RĪGA, 24. marts — Sputnik, Andrejs Tatarčuks. "Vārda brīvība Latvijā. Skarbā realitāte" – tāds bija jaunā YouTube-kanāla pirmās apraides nosaukums. Tajā piedalījās Latvijas žurnālisti, ko valsts vajā par atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem. 2011. gadā izveidotais Latvijas tiešsaistes projekts Imhoclub.lv, kas publicē asus rakstus, pirmo reizi izgāja video ēterā.
Imhoclub.lv vietni gandrīz pirms 10 gadiem izveidoja Latvijas žurnālists un redaktors Jurijs Aleksejevs, tajā ir aptuveni 700 spīkeri, no kuriem lielākā daļa pārstāv Latvijas biznesu. Tas nav gluži klasisks informācijas resurss.
Pats vietnes nosaukums (IMHO - saīsinājums no angļu valodas in my humble opinion, "pēc manām domām") uz to norāda. Šajā vietnē apspriež mūsu sabiedrības un valsts aktuālākos jautājumus.
Kopā ar kolēģiem Aleksejevs, kurš jau vairāk nekā trīs gadus figurē vairākās Latvijas Valsts drošības dienesta krimināllietās, organizēja vietnes video versijas pirmo apraidi. Tās tēma bija žurnālistu vajāšana Latvijā par viņu profesionālo darbību un valsts politiskās represijas pret Latvijas portālu Sputnik Latvija un Baltnews autoriem.
Mērķis – sabiedrības institūti
"Mēs runāsim par to, kādām represijām tika pakļauti mūsu krievvalodīgie žurnālisti. Mūsuprāt, tā ir ārkārtīgi svarīga tēma. Vien tāpēc, ka vara, nonākusi represiju azartā, reti kad var patstāvīgi apstāties. Uzbrukums vārda brīvībai mūsu valstī nevienam nenesīs labumu, jo tas iznīcina pašus demokrātiskās sabiedriskās iekārtas pamatus. Un ar to noteikti jācīnās," tā pirmo IMHOtube translāciju anonsēja diskusiju YouTube-kanāla veidotāji.
Par šīs translācijas pirmo spīkeri kļuva Alla Berezovska - redaktore un žurnāliste ar vairāk nekā trīsdesmit gadu darba pieredzi dažādos Latvijas laikrakstos un žurnālos. 2020. gada 3. decembrī viņas mājā Jūrmalā VDD darbinieki ar Latvijas prokuratūras sankciju veica kratīšanu un izņēma visus elektroniskos nesējus. Berezovskas kundzei un viņas sešiem kolēģiem ir piemērots aizdomās turamo statuss saskaņā ar Krimināllikuma 84. panta pirmo daļu: par Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju ieviesto vai Latvijas Republikas noteikto nacionālo sankciju pārkāpšanu.
Žurnāliste pastāstīja, ka zinājusi par VDD kratīšanu pie kolēģiem, bet nevarēja iedomāties, ka tas varētu skart arī viņu. Lielāko daļu žurnālistu dzīvokļu Rīgā pārmeklēja agri no rīta, pēc publicista Vladimira Lindermana stāstītā, pie viņa ieradās 12 cilvēki, izliekoties par santehniķiem.
"Esmu atdevusi savu personīgo foto un videoarhīvu, kā arī pēc advokāta ieteikuma, visu personīgo informāciju, jo ja notiek izmeklēšana, tātad tā arī jādara. Viņi paņēma pat mana mazdēla bojāto planšeti," saka Berezovska.
Likumpaklausīgā (viņa pat šķērso ceļu tikai tam paredzētajās vietās) Latvijas žurnāliste protestē pret krimināllietas fabulu, kas izriet no Krimināllikuma panta, un spriežot pēc kuras, žurnālisti, kas sadarbojas ar aģentūru "Rossija Segodņa" un kuru rakstus publicē vietnēs Sputnik Latvija un Baltnews, sekmē organizācijas ģenerāldirektora, Dmitrija Kiseļova peļņu, pret ko vērstas Eiropas Savienības sankcijas. Berezovska to sauc par politisku vajāšanu.
Zinātņu doktors, Ekonomikas profesors, publicists un prozaiķis Aleksandrs Gapoņenko ilgu laiku pavadījis Latvijas cietumā savas politiskās darbības dēļ. Viņš ir pārliecināts, ka lojalitātes stiprināšana ar represīvām metodēm – tieši tas noticis ar žurnālistu kolektīvu Latvijā – ir daļa no krievu minoritāšu asimilācijas programmas republikā.
Gapoņenko salīdzināja šo procesu mūsdienu Latvijā ar britu valstiskuma veidošanas procesu, kad dažu simtu gadu laikā briti pilnībā iznīcināja velsiešu un skotu etnisko kultūru, valodu un identitāti.
Gapoņenko atzīme, ka naturalizācija viņu gadījumā atgādina partijas "Saskaņa" taktiku, kuras ietvaros bizness un politiskā elite nodevusi savu etnosu personiska labuma dēļ. "Taču Lielbritānijas gadījumā tā nenotika ar īriem, par spīti 800 gadus ilgam valodas un identitātes aizliegumam, viņi saglabāja sevi kā vienotu tautu. Es ceru, ka krievi Latvijā izvēlēsies Īrijas attīstības ceļu. Krievu žurnālistu vajāšanas gadījumā valstij nav svarīgi, ko tieši viņi raksta, ir svarīgi, lai krievi nebūtu sabiedrības institūts," stāsta profesors.
"Kā 58. pants Staļina laikos"
Rīgas domes bijušais deputāts, laikrakstu "Komersants Baltija" un "Bizness&Baltija" galvenais redaktors Jurijs Aleksejevs nav kolektīvās lietas "VDD pret žurnālistiem" figurants. Taču kopš 2012. gada Imhoclub.lv ir iekļauts specdienesta pārskatu sarakstā.
Aleksejevs, kurš nostrādājis trīsdesmit gadus mediju vidē, saprot, kāda ir žurnālistika nav pieļaujama no profesionālās ētikas pozīcijām un uz ko var attiecināt Krimināllikuma un Administratīvā likuma pantus.
"Mums ir privāto viedokļu vietne. Tas, ka cilvēks pauž savu viedokli, ir viņa konstitucionālās tiesības (saskaņā ar Satversmes 100. pantu un starptautiskajiem nolīgumiem). Es zinu, ka nebija nekādu apvainojumu, apzināti nepatiesas informācijas izplatīšanas un ar to nodarītu materiālo zaudējumu. 2017. gada decembrī, apzinoties, ka resursu apslāpēt neizdosies, viņi nolēma "apslāpēt" mani. Acīmredzot, noklausījās manu telefonu. No rīta tikko izgāju no mājām, trīs vīri melnās maskās jau skrēja pie manis," stāsta Aleksejevs.
Rezultāts – lēmumi par aizturēšanu un kratīšanu. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu kratīšanas laikā nav nepieciešami pieaicināti liecinieki, un izrādījās, ka Aleksejeva dzīvoklī tika atrastas 34 Makarova patronas, kas glabājas aiz piekaramajiem griestiem (uz patronām netika atrasti nedz žurnālista pirkstu nospiedumi, nedz viņa ģenētiskais materiāls). Bet no aizdomās turamā IP adreses tika nosūtīti vairāki aicinājumi "nogalināt latviešus" (kas izklausās visai briesmīgi, ņemot vērā, ka Aleksejevs pēc sava rakstura ir humānists).
"2018. gada maijā atnāca ar otro kratīšanu, izņēmuši pat CD-nesējus - 1990. gadu arhīvu, ierakstus no meitas kāzām. Kopš 2016. gada es nevaru izrakstīties no dzīvokļa, man vairākas reizes tika izņemti informācijas nesēji, trīs reizes nedēļā man bija jādodas atzīmēties uz policijas iecirkni pilsētas otrajā galā. 2018. gadā man tika izvirzīta apsūdzība pēc Krimināllikuma 80. panta, 2. daļas "par darbību, kas vērsta pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu, ja to izdarījusi organizēta grupa. Soda par to ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem. Tas ir kā 58. pants Staļina laikā," stāsta Aleksejevs.
"Process"
Notiekošais viņam atgādina Franča Kafkas romānu "Process". Pēc Aleksejeva vārdiem, "pie jums atnāk un saka - jūs esat pastrādājis noziegumu. Jūs neesat tāds kā mēs un tikai tādēļ jūs esat noziedznieks. Cietumsods par to ir 15 gadi, tāds pats kā par cilvēka slepkavību – lielāku cietumsodu nepiespriež."
Kāpēc tas viss ir vajadzīgs? Vai IMHOtube veidotājs zaudējis kritisko domāšanu? Varbūt Aleksejeva, Lindermana, Berezovskas un vēl vairāku žurnālistu kriminālvajāšana Latvijā ir verdziskas vārda brīvības process, kurā mediju pārstāvjiem draud ar represijām un liek stāstīt tikai to patiesību, kuru vēlas dzirdēt "vecākais brālis", bet jebkura citdomāšana ir aizliegta?
Rīgas pašvaldības bijušais deputāts, tiesībsargs Aleksandrs Giļmans ir vēl viens Latvijas žurnālists, kuram gribēja piemērot Krimināllikuma politisko pantu publicistiskā materiāla "14. jūnija mīti" dēļ.
Jāatzīmē, ka pēc Latvijas Krimināllikuma 74.1 panta " Par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma, tai skaitā PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem, publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu" viņš bija attaisnots - tiesa neatrada viņa materiālā nozieguma sastāvu. Giļmanu aizstāvēja Krievijas "Mediju tiesību aizsardzības centra" direktore un dibinātāja Gaļina Arapova - starptautiskā juriste, informācijas tiesību eksperte, sabiedriskā darbiniece, publiciste, mediju tiesību eksperte, Starptautiskās novērošanas komitejas European Human Rights Advocacy Centre locekle un organizācijas European Centre for Press and Media Freedom locekle. Starp citu, minētās organizācijas vēl nav paudušas savu viedokli par žurnālistu vajāšanu Latvijā. Giļmans uzskata, ka tas ir nepieciešams.
"Represijām pakļautie Latvijas krievu žurnālisti ir padomju disidentu tiesību pēcteči, kuri dzīvo pēc principa "nedzīvot melos". Manuprāt, vārda brīvība un demokrātiskās cilvēktiesības ir visaugstākā vērtība. Es negribu teikt, ka eirostruktūras ir liekulīgas un darbojas pēc dubultiem standartiem. Vai nav tā? Iespējams, ļoti daudzi no mums ir pārlieku iedziļinājušies Krievijas un Rietumu ģeopolitiskajā konfrontācijā. Piemēram, kādam gribētos aizliegt apspriest holokaustu. Mēs esam demokrātiskās brīvības aizstāvji," teica Giļmans.
Ko var darīt, kad tiesībsargi, aizbildinoties ar tiesību aizsardzību, karo savus ģeopolitiskos karus, piemēram, Amnesty International, kas nevēlas nodarboties ar cilvēka tiesībām (šīs organizācijas vadības līmenī tika paziņots, ka tā neatbalstīs Latvijas krievu žurnālistus - red. piez.), bet vēlas nodarboties ar ģeopolitiku? Giļmans uzskata, ka pašiem jākļūst aktīvākiem starptautisko organizāciju, tādu kā EDSO un ECT, Eiropas Padomes līmenī, kas nesen ir ieteikusi Latvijai ķerties klāt mazākumtautību aizsardzībai un turpināt darbu attiecīgās Vispārējās konvencijas izpildē.
Latvijas Cilvēktiesību komiteja uzreiz pēc kratīšanām vērsa Eiropas tiesību institūciju uzmanību vārda brīvības pārkāpumiem un mediju pārstāvju vajāšanai Latvijā.
Savējos nepamet!
ANO Cilvēktiesību komisijas 43. sesijā tiesībsargs no Latvijas Aleksandrs Kuzmins uzstāsies ar ziņojumu par tēmu "valsts pret citdomāšanu". Galu galā, Latvijas disidents Gunārs Astra, tāpat kā Aleksandrs Solžeņicins, arī bija varas kriminālvajāšanas mērķi. Kā rāda vēsture, brīvība nav atrodama politikas gaiteņos, un jo vairāk, to nenosaka politiķu veidotā "jaunā lojalitāte", kad kritikas vai etniskās izcelsmes dēļ var kļūt par "valsts ienaidnieku", kā hitleriskajā Vācijā pēc 1933. gada apvērsuma.
Dzejnieks un YouTube kanāla autors Vadims Aleksejevs norāda, ka ārpus Krievijas, tai skaitā Eiropā dzīvojošo krievu tautiešu politiskā vajāšana apdraud Krievijas valsts drošību.
Pēc viņa vārdiem, Latvijā mazākumtautību kopiena veido vairāk nekā trešdaļu no iedzīvotāju kopskaita. Taču 30 gadu laikā diaspora ievērojami degradējusi. Bez Krievijas institucionālās palīdzības augusi krievvalodīgo cilvēku kategorija, kam krievu valoda ir dzimtā, bet kuri ir Krievijai ļoti naidīgi noskaņoti, pēc būtības – rusofobi. Lūk, kāds noslēpumainās krievu dvēseles paradokss.
"Latvija ir 35% krievvalodīgo iedzīvotāju, taču Latvijas valsts aparātā krievus kā nāciju pārstāv ne vairāk, kā 3% - pārlieciet šos rādītājus uz Black Lives Matter loģiku (tie ir izcīnījuši tiesības uz brīvību un diskriminācijas novēršanu) un paskatieties uz reālo situāciju ar cilvēktiesībām Latvijā. Pastāv liberāļu uzspiestās nostādnes par to, ka "krievus Latvijā ir ievedusi padomju vara". Tomēr krievi, tāpat kā latvieši, ir Latvijas pamatnācija. Krievu skola ir vecāka nekā Latvijas valsta, vēl vairāk, vecāka nekā Latvijas valstiskums tā mūsdienu izpratnē, ko izveidojuši jaunlatvieši XIX gadsimta beigās," stāsta Vadims Aleksejevs.
Pēc viņa domām, tikai tagad situācija sāk mainīties uz labāko pusi, Latvijas krievu dzīves aspektus uzmanīgi vērtē Maskavā. Var teikt, ka kratīšanas pie krievu žurnālistiem savā ziņā sekmējušas šīs pārmaiņas.
Marijas Butinas fonda "Savējos nepametam" ģenerāldirektors Pjotrs Kuršins IMHOtube kanāla ēterā paziņoja, ka šī fonda uzdevums ir "visiem iespējamiem veidiem panākt, lai septiņiem krievu žurnālistiem tiktu atceltas apsūdzības, lai Latvijas varas iestādes viņiem atvainotos."
Kā paziņoja Kuršins, šī fonda darbības apraksts ietver palīdzību žurnālistiem, masu informācijas līdzekļu darbiniekiem un Krievijas tautiešiem.
"Kad izveidojām fondu, sapratām, ka mūsu kolēģi žurnālisti visā pasaulē bieži vien saskaras ar tiesiskām problēmām," norādīja Maskavas advokāts. Viņš paziņoja, ka pašlaik fonda uzdevums ir sniegt palīdzību smagā situācijā nonākušiem tautiešiem, tostarp, organizējot ziedojumu savākšanu, lai atbalstītu Latvijas žurnālistus, kuriem piemērots aizdomās turamo statuss.
"Prezidents Putins konstitūcijā ir ierakstījis jēdzienu "tautieši", un tie ir krievi, tie ir savējie, bet mēs savējos nepametam," rezumēja Pjotrs Kuršins.
