https://sputniknewslv.com/20220125/nedrosibas-garantijas-kapec-nato-saasina-pecpadomju-problematiku-20142274.html
Nedrošības garantijas: kāpēc NATO saasina pēcpadomju problemātiku
Nedrošības garantijas: kāpēc NATO saasina pēcpadomju problemātiku
Sputnik Latvija
Mēģinājumi vilkt paralēles starp pēcpadomju telpas drošību un Ziemeļatlantijas alianses tendencēm tikai palielina konfliktu risku, turklāt apgrūtina valstu... 25.01.2022, Sputnik Latvija
2022-01-25T09:50+0200
2022-01-25T09:50+0200
2022-01-25T09:50+0200
viedoklis
nato
krievija
drošība
politiķi
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/446/45/4464539_0:159:3077:1890_1920x0_80_0_0_f8fa1c5d0457c2ea1f75fdaad4f67b2a.jpg
2022. gada janvāra nogale iezīmējās ar Krievijas un kolektīvo Rietumu intensīvām pārrunām. Diplomāti no ASV, Eiropas Savienības dalībvalstīm un augstu stāvoši NATO ierēdņi pūlas izstrādāt kopīgu viedokli par Maskavas iniciatīvām drošības garantiju jautājumā. Patlaban nav pat ne mazākās iespējas runāt par lielu soli uz priekšu, stāsta Krievijas ĀM Maskavas valsts starptautisko attiecību institūta Starptautisko pētījumu institūta vadošais zinātniskais līdzstrādnieks Sergejs Markedonovs.ASV un to sabiedroto politiskie priekšstāvji atkal un atkal stāsta par "atvērto durvju politiku" NATO, par to, ka Krievijai faktiski nav tiesību aizliegt alianses paplašināšanos.Savukārt no Krievijas puses izskan arguments par to, ka militāro bloku nevar saukt par "demokrātiju apvienību"! Vēl vairāk, valstu tiesības iestāties integrētās apvienībās nevar būt absolūtas. Tām vismaz jāņem vērā spēles dalībnieku intereses, kuri zināmu iemeslu dēļ nevar vai nevēlas pievienoties militārai alianse. Neskatoties uz principiāli atšķirīgajām pamata pozīcijām, ne Krievija, ne Rietumi nesteidz pielikt punktu pārrunās. Maskava gaida rakstisku atbildi uz drošības garantiju iniciatīvu, kā arī Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstu ministru vizītes tālākām konsultācijām ar Krievijas ĀM vadību.Sarežģītas kaimiņattiecībasŠajā pārrunu, komentāru un paziņojumu virknē viegli pamanāms, ka Eiropas svarīgākā prioritāte ir situācija pēcpadomju teritorijā.No vienas puses, ASV un to sabiedrotie cenšas īstenot savdabīgu diplomātisku "norobežošanu", sašaurināt pārrunu tēmas līdz Ukrainai un "Krievijas iebrukuma draudiem". Motīvs ir skaits, - ir vēlme novirzīt sarunu no Eiropas drošības vispārējām problēmām un principiem, runāt par atsevišķu niansi un likt oponentam aizsargāties, attaisnoties, reaģēt, nevis strādāt preventīvi.Tomēr Krievijas acīs svarīga starta pozīcija ir jautājums par drošību tuvākajās ārvalstīs. Bez tā ir grūti runāt arī par citiem aspektiem, kas satrauc Maskavu.Vēl vairāk, divas no trim sistemātiskajām krīzēm attiecībās ar NATO radās pēcpadomju problemātikas dēļ. Atgādināšu: pirmā bija saistīta ar NATO intervenci bijušajā Dienvidslāvijā 1999. gada martā-jūnijā, otrā – ar "piecu dienu karu" Gruzijā, trešā – ar krīzes sākumu Ukrainā un Krimas pāriešanu Krievijas jurisdikcijā. Ņemot vērā to, cik daudzi procesi PSRS un DSFR sabrukumā bija līdzīgi, pēcpadomju problemātikas saikne ar visas Eiropas drošību kļūst vēl nozīmīgāka.Aukstā kara apogeja punktā ASV prezidents Ronalds Reigans pamatoti konstatēja: "Ja mēs nevarēsim aizsargāties [Centrālamerikā], mēs nevaram rēķināties ar uzvaru citviet. Mūsu autoritāte sabruktu, mūsu alianses sabruktu, būtu apdraudēta mūsu dzimtene."Jebkuras valsts acīs kaimiņi ir īpašas intereses zona. 2021. un 2022. gadā Krievija, kam Rietumos parasti pārmet "ietekmes sfēru" un "revizionisma" tendences, patiesībā neko īpaši jaunu nepiedāvā. Pārfrāzējot Reiganu, aptuveni to pašu par Turcijas interesēm Kiprā un Sīrijā varētu teikt Redžeps Tajips Erdogans, bet Narendra Modi – par Indijas ietekmi Šrilanka vai Maldīvās.Ar ko draud NATO ienākšana bijušajā PSRS teritorijā līdztekus aspektiem, ko parasti piemin starptautisko attiecību teorētiķi, izceļot Rietumu ietekmes paplašināšanos? Starp cilvēkiem, kas aizsargā NATO "atvērto durvju politiku", pārsvaru guvis viedoklis par nepieciešamību pilnībā atjaunot Gruzijas, Moldovas un Ukrainas "teritoriālo vienotību".Taču, pat pieņemot tamlīdzīgu nostādni, jāsper nākamais loģiskais solis, jāatzīst vismaz viedokļu atšķirības. Abhāzija, Dienvidosetija, Krima, neatzītās Piedņestras, Luganskas un Doņeckas republikas par savas drošības garantu uzskata Maskavu, nevis Vašingtonu vai Briseli. Ar to ir jārēķinās, lai kāda būtu attieksme pret šo faktu.Kijevas starptautiskā socioloģijas institūta (KSSI) dati par 2021. gada decembri rāda, ka 59,2% iedzīvotāju nobalsotu par Ukrainas iestāšanos NATO, bet 28,1% būtu pret. Jāpiebilst, ka pētījums notika visos valsts reģionos, izņemot Donbasa republikas, turklāt agresīvās informatīvās kampaņas apstākļos, kas gleznaini tēlo Krievijas iebrukuma perspektīvas un Ziemeļatlantijas alianses lomu tā novēršanā. Taču pat tādā situācijā joprojām saglabājas teritoriālā plaisa Ukrainas pozīcijas aspektā (valsts rietumos un centrā ir lielāks NATO integrācijas atbalstītāju skaits, bet austrumos pret to pārsvarā iebilst) un vērā ņemamais negatīvais alianses vērtējums kopumā.Vēl vairāk, agrākie centieni ignorēt šīs šķautnes izprovocēja iekšējus konfliktus vairākās pēcpadomju valstīs un Krievijas iesaistīšanos to iekšējās lietās. No tā izriet ļoti svarīga tēze: ne tikai Krievija, kas nevēlas pieļaut NATO tuvošanos tās robežām, bet arī dažādas iedzīvotāju grupas tās kaimiņvalstīs ir ieinteresētas nodrošināt eiroatlantisko centienu bremzēšanu un atspēkošanu.Ļoti bīstama situācija veidojas, kad iekšējās domstarpības papildina ģeopolitiskās sāncensības faktors un ārēju spēles dalībnieku mēģinājumi izmantot konfrontāciju cīņā par varu. Mēģinājumi vilkt paralēles starp pēcpadomju telpas drošību un Ziemeļatlantijas alianses tendencēm tikai palielina konfliktu risku, turklāt apgrūtina valstu pārtapšanu par pilnvērtīgiem politiskajiem objektiem.Nevis pašmērķis, bet gan grūta mākslaLai cik kritiski tiktu vērtētas optimistiskās cerības par labumiem, ko nesīs iestāšanās NATO, nepietiek ar patētisku noliegumu. Ļoti svarīgi ir diskutēt, piedāvāt alternatīvas. Pie tam tās ir novērojamas gan Gruzijā un Moldovā, gan Ukrainā.Visvienkāršāk ir Moldovai (lai arī tas ir relatīvs vērtējums), kas Konstitūcijas līmenī pasludināta par neitrālu valsti. Protams, attālums no deklarācijas līdz implementācijai ne vienmēr ir liels. Šajā gadījumā būs grūti to saīsināt bez Piedņestras konflikta vispusīgas noregulēšanas, kurā jāņem vērā arī Krievijai labvēlīgās intereses.Starp citu, neitralitāte tiek apspriesta pat Gruzijā, kur 2008. gada janvārī notika referendums par dalību NATO, kas guva iedzīvotāju atbalstu. 2019. gada rudenī partija "Patriotu alianse" (tobrīd – trešā lielākā parlamentā) organizēja pati savu aptauju, kas parādīja: ideju pozitīvi vērtē 64% respondentu. Šodien politiskā spēka iespaids ir mazinājies, un nav zināms, vai nākotnē būs iespējams atkal sasniegt tādus rādītājus. Piedevām aptauja nebija juridiski saistoša.Tomēr par ideju spriež pat pēc 2008. gada notikumiem un tiem sekojušās norobežošanas Dienvidosetijas virzienā. Gruzīnu politiķi (pašlaik - mazākums) pūlas atrast mehānismus attiecību noregulēšanai ar ziemeļu kaimiņu, kā arī ārpolitiskās alternatīvas natocentrismam, kas, drīzāk, veicināja, nevis kavēja Abhāzijas un Dienvidosetijas atzīšanu.Ukrainas ārpusbloku statuss arī redzams valsts ārpolitiskajās diskusijās, lai arī ne partiju programmās un "ģenerālās līnijas" kustībās. Taču pie tā 2019. gada prezidenta vēlēšanās apelēja Jurijs Boiko un galu galā ieņēma ceturto vietu ar 11,68% balsu, būtiski apsteidzot daudzus konsekventus prorietumniekus.Tau, ja arī tādas idejas pēkšņi pārņems ne 10-15% iedzīvotāju, bet lielāko daļu pilsoņu kaimiņvalstī (un vairākos citos pēcpadomju veidojumos), būs grūti saglabāt neitralitāti – praksē, ne kā ideju – bez vienprātības galveno spēles dalībnieku starpā.Šodien daudzi norāda uz Austrijas, Šveices vai Somijas veiksmīgo pieredzi. Šveices pētnieks Olivjē Mēvlijs norāda, ka "neitralitāte kļuva par faktoru, kas ļāva valstij ne tikai izvairīties no iesaistīšanas kādā konfliktā, bet arī deva iespēju sniegt citiem savus tā saucamos "labos pakalpojumus", proti vidutāja un šķīrēja pakalpojumus".Starp citu, Šveice nodrošina Gruzijas un Krievijas kontaktus apstākļos, kad to starpā nav diplomātisko attiecību. Šveices diplomātiem bijusi liela loma pārrunās par KF iestāšanos PTO, saskaņojot Gruzijas pretenziju atcelšanu.Tomēr Šveices neitralitāte bija Vīnes kongresa un "Eiropas koncerta" sistēmas izveides rezultāts. Bet 1955. gadā fiksētā Austrijas neitralitāte būtu mazticama, ja tam nebūtu piekritusi PSRS un ASV, divi Jaltas-Potsdamas miera poli.Pazīstamais dāņu politologs Hanss Mouritcens savā skandalozajā rakstā "Somiskošanas grūtā māksla" teica, ka ceļš, ko Helsinki izvēlējās pēc Otrā pasaules kara, ir mazajām valstīm aktuāls pragmatiskais kurss, nevis orientācija sava prieka labad. Jāpiezīmē, ka šodien gan Austrijā, gan Somijā turpinās sarunas par nepieciešamību un iespējām iestāties NATO (abas valstis jau iestājušās ES). Daži politiķi un eksperti neitralitāti uzskata par kapitulācijas kursu, kas Ukrainai vai Gruzijai mūsdienās nav vēlams.Austriešu speciālists Aleksandrs Dubrovi pamatoti piezīmēja, ka tas nav pašmērķis vai "valsts stratēģijas aizvietotājs". Tomēr, pētnieks turpināja, diskusija par neitralitāti "var kļūt par starta punktu un savdabīgu katalizatoru sarunās par valstiskuma nākotni, polietnisku sabiedrību nacionālajām interesēm un šo valstu lomu reģionā un attiecībās ar starptautisko attiecību galvenajiem locekļiem".Svarīgi tikai tas, lai saruna būtu saturīga, nevis pārvērstos par veco mantru kārtējo atkārtošanu.
https://sputniknewslv.com/20220122/asv-anonseja-lielakas-nato-militaras-macibas-aiz-ziemelu-polara-loka-20111311.html
https://sputniknewslv.com/20220122/krievijas-drosibas-iniciativa-paredz-nato-speku-izvesana-no-bulgarijas-un-rumanijas-20110634.html
https://sputniknewslv.com/20220118/politologs-sizofrenijas-laiki--nato-vaditajs-nesaprot-ko-saka-tacu-teiktajam-tic--20051890.html
https://sputniknewslv.com/20220124/menesis-pagajis-neskaidribas-paliek-drosibas-garantiju-projekta--pirmais-apalais-datums-20125988.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2022
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
nato, krievija, drošība, politiķi
nato, krievija, drošība, politiķi
2022. gada janvāra nogale iezīmējās ar Krievijas un kolektīvo Rietumu intensīvām pārrunām. Diplomāti no ASV, Eiropas Savienības dalībvalstīm un augstu stāvoši NATO ierēdņi pūlas izstrādāt kopīgu viedokli par Maskavas iniciatīvām drošības garantiju jautājumā. Patlaban nav pat ne mazākās iespējas runāt par lielu soli uz priekšu, stāsta Krievijas ĀM Maskavas valsts starptautisko attiecību institūta Starptautisko pētījumu institūta vadošais zinātniskais līdzstrādnieks Sergejs Markedonovs.
ASV un to sabiedroto politiskie priekšstāvji atkal un atkal stāsta par "atvērto durvju politiku" NATO, par to, ka Krievijai faktiski nav tiesību aizliegt alianses paplašināšanos.
Savukārt no Krievijas puses izskan arguments par to, ka militāro bloku nevar saukt par "demokrātiju apvienību"! Vēl vairāk, valstu tiesības iestāties integrētās apvienībās nevar būt absolūtas. Tām vismaz jāņem vērā spēles dalībnieku intereses, kuri zināmu iemeslu dēļ nevar vai nevēlas pievienoties militārai alianse.
Pretējā gadījumā tiek pārkāpts drošības nedalāmības fundamentālais princips, faktiski parādās privileģētu dalībnieku klubs, kuri nosprauž spēles noteikumus visiem pārējiem.
Neskatoties uz principiāli atšķirīgajām pamata pozīcijām, ne Krievija, ne Rietumi nesteidz pielikt punktu pārrunās. Maskava gaida rakstisku atbildi uz drošības garantiju iniciatīvu, kā arī Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstu ministru vizītes tālākām konsultācijām ar Krievijas ĀM vadību.
Sarežģītas kaimiņattiecības
Šajā pārrunu, komentāru un paziņojumu virknē viegli pamanāms, ka Eiropas svarīgākā prioritāte ir situācija pēcpadomju teritorijā.
No vienas puses, ASV un to sabiedrotie cenšas īstenot savdabīgu diplomātisku "norobežošanu", sašaurināt pārrunu tēmas līdz Ukrainai un "Krievijas iebrukuma draudiem". Motīvs ir skaits, - ir vēlme novirzīt sarunu no Eiropas drošības vispārējām problēmām un principiem, runāt par atsevišķu niansi un likt oponentam aizsargāties, attaisnoties, reaģēt, nevis strādāt preventīvi.
Tomēr Krievijas acīs svarīga starta pozīcija ir jautājums par drošību tuvākajās ārvalstīs. Bez tā ir grūti runāt arī par citiem aspektiem, kas satrauc Maskavu.
Vēl vairāk, divas no trim sistemātiskajām krīzēm attiecībās ar NATO radās pēcpadomju problemātikas dēļ. Atgādināšu: pirmā bija saistīta ar NATO intervenci bijušajā Dienvidslāvijā 1999. gada martā-jūnijā, otrā – ar "piecu dienu karu" Gruzijā, trešā – ar krīzes sākumu Ukrainā un Krimas pāriešanu Krievijas jurisdikcijā. Ņemot vērā to, cik daudzi procesi PSRS un DSFR sabrukumā bija līdzīgi, pēcpadomju problemātikas saikne ar visas Eiropas drošību kļūst vēl nozīmīgāka.
Aukstā kara apogeja punktā ASV prezidents Ronalds Reigans pamatoti konstatēja: "Ja mēs nevarēsim aizsargāties [Centrālamerikā], mēs nevaram rēķināties ar uzvaru citviet. Mūsu autoritāte sabruktu, mūsu alianses sabruktu, būtu apdraudēta mūsu dzimtene."
Jebkuras valsts acīs kaimiņi ir īpašas intereses zona. 2021. un 2022. gadā Krievija, kam Rietumos parasti pārmet "ietekmes sfēru" un "revizionisma" tendences, patiesībā neko īpaši jaunu nepiedāvā. Pārfrāzējot Reiganu, aptuveni to pašu par Turcijas interesēm Kiprā un Sīrijā varētu teikt Redžeps Tajips Erdogans, bet Narendra Modi – par Indijas ietekmi Šrilanka vai Maldīvās.
Ar ko draud NATO ienākšana bijušajā PSRS teritorijā līdztekus aspektiem, ko parasti piemin starptautisko attiecību teorētiķi, izceļot Rietumu ietekmes paplašināšanos?
Galveno problēmu slēpj nevis alianses pieaugums, bet gan tas, ka NATO pūlas nostiprināties daudzšķautņainās valstīs, kur dzīvo dažādu tautību cilvēki, turklāt nav noslēdzies nacionālās identitātes veidošanās process, valstīs, kam trūkst pieredzes starptautiskajā darbā un kas atšķirīgi vērtē savas ārpolitiskās perspektīvas.
Starp cilvēkiem, kas aizsargā NATO "atvērto durvju politiku", pārsvaru guvis viedoklis par nepieciešamību pilnībā atjaunot Gruzijas, Moldovas un Ukrainas "teritoriālo vienotību".
Taču, pat pieņemot tamlīdzīgu nostādni, jāsper nākamais loģiskais solis, jāatzīst vismaz viedokļu atšķirības. Abhāzija, Dienvidosetija, Krima, neatzītās Piedņestras, Luganskas un Doņeckas republikas par savas drošības garantu uzskata Maskavu, nevis Vašingtonu vai Briseli. Ar to ir jārēķinās, lai kāda būtu attieksme pret šo faktu.
Kijevas starptautiskā socioloģijas institūta (KSSI) dati par 2021. gada decembri rāda, ka 59,2% iedzīvotāju nobalsotu par Ukrainas iestāšanos NATO, bet 28,1% būtu pret. Jāpiebilst, ka pētījums notika visos valsts reģionos, izņemot Donbasa republikas, turklāt agresīvās informatīvās kampaņas apstākļos, kas gleznaini tēlo Krievijas iebrukuma perspektīvas un Ziemeļatlantijas alianses lomu tā novēršanā. Taču pat tādā situācijā joprojām saglabājas teritoriālā plaisa Ukrainas pozīcijas aspektā (valsts rietumos un centrā ir lielāks NATO integrācijas atbalstītāju skaits, bet austrumos pret to pārsvarā iebilst) un vērā ņemamais negatīvais alianses vērtējums kopumā.
Vēl vairāk, agrākie centieni ignorēt šīs šķautnes izprovocēja iekšējus konfliktus vairākās pēcpadomju valstīs un Krievijas iesaistīšanos to iekšējās lietās. No tā izriet ļoti svarīga tēze: ne tikai Krievija, kas nevēlas pieļaut NATO tuvošanos tās robežām, bet arī dažādas iedzīvotāju grupas tās kaimiņvalstīs ir ieinteresētas nodrošināt eiroatlantisko centienu bremzēšanu un atspēkošanu.
Ļoti bīstama situācija veidojas, kad iekšējās domstarpības papildina ģeopolitiskās sāncensības faktors un ārēju spēles dalībnieku mēģinājumi izmantot konfrontāciju cīņā par varu. Mēģinājumi vilkt paralēles starp pēcpadomju telpas drošību un Ziemeļatlantijas alianses tendencēm tikai palielina konfliktu risku, turklāt apgrūtina valstu pārtapšanu par pilnvērtīgiem politiskajiem objektiem.
Nevis pašmērķis, bet gan grūta māksla
Lai cik kritiski tiktu vērtētas optimistiskās cerības par labumiem, ko nesīs iestāšanās NATO, nepietiek ar patētisku noliegumu. Ļoti svarīgi ir diskutēt, piedāvāt alternatīvas. Pie tam tās ir novērojamas gan Gruzijā un Moldovā, gan Ukrainā.
Visvienkāršāk ir Moldovai (lai arī tas ir relatīvs vērtējums), kas Konstitūcijas līmenī pasludināta par neitrālu valsti. Protams, attālums no deklarācijas līdz implementācijai ne vienmēr ir liels. Šajā gadījumā būs grūti to saīsināt bez Piedņestras konflikta vispusīgas noregulēšanas, kurā jāņem vērā arī Krievijai labvēlīgās intereses.
Starp citu, neitralitāte tiek apspriesta pat Gruzijā, kur 2008. gada janvārī notika referendums par dalību NATO, kas guva iedzīvotāju atbalstu. 2019. gada rudenī partija "Patriotu alianse" (tobrīd – trešā lielākā parlamentā) organizēja pati savu aptauju, kas parādīja: ideju pozitīvi vērtē 64% respondentu. Šodien politiskā spēka iespaids ir mazinājies, un nav zināms, vai nākotnē būs iespējams atkal sasniegt tādus rādītājus. Piedevām aptauja nebija juridiski saistoša.
Tomēr par ideju spriež pat pēc 2008. gada notikumiem un tiem sekojušās norobežošanas Dienvidosetijas virzienā. Gruzīnu politiķi (pašlaik - mazākums) pūlas atrast mehānismus attiecību noregulēšanai ar ziemeļu kaimiņu, kā arī ārpolitiskās alternatīvas natocentrismam, kas, drīzāk, veicināja, nevis kavēja Abhāzijas un Dienvidosetijas atzīšanu.
Ukrainas ārpusbloku statuss arī redzams valsts ārpolitiskajās diskusijās, lai arī ne partiju programmās un "ģenerālās līnijas" kustībās. Taču pie tā 2019. gada prezidenta vēlēšanās apelēja Jurijs Boiko un galu galā ieņēma ceturto vietu ar 11,68% balsu, būtiski apsteidzot daudzus konsekventus prorietumniekus.
Tau, ja arī tādas idejas pēkšņi pārņems ne 10-15% iedzīvotāju, bet lielāko daļu pilsoņu kaimiņvalstī (un vairākos citos pēcpadomju veidojumos), būs grūti saglabāt neitralitāti – praksē, ne kā ideju – bez vienprātības galveno spēles dalībnieku starpā.
Šodien daudzi norāda uz Austrijas, Šveices vai Somijas veiksmīgo pieredzi. Šveices pētnieks Olivjē Mēvlijs norāda, ka "neitralitāte kļuva par faktoru, kas ļāva valstij ne tikai izvairīties no iesaistīšanas kādā konfliktā, bet arī deva iespēju sniegt citiem savus tā saucamos "labos pakalpojumus", proti vidutāja un šķīrēja pakalpojumus".
Starp citu, Šveice nodrošina Gruzijas un Krievijas kontaktus apstākļos, kad to starpā nav diplomātisko attiecību. Šveices diplomātiem bijusi liela loma pārrunās par KF iestāšanos PTO, saskaņojot Gruzijas pretenziju atcelšanu.
Tomēr Šveices neitralitāte bija Vīnes kongresa un "Eiropas koncerta" sistēmas izveides rezultāts. Bet 1955. gadā fiksētā Austrijas neitralitāte būtu mazticama, ja tam nebūtu piekritusi PSRS un ASV, divi Jaltas-Potsdamas miera poli.
Pazīstamais dāņu politologs Hanss Mouritcens savā skandalozajā rakstā "Somiskošanas grūtā māksla" teica, ka ceļš, ko Helsinki izvēlējās pēc Otrā pasaules kara, ir mazajām valstīm aktuāls pragmatiskais kurss, nevis orientācija sava prieka labad. Jāpiezīmē, ka šodien gan Austrijā, gan Somijā turpinās sarunas par nepieciešamību un iespējām iestāties NATO (abas valstis jau iestājušās ES). Daži politiķi un eksperti neitralitāti uzskata par kapitulācijas kursu, kas Ukrainai vai Gruzijai mūsdienās nav vēlams.
Vārdu sakot, neitralitāte nav nekādas brīnumzāles, tā ir iekšējo un starptautisko faktoru sarežģīta kombinācija, individuāla katrai valstij un reģionam.
Austriešu speciālists Aleksandrs Dubrovi pamatoti piezīmēja, ka tas nav pašmērķis vai "valsts stratēģijas aizvietotājs". Tomēr, pētnieks turpināja, diskusija par neitralitāti "var kļūt par starta punktu un savdabīgu katalizatoru sarunās par valstiskuma nākotni, polietnisku sabiedrību nacionālajām interesēm un šo valstu lomu reģionā un attiecībās ar starptautisko attiecību galvenajiem locekļiem".
Svarīgi tikai tas, lai saruna būtu saturīga, nevis pārvērstos par veco mantru kārtējo atkārtošanu.
