https://sputniknewslv.com/20211209/vacija-skaidro-kapec-nav-pieticis-speku-uzvaret-krievus-19506625.html
Vācijā skaidro, kāpēc nav pieticis spēku uzvarēt krievus
Vācijā skaidro, kāpēc nav pieticis spēku uzvarēt krievus
Sputnik Latvija
"Vācijas plāns ielenkt un ieņemt Maskavu ir izgāzies," paziņoja slavenais radio diktors Levitāns 1941. gada 13. decembrī. Nedēļu pēc Sarkanās armijas... 09.12.2021, Sputnik Latvija
2021-12-09T12:58+0200
2021-12-09T12:58+0200
2021-12-09T12:58+0200
viedoklis
psrs
vācija
otrais pasaules karš
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/0c/06/19496568_0:0:3000:1688_1920x0_80_0_0_851dbba4afe519cb02077929f35135d7.jpg
Tiesa, vēsturnieki nav vienisprātis par pretuzbrukuma sākuma dienu. Te nosauc 5. decembri, kad uzbrukumā devās Kaļiņinas fronte, te – 6. decembri, kad vāciešiem uzbruka Rietumu un Dienvidrietumu frontes.Domstarpību iemesls kļūst skaidrs, paskatoties uz karti. Maksimālā uzbrukuma brīdī vācieši ielenca Maskavu puslokā – no ziemeļrietumiem līdz dienvidrietumiem. Plānots bija saņemt pilsētu knaiblēs un noslēgt aplenkuma loku. Par Lielā Tēvijas kara pavērsiena brīdi stāsta RIA Novosti.Taču pretiniekam (šajā gadījumā – PSRS) parādījās iespēja vērst triecienu pa izstieptās frontes flangiem. It īpaši apstākļos, kad uzbrukums izsīkst. Tādu lēmumu pieņēma ģenerālis Žukovs un vērsa virkni triecienu dažādos loka iecirkņos.16. decembrī Hitlers izdeva direktīvu. "Aizsardzības vienību organizēšana... Nodedzināt apdzīvotās vietas! Aizsargāties un cīnīties līdz pēdējam. Brīvprātīgi neatkāpties, ne soli atpakaļ. Turēt fronti līdz pēdējam zaldātam... Komandieriem un virsniekiem, personiski ietekmējot spēkus, darīt visu iespējamo, lai piespiestu viņus noturēt savas pozīcijas un ar fanātisku spītu pretoties pretiniekam, kas izlauzies cauri flangos."Būtisks pretstats vērmahta austrumu kampaņas iepriekšējiem mēnešiem. Vēlāk vācu ģenerāļi atzina, ka šajā gadījumā Hitleram bija taisnība. Viņa "fanātiskā pavēle, kas uzdeva bruņotajiem spēkiem stingri turēties katrās pozīcijās un pašos nelabvēlīgākajos apstākļos", bija saprotama – "Hitlers instinktīvi saprata: jebkāda atkāpšanās pa sniegiem un ledu pēc dažām dienām novedīs pie visas frontes sabrukuma, un tad vācu armiju gaidītu Napoleona Lielās armijas liktenis". Paralēles ar 1812. gadu vāciešu vidū bija populāras. Arī tagad.Šodien vācu avīzēs burtiski vārdu pa vārdam tiek citēti no Austrumu frontes dalībnieku atmiņām smeltie krievu šausmīgā klimata apraksti: vispirms briesmīgas dangas, visi ceļi pārvēršas par neizbraucamu purvu, pēc tam – tikpat briesmīgs sals. Automašīnas un tanki neiedarbojas, lokomotīves nevelk, sagāde sabrūk, par karavīru ciešanām nav pat vērts runāt.Līdz ar to atjaunojas Napoleona ideja: "Tikai termometrs, kļuva par Lielās Armijas bojāejas iemeslu, ne durklis."Protams, klimats Krievijā varētu būt mīkstāks, labāks. Taču ir divi iebildumi. Pirmkārt, no tā cieta ne tikai vācieši, - arī krievi. Ģenerālim Salam ir vienalga. Starp citu, arī 1812. gada kampaņā krievu armija savā it kā triumfālajā gājienā uz robežas pusi cieta smagus zaudējumus – no 130 tūkstošiem līdz Vilno nonāca 27 tūkstoši.Otrkārt, krievu klimats nav nekāds lielais kara noslēpums. Ja vācu komandieri nesarūpēja ziemas formas kareivjiem un ziemas degvielu un smērvielas tehnikai, vainot viņi var tikai sevi, ne Ģenerāli Salu.Tiesa, vācu ģenerāļi vainoja ne tikai klimatu, bet arī vadības kļūdas. Kara sākumā vērmahts pārvietojās trijos virzienos: uz ziemeļiem (Ļeņingrada), uz dienvidiem (Ukraina un Kaukāzs) un uz austrumiem, uz Maskavu. Hitlers nekādi nespēja izlemt, kurš virziens būs galvenais. Kara sākumā, kad priekšrocības bija pieredzējušā un disciplinētā vērmahta pusē, izkliedētie spēki nesagādāja grūtības – to pietika visos virzienos. Taču principiālā kļūda atklājās, tiklīdz spēku sāka trūkt.1941. gada decembra pirmajās dienās vērmahts cieta pirmo nopietno sakāvi visā savas pastāvēšanas laika. Ne tikai pie Maskavas, kur vācu armiju atsvieda 150-200 km attālumā no galvaspilsētas. It kā nemaz tik tālu jau nav.Taču vēl bija pretuzbrukums pie Tihvinas, kas neļāva fašistiem ielenkt Ļeņingradu gluži necaurejamā divkāršā blokādes lokā. Ļeņingradiešu ciešanas bija baismīgas, bada nāve apogeju sasniedza 1942. gada februārī, taču pilsēta noturējās.Vēl bija pretuzbrukums dienvidos. Izdevās atgūt Rostovu pie Donas, notika jūras desanti Sudakā, Koktebelē, Feodosijā, Kerčā.Vairākus ziemas mēnešus iniciatīvu savās rokās turēja Sarkanā armija – arī tas nozīmēja ļoti daudz. Iepriekš tās monopols piederēja vērmahtam.Tomēr lūzuma karā, par ko sapņoja tālredzīgie, vēl nebija. Priekšā vēl bija 1942. gada baismīgā vasara, Dienvidu frontes katastrofa, vācieši pie Staļingradas. Ienaidnieks vēl bija ļoti spēcīgs.Un tomēr toreiz, sniegotajos Piemaskavas laukos pirmo reizi pavīdēja tālās Uzvaras atblāzma. Tumsa vēl negaisa, tikai mazliet izklīda.
https://sputniknewslv.com/20211118/vaciesi-vienkarsi-neatnaca-ta-welt-skaidroja-vermahta-sakavi-pie-maskavas-19249974.html
https://sputniknewslv.com/20211113/krievijas-fdd-publicejis-zinas-par-vermahta-slepkavu-noziegumu-izmeklesanu-19172073.html
https://sputniknewslv.com/20210803/sokeja-vaciesus-kas-liela-mera-ietekmeja-liela-tevijas-kara-iznakumu-17828029.html
vācija
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
2021
Maksims Sokolovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/735/33/7353308_32:0:179:147_100x100_80_0_0_76a32f86673de724132a59e9f1948998.jpg
Maksims Sokolovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/735/33/7353308_32:0:179:147_100x100_80_0_0_76a32f86673de724132a59e9f1948998.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
Maksims Sokolovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/735/33/7353308_32:0:179:147_100x100_80_0_0_76a32f86673de724132a59e9f1948998.jpg
psrs, vācija, otrais pasaules karš
psrs, vācija, otrais pasaules karš
Vācijā skaidro, kāpēc nav pieticis spēku uzvarēt krievus
"Vācijas plāns ielenkt un ieņemt Maskavu ir izgāzies," paziņoja slavenais radio diktors Levitāns 1941. gada 13. decembrī. Nedēļu pēc Sarkanās armijas pretuzbrukuma sākuma.
Tiesa, vēsturnieki nav vienisprātis par pretuzbrukuma sākuma dienu. Te nosauc 5. decembri, kad uzbrukumā devās Kaļiņinas fronte, te – 6. decembri, kad vāciešiem uzbruka Rietumu un Dienvidrietumu frontes.
Domstarpību iemesls kļūst skaidrs, paskatoties uz karti. Maksimālā uzbrukuma brīdī vācieši ielenca Maskavu puslokā – no ziemeļrietumiem līdz dienvidrietumiem. Plānots bija saņemt pilsētu knaiblēs un noslēgt aplenkuma loku. Par Lielā Tēvijas kara pavērsiena brīdi stāsta RIA Novosti. Taču pretiniekam (šajā gadījumā – PSRS) parādījās iespēja vērst triecienu pa izstieptās frontes flangiem. It īpaši apstākļos, kad uzbrukums izsīkst. Tādu lēmumu pieņēma ģenerālis Žukovs un vērsa virkni triecienu dažādos loka iecirkņos.
16. decembrī Hitlers izdeva direktīvu. "Aizsardzības vienību organizēšana... Nodedzināt apdzīvotās vietas! Aizsargāties un cīnīties līdz pēdējam. Brīvprātīgi neatkāpties, ne soli atpakaļ. Turēt fronti līdz pēdējam zaldātam... Komandieriem un virsniekiem, personiski ietekmējot spēkus, darīt visu iespējamo, lai piespiestu viņus noturēt savas pozīcijas un ar fanātisku spītu pretoties pretiniekam, kas izlauzies cauri flangos."
Būtisks pretstats vērmahta austrumu kampaņas iepriekšējiem mēnešiem. Vēlāk vācu ģenerāļi atzina, ka šajā gadījumā Hitleram bija taisnība. Viņa "fanātiskā pavēle, kas uzdeva bruņotajiem spēkiem stingri turēties katrās pozīcijās un pašos nelabvēlīgākajos apstākļos", bija saprotama – "Hitlers instinktīvi saprata: jebkāda atkāpšanās pa sniegiem un ledu pēc dažām dienām novedīs pie visas frontes sabrukuma, un tad vācu armiju gaidītu Napoleona Lielās armijas liktenis". Paralēles ar 1812. gadu vāciešu vidū bija populāras. Arī tagad.
Šodien vācu avīzēs burtiski vārdu pa vārdam tiek citēti no Austrumu frontes dalībnieku atmiņām smeltie krievu šausmīgā klimata apraksti: vispirms briesmīgas dangas, visi ceļi pārvēršas par neizbraucamu purvu, pēc tam – tikpat briesmīgs sals. Automašīnas un tanki neiedarbojas, lokomotīves nevelk, sagāde sabrūk, par karavīru ciešanām nav pat vērts runāt.
Līdz ar to atjaunojas Napoleona ideja: "Tikai termometrs, kļuva par Lielās Armijas bojāejas iemeslu, ne durklis."
Protams, klimats Krievijā varētu būt mīkstāks, labāks. Taču ir divi iebildumi. Pirmkārt, no tā cieta ne tikai vācieši, - arī krievi. Ģenerālim Salam ir vienalga. Starp citu, arī 1812. gada kampaņā krievu armija savā it kā triumfālajā gājienā uz robežas pusi cieta smagus zaudējumus – no 130 tūkstošiem līdz Vilno nonāca 27 tūkstoši.
Otrkārt, krievu klimats nav nekāds lielais kara noslēpums. Ja vācu komandieri nesarūpēja ziemas formas kareivjiem un ziemas degvielu un smērvielas tehnikai, vainot viņi var tikai sevi, ne Ģenerāli Salu.
Tiesa, vācu ģenerāļi vainoja ne tikai klimatu, bet arī vadības kļūdas. Kara sākumā vērmahts pārvietojās trijos virzienos: uz ziemeļiem (Ļeņingrada), uz dienvidiem (Ukraina un Kaukāzs) un uz austrumiem, uz Maskavu. Hitlers nekādi nespēja izlemt, kurš virziens būs galvenais. Kara sākumā, kad priekšrocības bija pieredzējušā un disciplinētā vērmahta pusē, izkliedētie spēki nesagādāja grūtības – to pietika visos virzienos. Taču principiālā kļūda atklājās, tiklīdz spēku sāka trūkt.
1941. gada decembra pirmajās dienās vērmahts cieta pirmo nopietno sakāvi visā savas pastāvēšanas laika. Ne tikai pie Maskavas, kur vācu armiju atsvieda 150-200 km attālumā no galvaspilsētas. It kā nemaz tik tālu jau nav.
Taču vēl bija pretuzbrukums pie Tihvinas, kas neļāva fašistiem ielenkt Ļeņingradu gluži necaurejamā divkāršā blokādes lokā. Ļeņingradiešu ciešanas bija baismīgas, bada nāve apogeju sasniedza 1942. gada februārī, taču pilsēta noturējās.
Vēl bija pretuzbrukums dienvidos. Izdevās atgūt Rostovu pie Donas, notika jūras desanti Sudakā, Koktebelē, Feodosijā, Kerčā.
Vairākus ziemas mēnešus iniciatīvu savās rokās turēja Sarkanā armija – arī tas nozīmēja ļoti daudz. Iepriekš tās monopols piederēja vērmahtam.
Tomēr lūzuma karā, par ko sapņoja tālredzīgie, vēl nebija. Priekšā vēl bija 1942. gada baismīgā vasara, Dienvidu frontes katastrofa, vācieši pie Staļingradas. Ienaidnieks vēl bija ļoti spēcīgs.
Un tomēr toreiz, sniegotajos Piemaskavas laukos pirmo reizi pavīdēja tālās Uzvaras atblāzma. Tumsa vēl negaisa, tikai mazliet izklīda.
