https://sputniknewslv.com/20220110/gimene-bija-liela-nosava-visus-audrinu-iedzivotaja-par-1942-gada-tragediju-19937174.html
Ģimene bija liela, nošāva visus: Audriņu iedzīvotāja par 1942. gada traģēdiju
Ģimene bija liela, nošāva visus: Audriņu iedzīvotāja par 1942. gada traģēdiju
Sputnik Latvija
Kauns un līdzjūtība – šķiet, patlaban Latvijā ta ļoti trūkst. Atbaidošākās vēstures lappuses no arhīviem izplēš. Viena no tām – Audriņu ciema traģēdija... 10.01.2022, Sputnik Latvija
2022-01-10T17:05+0200
2022-01-10T17:05+0200
2022-01-11T22:41+0200
latvijā
latvija
otrais pasaules karš
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/01/06/14969560_0:257:2731:1793_1920x0_80_0_0_bdb7a88149938652f68516cee577b9f0.jpg
Nacistu "izdedzinātās zemes" politikas dēļ okupētajās Padomju Savienības teritorijās iznīcināti tūkstošiem apdzīvotu vietu, iedzīvotājus apšāva un sadedzināja dzīvus. Tagad Latvijā to cenšas neatsaukt atmiņā – mūsdienu ideoloģijā tas nav aktuāli, pastāstīja Andrejs Tatarčuks.Viens no rietumvalstu vadošajiem speciālistiem Holokausta un genocīda jautājumos, jaunlaiku vēstures profesors Bernes universitātē Hanss Kristiāns Gerlahs norādīja, ka 70% civiliedzīvotāju slepkavību PSRS okupācijas gados nav pastrādājuši vācieši, pat ne vācu Einsatzgruppen. Galvenie bendes – palīgpolicijas Hilfspolizei vienības, ko veidoja vietējie brīvprātīgie, tādi, kā Rīgas geto bende Viktors Arājs un kādreizējais latviešu varonis – aviators Herberts Cukurs."Esmu noteicis sekojošu sodu"Ciemu dedzināšana un padomju cilvēku slepkavības – tā bija ne tikai baltkrievu Hatiņas ciema traģēdija, ko 1943. gadā kopā ar visiem 149 iedzīvotājiem iznīcināja 118. ukraiņu Schutzmannschaft bataljons, ko komandēja hauptmanis Hanss Velke, 1936. gada Berlīnes Olimpiskais čempions lodes grūšanā, un vācu SS oberfīrera Oskara Dirlevangera bataljons – noziedznieki, slepkavas un bendes, pati briesmīgākā SS zonderkomanda. Nacistiskais terors pret civiliedzīvotājiem bija baismīgs: Baltkrievijas zemē okupācijas gados sagrautas un iznīcinātas 9200 apdzīvotas vietas. 628 baltkrievu ciemi noslaucīti no zemes virsas kopā ar iedzīvotājiem. 186 no tiem nav spējuši atdzimt, pat bērni tur nebija palikuši. Novgorodas apgabalā nodedzinātā 1874 ciemi, Staroruses rajonā – 306 apdzīvotas vietas. Starptautiskais kongress "Aktuelles Forum" liecina, ka PSRS iznīcinātas 1710 pilsētas un vairāk nekā 70 tūkstoši ciemu.Okupācijas varasiestādes Ostlandes reihskomisariāta teritorijā pielietoja izdedzinātās zemes taktiku atbilstoši nacistu plānam "Ost" no 1941. gada – Baltkrievijas rietumos, kas bija iekļauti reihskomisariātā SS obergrupenfīrera un SD policijas ģenerāļa Frīdrija Ekelna vadībā cilvēku mājas sāka liesmot 1941. gada rudenī. Latvijā tas notika 1942. gada 2. janvārī – Audriņu ciems Rēzeknes pagastā tika iznīcināts pēc Daugavpils gebitskomisāra Frīdriha Švunga pavēles no 1941. gada 21. decembra. Reihskomisariāta "Ostland" drošības policijas priekšnieks SS oberšturmbanfīrers Eduards Štrauhs kā Einsatzkommande vadītājs šo pavēli apstiprināja, un Rēzeknes apkaimē tika izlīmēti paziņojumi:"Esmu noteicis sekojošu sodu:a) noslaucīt no zemes virsas Audriņu ciemu,b) arestēt Audriņu ciema iedzīvotājus,c) 30 vīriešu dzimuma Audriņu ciema iedzīvotājus 1942. gada 4. janvārī publiski nošaut Režices pilsētas (Rēzeknes) tirgus laukumā."Tas notika mūsu zemēAudriņu traģēdijā nav runa ne par kaunu, ne nožēlu. Tā rāda, cik ātri cilvēkos pazuda cilvēcība, neatstājot dvēselē neko. 1941. gada nogalē viena no ciema iedzīvotājām Aņisja Glušņeva noslēpa pie sevis dēlu – sarkanarmieti un piecus viņa biedrus, kam izdevās bēgt no Rēzeknes karagūstekņu nometnes. Pirms tam Aņisja sastrīdējās ar Akuļinu Rogovu no netālā Zarečjes ciema par nošauto Rēzeknes ebreju mantību – apģērbu, traukiem citiem lētiem sadzīves priekšmeriem. 18. decembrī Rēzeknes policijas 2. iecirkņa policisti Ludboržs un Uļjanovs pēc Rogovas ziņojuma ieradās Glušņevas mājā. Bēgļi sāka šaut, Ludboržs tika nogalināts, Uļjanovam izdevās aizbēgt. Tajā pašā dienā policisti ar 33 gadus veco kapteini Boļeslavu Maikovski ielenca Glušņevas būdu, sagrāba Aņisju un viņas jaunāko dēlu Vasiliju. Maikovskis viņus spīdzināja, taujāja, kurp bēgļi aizgājuši. Policistu grupa devās pārmeklēt mežu, bet 21. decembrī apšaudē zaudēja vēl trīs cilvēkus. Tikai 31. decembrī policistiem izdevās panākt, ielenkt un iznīcināt Glušņeva grupu.Četru nošauto policistu dēļ tika noslepkavoti visi audriņieši. Kapteinis Maikovskis un viņa priekšnieks no Rēzeknes pagasta policijas pārvaldes majors Alberts Eihelis ziņoja par incidentu Frīdriham Švungam un Eduardam Štrauham. Tika nolemts nāves sodu izpildīt demonstratīvi: 22. decembrī Audriņu zemniekus savāca ciemā, pēc tam pajūgos nogādāja Rēzeknes cietumā. 1942. gada 2. janvārī policisti ar Eiheli un Maikovski priekšgalā vienlaikus pēc signāla aizdedzināja visas 42 Audriņu mājas – pie katras bija nostādīti policisti ar lāpām. Nākamajā dienā iedzīvotājus izveda no cietuma un nogādāja pie Ančupānu pakalniem apmēram piecu kilometru attālumā no Rēzeknes nomales. Bedres-kapi bija jau izrakti – iepriekš te apšāva ebrejus. Ar ložmetēju Mg-34, uzstādītu ērtā namiņā iepretim bedrei, šāva policisti no Maltas ciema ar Haraldu Puntuli vadībā. Par pasākuma organizāciju atbildīgs bija vietējais komendants – bijušais Latvijas armijas kapteiņleitnants Aleksandrs Mačs. Bet 4. janvārī tirgus laukumā Rēzeknē nošāva 30 vīriešus. Bijušais ulmaņlaiku aizsargs Puntulis ar pistoli noslepkavoja ievainotos. Par tik akurātu darbu viņu vēlāk iecēla Daugavpils galvas amatā.Starp bendēm redzami latviešu vārdi un uzvārdi, daudz ir arī krievu un poļu: civiliedzīvotāju nāvessodam etniski raibajā Latgalē nebija nekādas etniskas nokrāsas. Bendēm tautības nav, taču tas nav galvenais. Savā ikdienišķumā necilvēciskās masu slepkavības, kurās kaimiņš nogalināja kaimiņu, tautietis – tautieti. Vienaldzīgi, it kā būtu odu nositis. Vienai no Audriņu sievietēm cietumā piedzima bērns. Pirms nāvessoda māte pūlējās viņu paslēpt lupatās kapa malā, izglābt. Jaundzimušo pamanīja vecākais policists Smiltnieks un izšāva. Liecinieks J. Klapars atcerējās, kā Smiltnieks par to lielījies.Pēdējā no AudriņiemVarvara Vasiļjevna dzimusi Audriņu kaimiņciemā, kur dzīvoja viņas mātes ģimene. Viņu akmens māja izrādījās vienīgā, kas nesadega 1942. gada 2. janvārī. Māja stāv iepretim piemineklim, sieviete to redz pa logu. Piemiņas iela 1. Viss ciems aiz šīs mājas tika nodedzināts. No jauna to uzbūvēja tikai miera laikā, Padomju Savienības gados."Mana mamma apprecējās un pārcēlās uz dzīvi vīra ciemā, bet visi manējie palika te, Audriņos, - viņa stāsta. – Ģimene bija liela, astoņi cilvēki. Visus nošāva Ančupānu mežā. Es piedzimu 1943. gadā, un pēc kara liecinieki stāstīja, kā te bija – policisti no Rēzeknes vāca mantas pa mājām, dzēra samogonu un kāva lopus. Visus cilvēkus sadzina šķūnī, pēc tam pajūgos veda uz cietumu. Bet mans tētis karoja Latviešu strēlnieku korpusā un gāja bojā, atbrīvojot Madonu 1944. gadā, viņš uzsprāga uz mīnas. Tā mēs dzīvojām un mirām. Man ir viena meita, dzīvo Rēzeknē, bet šī ir mūsu ģimenes māja, liela un pamatīga, ar divām ieejām, es negribu to pamest."Latgaļu ciema traģēdiju ik gadus atsauc atmiņā Latvijas sociālistiskā partija – tā ir tradīcija, ko nav pārtraukusi arī ārkārtējā epidemioloģiskā situācija. Tikai autobusu vietā no Rīgas, Rēzeknes un Ludzas brauca mašīnās, divatā, ievērojot sociālo distanci un medicīnas maskās. Audriņos, Ančupānu mežā un Rēzeknes tirgus laukumā pie granīta plāksnes ar trīsdesmit nošauto vīriešu vārdiem guļ ziedi. Starp uzvārdiem gandrīz puse – Glušņevi. Tā bija liela dzimta."Pirms dažiem gadiem Latvijas valsts godāja piemiņu – memoriālu Ančupānu mežā apmeklēja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, stāvēja zemessargu godasardze. Tagad ir smagāk – Eiropas parlamenta rezolūcija nosaukusi Padomju Savienību par Otrā pasaules kara iniciatoriem līdz ar nacistisko Vāciju, lai arī Čehoslovākiju vērmahts okupēja jau 1939. gadā, un Anglija, Francija, ASV neiebilda, protestēja vienīgi Padomju Savienība. EP rezolūcija, kas iekļauj veselu virkni vēstures sagrozījumu, vēl vairāk kurina propagandu – agrākie notikumi tiek nosaukti par "Kremļa revanšismu".Vairāk nekā 11 miljonus cilvēku, mierīgo padomju cilvēku, ieskaitot simtiem tūkstošu latviešu, ko okupācijas gados nogalināja nacisti un kolaboracionisti, tagad mēģina aizmirst. Pat neliešu Puntuļa, Maikovksa, Eiheļa un citu slepkavu vārdus, kuri nogalināja savus tautiešus, mēģina padarīt baltus, atsaucoties uz VFR, Kanādas un ASV izmeklēšanas viedokli – sak, FIB nav atraduši pierādījumus, kas apliecinātu šo emigrantu vainu Audriņu iedzīvotāju genocīdā. Taču mēs, mūsu biedri no Ludzas un Rēzeknes, katru gadu esam šeit – tas ir svarīgi, lai saglabātu sirdsapziņu," iepriekš pie memoriāla Ančupānu mežā teica sociālistu partijas priekšsēdētājs Vladimirs Frolovs.1965. gadā VEF Kultūras pilī tiesas procesā par masu slepkavību Audriņos, par masu slepkavībām un Holokaustu Rēzeknē, Maltā, Kaunātē, Viļākā, Ludzā, Riebiņos, citās Latvijas pilsētās un ciemos, uz apsūdzēto sola nebija visu nāvessoda dalībnieku. Policisti Basankovičs un Krasovskis nošauti pēc tiesas lēmuma, Vaičukam piespriests ieslodzījums stingra režīma labošanas darbu kolonijā uz 15 gadiem. Taču viņi bija vienkārši izpildītāji – tie, kas kāva un cepa cūkas, dzēra samogonu ciemā un pēc tam veda tautiešus uz nošaušanas vietu. Maikovskis, Puntulis un Eihelis aizbēga uz rietumiem. Viņiem piesprieda aizmugurisku nāves sodu. DS un Einsatzkommande 2 komandieris oberšturmbanfīreram Eduardam Štrauham Nirnbergas tribunāls piesprieda nāves sodu, taču viņš sajuka prātā un nomira cietumā. Oberfīreru Oskaru Dirlevangeru cietumā Altshauzenē līdz nāvei piekāva apsargi – poļi no ģenerāļa Šarla de Golla korpusa sastāva divas dienas pirms nacistiskās Vācijas kapitulācijas. Obergrupenfīrers Frīdrijs Ekelns tika pakārts 1946. gadā Rīgā, Uzvaras laukumā pēc kara tribunāla lēmuma.Parasts revanšismsAudriņu ciema bojāejas apstākļi daiļrunīgi atklāti padomju dokumentālajā filmā "Vilkači", kas stāsta par Latvijas soda vienību lomu masu slepkavību organizācijā. 1965. gadā pēc tiesas pār bendēm VEF KN, pēc Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera, režisora Herca Franka scenārija Rīgas kinostudija uzņēma dokumentālo īsfilmu "Spriedums nav pārsūdzams".Mūsdienās filma raisījusi zināmu kritiku. Okupācijas muzeja vietnē lasāms žurnālista Viestura Sprūdes raksts, kurā paustas pārsteidzošas ziņas:"Šovinistiski noskaņotie komentētāji sižetu (Audriņu iedzīvotāju genocīdu, kas neitrāli nodēvēts par "Rēzeknes policistu prāvu") uzskata par "pierādījumu" latviešu "fašistu dabai" un tamlīdzīgi"."Diemžēl jāsecina, ka Rēzeknes apriņķa Audriņu iedzīvotāju iznīcināšanu PSRS pagātnē un Krievija tagadnē izmanto klajai propagandai pret latviešiem," raksta autors. Interesanti gan būtu uzzināt, kas par latvieti bija policistu komandieris polis Boļeslavs Maikovskis vai ierindas šucmanis Uļjanovs?Tālāk rakstā gluži kā štancēts un kārtējo reizi iegalvots: "PSRS un LPSR propaganda latviešu saistību ar nacistiskās okupācijas režīma laikā reāli izdarītiem noziegumiem savija ar klajiem izdomājumiem. Galvenokārt tas tika darīts, lai nomelnotu latviešu trimdu rietumvalstīs. Latviešu trimdas organizācijas aktīvi iestājās pret Latvijas okupāciju, tā iespaidojot mītnes zemju sabiedrisko domu un politiķu lēmumus. Tādēļ padomju propaganda centās gan Latvijā, gan ārvalstīs parādīt gandrīz katru trimdā dzīvojošu latvieti kā nacistu līdzskrējēju."Starp citu, raksts Okupācijas muzeja vietnē tapis ar Kultūras ministrijas atbalstu. Interesanti, ko par to būtu teicis Latvijas Kultūras akadēmijas goda doktors, Eiropas kinoakadēmijas loceklis Hercs Franks, kurš patiesībā septiņus gadus pēc aiziešanas viņsaulē pataisīts par "propagandistu"? Kauns un cilvēcība – droši vien šo īpašību trūkums mūsu valstī kļūst aizvien asāks, ja pat Kultūras ministrija maigi kulturizē kolaboracionismu un genocīdu. Audriņu traģēdija mums visiem ir jāpatur prātā, kungi un kundzes. Lai nekas tamlīdzīgs nekad vairs neatkārtotos.
https://sputniknewslv.com/20220104/alta-atklaja-ka-psrs-uzzinaja-par-hitlera-planiem-sakt-karu-19885569.html
https://sputniknewslv.com/20211209/vacija-skaidro-kapec-nav-pieticis-speku-uzvaret-krievus-19506625.html
https://sputniknewslv.com/20211129/teherana-43-ko-pasaulei-deva-stalina-cercila-un-ruzvelta-tiksanas-19392521.html
https://sputniknewslv.com/20211118/vaciesi-vienkarsi-neatnaca-ta-welt-skaidroja-vermahta-sakavi-pie-maskavas-19249974.html
https://sputniknewslv.com/20211113/krievijas-fdd-publicejis-zinas-par-vermahta-slepkavu-noziegumu-izmeklesanu-19172073.html
latvija
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2022
Andrejs Tatarčuks
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/735/42/7354207_0:0:353:353_100x100_80_0_0_fe94a653dae4eef1be9b6f012b7be04b.jpg
Andrejs Tatarčuks
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/735/42/7354207_0:0:353:353_100x100_80_0_0_fe94a653dae4eef1be9b6f012b7be04b.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Andrejs Tatarčuks
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/735/42/7354207_0:0:353:353_100x100_80_0_0_fe94a653dae4eef1be9b6f012b7be04b.jpg
latvija, otrais pasaules karš
latvija, otrais pasaules karš
Nacistu "izdedzinātās zemes" politikas dēļ okupētajās Padomju Savienības teritorijās iznīcināti tūkstošiem apdzīvotu vietu, iedzīvotājus apšāva un sadedzināja dzīvus. Tagad Latvijā to cenšas neatsaukt atmiņā – mūsdienu ideoloģijā tas nav aktuāli, pastāstīja Andrejs Tatarčuks.
Viens no rietumvalstu vadošajiem speciālistiem Holokausta un genocīda jautājumos, jaunlaiku vēstures profesors Bernes universitātē Hanss Kristiāns Gerlahs norādīja, ka 70% civiliedzīvotāju slepkavību PSRS okupācijas gados nav pastrādājuši vācieši, pat ne vācu Einsatzgruppen. Galvenie bendes – palīgpolicijas Hilfspolizei vienības, ko veidoja vietējie brīvprātīgie, tādi, kā Rīgas geto bende Viktors Arājs un kādreizējais latviešu varonis – aviators Herberts Cukurs.
"Esmu noteicis sekojošu sodu"
Ciemu dedzināšana un padomju cilvēku slepkavības – tā bija ne tikai baltkrievu Hatiņas ciema traģēdija, ko 1943. gadā kopā ar visiem 149 iedzīvotājiem iznīcināja 118. ukraiņu Schutzmannschaft bataljons, ko komandēja hauptmanis Hanss Velke, 1936. gada Berlīnes Olimpiskais čempions lodes grūšanā, un vācu SS oberfīrera Oskara Dirlevangera bataljons – noziedznieki, slepkavas un bendes, pati briesmīgākā SS zonderkomanda. Nacistiskais terors pret civiliedzīvotājiem bija baismīgs: Baltkrievijas zemē okupācijas gados sagrautas un iznīcinātas 9200 apdzīvotas vietas. 628 baltkrievu ciemi noslaucīti no zemes virsas kopā ar iedzīvotājiem. 186 no tiem nav spējuši atdzimt, pat bērni tur nebija palikuši. Novgorodas apgabalā nodedzinātā 1874 ciemi, Staroruses rajonā – 306 apdzīvotas vietas. Starptautiskais kongress "Aktuelles Forum" liecina, ka PSRS iznīcinātas 1710 pilsētas un vairāk nekā 70 tūkstoši ciemu.
Okupācijas varasiestādes Ostlandes reihskomisariāta teritorijā pielietoja izdedzinātās zemes taktiku atbilstoši nacistu plānam "Ost" no 1941. gada – Baltkrievijas rietumos, kas bija iekļauti reihskomisariātā SS obergrupenfīrera un SD policijas ģenerāļa Frīdrija Ekelna vadībā cilvēku mājas sāka liesmot 1941. gada rudenī. Latvijā tas notika 1942. gada 2. janvārī – Audriņu ciems Rēzeknes pagastā tika iznīcināts pēc Daugavpils gebitskomisāra Frīdriha Švunga pavēles no 1941. gada 21. decembra. Reihskomisariāta "Ostland" drošības policijas priekšnieks SS oberšturmbanfīrers Eduards Štrauhs kā Einsatzkommande vadītājs šo pavēli apstiprināja, un Rēzeknes apkaimē tika izlīmēti paziņojumi:
"Esmu noteicis sekojošu sodu:
a) noslaucīt no zemes virsas Audriņu ciemu,
b) arestēt Audriņu ciema iedzīvotājus,
c) 30 vīriešu dzimuma Audriņu ciema iedzīvotājus 1942. gada 4. janvārī publiski nošaut Režices pilsētas (Rēzeknes) tirgus laukumā."
Audriņu traģēdijā nav runa ne par kaunu, ne nožēlu. Tā rāda, cik ātri cilvēkos pazuda cilvēcība, neatstājot dvēselē neko. 1941. gada nogalē viena no ciema iedzīvotājām Aņisja Glušņeva noslēpa pie sevis dēlu – sarkanarmieti un piecus viņa biedrus, kam izdevās bēgt no Rēzeknes karagūstekņu nometnes. Pirms tam Aņisja sastrīdējās ar Akuļinu Rogovu no netālā Zarečjes ciema par nošauto Rēzeknes ebreju mantību – apģērbu, traukiem citiem lētiem sadzīves priekšmeriem. 18. decembrī Rēzeknes policijas 2. iecirkņa policisti Ludboržs un Uļjanovs pēc Rogovas ziņojuma ieradās Glušņevas mājā. Bēgļi sāka šaut, Ludboržs tika nogalināts, Uļjanovam izdevās aizbēgt. Tajā pašā dienā policisti ar 33 gadus veco kapteini Boļeslavu Maikovski ielenca Glušņevas būdu, sagrāba Aņisju un viņas jaunāko dēlu Vasiliju. Maikovskis viņus spīdzināja, taujāja, kurp bēgļi aizgājuši. Policistu grupa devās pārmeklēt mežu, bet 21. decembrī apšaudē zaudēja vēl trīs cilvēkus. Tikai 31. decembrī policistiem izdevās panākt, ielenkt un iznīcināt Glušņeva grupu.
Četru nošauto policistu dēļ tika noslepkavoti visi audriņieši. Kapteinis Maikovskis un viņa priekšnieks no Rēzeknes pagasta policijas pārvaldes majors Alberts Eihelis ziņoja par incidentu Frīdriham Švungam un Eduardam Štrauham. Tika nolemts nāves sodu izpildīt demonstratīvi: 22. decembrī Audriņu zemniekus savāca ciemā, pēc tam pajūgos nogādāja Rēzeknes cietumā. 1942. gada 2. janvārī policisti ar Eiheli un Maikovski priekšgalā vienlaikus pēc signāla aizdedzināja visas 42 Audriņu mājas – pie katras bija nostādīti policisti ar lāpām. Nākamajā dienā iedzīvotājus izveda no cietuma un nogādāja pie Ančupānu pakalniem apmēram piecu kilometru attālumā no Rēzeknes nomales. Bedres-kapi bija jau izrakti – iepriekš te apšāva ebrejus. Ar ložmetēju Mg-34, uzstādītu ērtā namiņā iepretim bedrei, šāva policisti no Maltas ciema ar Haraldu Puntuli vadībā. Par pasākuma organizāciju atbildīgs bija vietējais komendants – bijušais Latvijas armijas kapteiņleitnants Aleksandrs Mačs. Bet 4. janvārī tirgus laukumā Rēzeknē nošāva 30 vīriešus. Bijušais ulmaņlaiku aizsargs Puntulis ar pistoli noslepkavoja ievainotos. Par tik akurātu darbu viņu vēlāk iecēla Daugavpils galvas amatā.
Starp bendēm redzami latviešu vārdi un uzvārdi, daudz ir arī krievu un poļu: civiliedzīvotāju nāvessodam etniski raibajā Latgalē nebija nekādas etniskas nokrāsas. Bendēm tautības nav, taču tas nav galvenais. Savā ikdienišķumā necilvēciskās masu slepkavības, kurās kaimiņš nogalināja kaimiņu, tautietis – tautieti. Vienaldzīgi, it kā būtu odu nositis. Vienai no Audriņu sievietēm cietumā piedzima bērns. Pirms nāvessoda māte pūlējās viņu paslēpt lupatās kapa malā, izglābt. Jaundzimušo pamanīja vecākais policists Smiltnieks un izšāva. Liecinieks J. Klapars atcerējās, kā Smiltnieks par to lielījies.
Varvara Vasiļjevna dzimusi Audriņu kaimiņciemā, kur dzīvoja viņas mātes ģimene. Viņu akmens māja izrādījās vienīgā, kas nesadega 1942. gada 2. janvārī. Māja stāv iepretim piemineklim, sieviete to redz pa logu. Piemiņas iela 1. Viss ciems aiz šīs mājas tika nodedzināts. No jauna to uzbūvēja tikai miera laikā, Padomju Savienības gados.
"Mana mamma apprecējās un pārcēlās uz dzīvi vīra ciemā, bet visi manējie palika te, Audriņos, - viņa stāsta. – Ģimene bija liela, astoņi cilvēki. Visus nošāva Ančupānu mežā. Es piedzimu 1943. gadā, un pēc kara liecinieki stāstīja, kā te bija – policisti no Rēzeknes vāca mantas pa mājām, dzēra samogonu un kāva lopus. Visus cilvēkus sadzina šķūnī, pēc tam pajūgos veda uz cietumu. Bet mans tētis karoja Latviešu strēlnieku korpusā un gāja bojā, atbrīvojot Madonu 1944. gadā, viņš uzsprāga uz mīnas. Tā mēs dzīvojām un mirām. Man ir viena meita, dzīvo Rēzeknē, bet šī ir mūsu ģimenes māja, liela un pamatīga, ar divām ieejām, es negribu to pamest."
Latgaļu ciema traģēdiju ik gadus atsauc atmiņā Latvijas sociālistiskā partija – tā ir tradīcija, ko nav pārtraukusi arī ārkārtējā epidemioloģiskā situācija. Tikai autobusu vietā no Rīgas, Rēzeknes un Ludzas brauca mašīnās, divatā, ievērojot sociālo distanci un medicīnas maskās. Audriņos, Ančupānu mežā un Rēzeknes tirgus laukumā pie granīta plāksnes ar trīsdesmit nošauto vīriešu vārdiem guļ ziedi. Starp uzvārdiem gandrīz puse – Glušņevi. Tā bija liela dzimta.
"Pirms dažiem gadiem Latvijas valsts godāja piemiņu – memoriālu Ančupānu mežā apmeklēja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, stāvēja zemessargu godasardze. Tagad ir smagāk – Eiropas parlamenta rezolūcija nosaukusi Padomju Savienību par Otrā pasaules kara iniciatoriem līdz ar nacistisko Vāciju, lai arī Čehoslovākiju vērmahts okupēja jau 1939. gadā, un Anglija, Francija, ASV neiebilda, protestēja vienīgi Padomju Savienība. EP rezolūcija, kas iekļauj veselu virkni vēstures sagrozījumu, vēl vairāk kurina propagandu – agrākie notikumi tiek nosaukti par "Kremļa revanšismu".
Vairāk nekā 11 miljonus cilvēku, mierīgo padomju cilvēku, ieskaitot simtiem tūkstošu latviešu, ko okupācijas gados nogalināja nacisti un kolaboracionisti, tagad mēģina aizmirst. Pat neliešu Puntuļa, Maikovksa, Eiheļa un citu slepkavu vārdus, kuri nogalināja savus tautiešus, mēģina padarīt baltus, atsaucoties uz VFR, Kanādas un ASV izmeklēšanas viedokli – sak, FIB nav atraduši pierādījumus, kas apliecinātu šo emigrantu vainu Audriņu iedzīvotāju genocīdā. Taču mēs, mūsu biedri no Ludzas un Rēzeknes, katru gadu esam šeit – tas ir svarīgi, lai saglabātu sirdsapziņu," iepriekš pie memoriāla Ančupānu mežā teica sociālistu partijas priekšsēdētājs Vladimirs Frolovs.
1965. gadā VEF Kultūras pilī tiesas procesā par masu slepkavību Audriņos, par masu slepkavībām un Holokaustu Rēzeknē, Maltā, Kaunātē, Viļākā, Ludzā, Riebiņos, citās Latvijas pilsētās un ciemos, uz apsūdzēto sola nebija visu nāvessoda dalībnieku. Policisti Basankovičs un Krasovskis nošauti pēc tiesas lēmuma, Vaičukam piespriests ieslodzījums stingra režīma labošanas darbu kolonijā uz 15 gadiem. Taču viņi bija vienkārši izpildītāji – tie, kas kāva un cepa cūkas, dzēra samogonu ciemā un pēc tam veda tautiešus uz nošaušanas vietu. Maikovskis, Puntulis un Eihelis aizbēga uz rietumiem. Viņiem piesprieda aizmugurisku nāves sodu. DS un Einsatzkommande 2 komandieris oberšturmbanfīreram Eduardam Štrauham Nirnbergas tribunāls piesprieda nāves sodu, taču viņš sajuka prātā un nomira cietumā. Oberfīreru Oskaru Dirlevangeru cietumā Altshauzenē līdz nāvei piekāva apsargi – poļi no ģenerāļa Šarla de Golla korpusa sastāva divas dienas pirms nacistiskās Vācijas kapitulācijas. Obergrupenfīrers Frīdrijs Ekelns tika pakārts 1946. gadā Rīgā, Uzvaras laukumā pēc kara tribunāla lēmuma.
Audriņu ciema bojāejas apstākļi daiļrunīgi atklāti padomju dokumentālajā filmā "Vilkači", kas stāsta par Latvijas soda vienību lomu masu slepkavību organizācijā. 1965. gadā pēc tiesas pār bendēm VEF KN, pēc Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera, režisora Herca Franka scenārija Rīgas kinostudija uzņēma dokumentālo īsfilmu "Spriedums nav pārsūdzams".
Mūsdienās filma raisījusi zināmu kritiku. Okupācijas muzeja vietnē lasāms žurnālista Viestura Sprūdes raksts, kurā paustas pārsteidzošas ziņas:
"Šovinistiski noskaņotie komentētāji sižetu (Audriņu iedzīvotāju genocīdu, kas neitrāli nodēvēts par "Rēzeknes policistu prāvu") uzskata par "pierādījumu" latviešu "fašistu dabai" un tamlīdzīgi".
"Diemžēl jāsecina, ka Rēzeknes apriņķa Audriņu iedzīvotāju iznīcināšanu PSRS pagātnē un Krievija tagadnē izmanto klajai propagandai pret latviešiem," raksta autors. Interesanti gan būtu uzzināt, kas par latvieti bija policistu komandieris polis Boļeslavs Maikovskis vai ierindas šucmanis Uļjanovs?
Tālāk rakstā gluži kā štancēts un kārtējo reizi iegalvots: "PSRS un LPSR propaganda latviešu saistību ar nacistiskās okupācijas režīma laikā reāli izdarītiem noziegumiem savija ar klajiem izdomājumiem. Galvenokārt tas tika darīts, lai nomelnotu latviešu trimdu rietumvalstīs. Latviešu trimdas organizācijas aktīvi iestājās pret Latvijas okupāciju, tā iespaidojot mītnes zemju sabiedrisko domu un politiķu lēmumus. Tādēļ padomju propaganda centās gan Latvijā, gan ārvalstīs parādīt gandrīz katru trimdā dzīvojošu latvieti kā nacistu līdzskrējēju."
Starp citu, raksts Okupācijas muzeja vietnē tapis ar Kultūras ministrijas atbalstu. Interesanti, ko par to būtu teicis Latvijas Kultūras akadēmijas goda doktors, Eiropas kinoakadēmijas loceklis Hercs Franks, kurš patiesībā septiņus gadus pēc aiziešanas viņsaulē pataisīts par "propagandistu"? Kauns un cilvēcība – droši vien šo īpašību trūkums mūsu valstī kļūst aizvien asāks, ja pat Kultūras ministrija maigi kulturizē kolaboracionismu un genocīdu. Audriņu traģēdija mums visiem ir jāpatur prātā, kungi un kundzes. Lai nekas tamlīdzīgs nekad vairs neatkārtotos.
