties manai mammai, latvietei, turklāt mūsu ģimenē arī bija savi SS leģionāri. Piemēram, mans onkulis Valdis, mammas brālis, 1944. gadā tika iesaukts tajā pašā latviešu leģionā," stāsta Jurijs Aleksejevs,
Viņš uzskata, ka ir svarīgi atšķirt leģionārus. Bija latviesši, kuri līdz ar vāciešu atnākšanu sāka pieteikties brīvrpātīgajos soda bataljonos. Un darīja tādas lietas, "par ko jāsoda ar nāvi uz vietas – slepkavoja Baltkrievijas, Smoļenskas apgabala iedzīvotājus, šāva no sirds, it īpaši ebrejus". Taču bija arī ar varu iesauktie.
Latvijas iekšlietu ministre Marija Golubeva  - Sputnik Latvija, 1920, 13.03.2022
Latvijā
Ziedus nolikt var: iekšlietu ministre pauda viedokli par gaidāmajiem pasākumiem
"1944. gadā, kad vācieši saprata, ka viņiem pēdas svilst – jau bija aiz muguras Staļingrada un Kurska, - vajadzēja vismaz kaut ko likt ierindā. Tad sāka iesaukt latviešus. Mammai 1944. gadā bija 14 gadi, viņas brālim Valdim – 18. Viņš saņēma pavēsti. Tā nu vecmāmiņa ar vectētiņu, mamma ar brāli februārī sēž pie galda lauku mājā dziļā provincē – Valmieras rajonā, un domā, ko iesākt. Noslēpt Valdi vai laist armijā. Ziema, sals, noslēpties nav iespējams fiziski," mammas stāstu atcerējās žurnālists.
Ja Valdis nebūtu ieradies iesaukuma punktā, viņam noteikti būtu atbraukuši pakaļ. Bija bezjēdzīgi slēpties pagrabā, līdz tuvākajām mājām – trīs kilometri, zemnīcu mežā neizraksi – ziema. Turklāt, ja vācieši nebūtu atraduši Valdi mājās, viņi varēja represēt visu ģimeni.
"Tad onkulis teica, ka variantu nav – jāiet, un tad kā būs, tā būs. Valdis prata vadīt mašīnu, tāpēc nonāca saimniecības daļā. Un burtiski divas nedēļas vēlāk viņa mašīna uzsprāga uz pašu vāciešu mīnas. Viņš zaudēja kāju, aci, bija bojāta plauša. Viņš nonāca hospitāli. Viņam karš bija galā. Tā nu onkulis mitinājās pa hospitāļiem, kamēr pēc kara beigām nonāca amerikāņu okupācijas zonā, no turienes – Amerikā. Tur nodzīvoja visu atlikušo dzīvi, nomira 90. gadu sākumā," turpināja Aleksejevs.
1944. gadā tikai totāls idiots varēja brīvprātīgi iet cīnīties par Hitleru, saka žurnālists. Nepareizā brīdī nonāca nepareizā vietā, tomēr "manam latviešu onkulim paveicās – palika dzīvs un nepiedalījās karā."
Nacionālistu gājiens Kijevā   - Sputnik Latvija, 1920, 06.03.2022
Viedoklis
Eiropa baidās no denacifikācijas

Cīnījās pret Staļinu? Meli!

"Valdonkulis nebija vienīgais leģionārs manā ģimenē. Klasisks piemērs – visi otrās pakāpes onkuļi, Artūrs un Alfrēds. Artūrs 1940. gadā devās Sarkanajā armijā kā brīvprātīgais. No kara atgriezās kā majors, visas krūtis ordeņos. Tiesa, bija ievainojumi, desantnieks, izlūku bataljona komandieris, staigāja pa ienaidnieka aizmuguri. Bet viņa jaunāko brāli Alfrēdu 1944. gadā iesauca vācieši. Un viņš mazliet pakaroja. Tāds bija divu brāļu liktenis: viens atgriezās kā varonis, pat grāmatā pieminēts, bet otrs nekādu slavu neguva," stāsta Aleksejevs.
Pēc viņa domām, šīs vēstures lappuses ir traģiskas, taču svētku pasākumi 16. martā – cinisma kalngali. "Tagad, kad latvieši to svin kā svētkus, es saviem latviešu radiniekiem saku: ja tā ir piemiņas diena puikām, kuri ne par ko gāja bojā svešā karā, tas ir normāli, bet ja jūs viņus pataisāt par varoņiem – tie jau ir murgi."
"Es varu saprast jauniesauktos, ar varu leģionā ierautos puikas, kam vajag karot par kaut kādu Hitleru, kurš viņiem vispār nebija vajadzīgs. Viņus sadzina frontē un sameta gaļasmašīnā. Viņi ir upuri. Par upuriem esmu gatavs pacelt glāzīti piemiņai – no maniem latviešu tuviniekiem daudzi gāja bojā tajā karā. Pie tam viņi karoja abās pusēs. Ne tikai tie onkuļi, par ko stāstīju, bet arī citi – mana latviešu ģimene ir liela. Ja puikas no SS latviešu leģiona ir varoņi, kur tad viņi ir varoņi? Varoņi elles karā par Sātanu?" vaicā žurnālists.
Tūlīt par viņš piebilda, ka mūsdienu latviešu ideoloģijā klāstīts, ka "SS latviešu leģiona karavīri ir cīnījušies pret asiņaino Staļinu". Nekā tamlīdzīga. Meli! Tie puikas nemaz negribēja karot. Viņi sēdēja mājās un sapņoja, kaut karš beigtos bez viņiem," ir pārliecināts Jurijs Aleksejevs.
Audriņu iedzīvotāja Varvara Vasiļjevna - Sputnik Latvija, 1920, 10.01.2022
Latvijā
Ģimene bija liela, nošāva visus: Audriņu iedzīvotāja par 1942. gada traģēdiju

Eiropa atbalsta nacisma idejas? Lai tad pati strēbj putru

Mūsdienu ideologi pūlējās salietēd latviešus ap nacisma glorifikāciju. Nekas neiznāca. Žurnālists stāsta, ka latvieši pamet valsti ātrāk nekā krievi. 80. gadu beigās Latvijā bija apmēram 3 miljoni cilvēku, bet tagad, pat pēc optimistiskām aplēsēm, nesanāks ne divi miloni. Pie tam parsvarā tie ir vidēja vecuma ļaudis un pensionāri – viņi vienkārsi nav gatavi mainīt dzīvi.
"Latviešiem ir tādi Kapu svētki. Laba tradīcija, man patīk. Augusta pirmajā svētdienā latvieši pulcējas savu senču kapos. Man arī ir tādi kapi, kur apglabāta mana vecmāmiņa, vecvecmāmiņa, vecvectēvs un tā tālāk. Netālu no Igaunijas robežas – Rūjienā. Burvīga, klusa vieta. Un tikai pirms desmit gadiem tur sabrauca kādi 150 mani radinieki," atceras Aleksejevs.
Pēc tradīcijas vispirms pēc kārtas notika dievkalpojumi: katoļu, literāņu, pareizticīgo. Pēc tam visi gāja uz ozolu birzi, izklāja segas, lika cienastus, dzērienus. Atcerējās senčus, stāstīja, kā kurš dzīvo.
"Pēdējo reizi tajos kapos biju pirms septiņiem gadiem, kad vēl mana mamma bija dzīva, - turpina Aleksejevs. – Tur sanāca kopā tikai 15 sirmgalves. Es prasu: bet kur tad mans pudeles brālis Gunča? – Viņš ir Zviedrijā. – Bet kur Aika (Aivars – red.)? – Īrijā. Un tā tālāk. Un te viena vecenīte saka: "Bet man, re, kompjūteru uzdāvināja, es tagad ar viņiem pa "Skaipu" runājos. Tikai mazbērni nerunā latviski, tikai angliski. Bet es viņus nesaprotu." Un citas arī nopūšas un stāsta to pašu."
SS leģionāru gājiens Rīgā - Sputnik Latvija, 1920, 04.12.2021
Pasaulē
Beļģijā uzstādītais piemineklis latviešu leģionāriem atzīts par kaitīgu
Pēc Jurija Aleksejeva domām, protams, nedrīkst ignorēt leģionāru kaunpilno gājienu. Tikai nav vērts arī pārspīlēt to raganu danču nozīmi. Jauniešiem skalo smadzenes no bērnudārza, stāsta par šausmīgo tirānu Staļinu, par "miernesi" Hitleru, kurš esot palīdzējis latviešiem cīnīties par neatkarību. Bet tie jaunieši tik tikko sagaida skolas beigas un jau brauc prom uz ārzemēm. Un tagad jau Eiropai vajadzētu pārdzīvot par to, ar kādu putru galvās pie viņiem brauc topošie jaunie pilsoņi.
Ziņu lente
0