Taču pret valdību vērstās kustības noklušana valstī nekādi neiespaido neveiksmīgā maidana piekritējus ārpus valsts. Pārsvatā runa ir par Poliju un Baltijas valstim, kas pielikušas visus spēkus juku sacelšanai Baltkrievijā un pūlas apturēt Astravjecas atomelektrostacijas būvdarbus, portālā RIA Novosti stāsta Sergejs Savčuks.
Nepaspēja ne noklust Lietuvas prezidenta Gitana Nausēdas un Igaunijas valsts vadītājas Kersti Kaljulaides paziņojuma atbalsis, kurā viņi zākāja Krievijas un Baltkrievijas kodolenerģētikas projektu – tas it kā apdraudot Eiropas saimes vienotību – un savu balsi korim pievienoja arī Latvijas premjerministrs. 25. augustā Krišjānis Kariņš valdības sēdē apliecināja, ka Latvija atbalsta savas kaimiņienes un nepirks BelAES ražoto elektroenerģiju. Dokumentāla rezolūcija vēl nav pieņemta, taču vārds, kā mēdz teikt, nav zvirbulis.
Nākamajā dienā Lietuva spēra tālāko soli. Uzņēmums "Litgrid" informēja ieinteresētās puses, ka no 2021. gada izstājas no līguma par avārijas energorezervju apmaiņu ar BRELL valstīm (Baltkrievija, Krievija, Igaunija, Latvija, Lietuva). Tas nozīmē, ka Baltkrievijai, no kurienes uz Lietuvu ved veseli trīs energotilti, vairs nevajag rezervēt obligātos simt megavatus enerģijas gadījumam, ja kādā kaimiņvalstī pēkšņi notiks avārija vai strauji pieaugs patēriņš. Faktiski, no nākamā gada Baltijas valstis ieslēdzas ar vienīgo cerību uz piegādēm no Polijas un Zviedrijas, jo energotilti no Krievijas uz Latviju un Igauniju nestrādā jau divus gadus.
Baltijas valstu rīcības fantastisko politisko aizspriedumainību var saprast, novērtējot to enerģijas ražošanas un patēriņa struktūru. Lietuva ir atkarīga no elektroenerģijas importa par 80%, Latvija – par 60%, Igaunija – par 25% (pie tam tikai pirms pāris gadiem igauņi spēja ne tikai nodrošināt paši sevi, bet arī pārdeva enerģiju Krievijai, taču pēc ES prasības Tallina slēdza Narvas hidrorecirkulācijas elektrostacijas blokus un nekavējoties kļuva atkarīga no importa).
Loģika, loģistika un ekonomika iesaka vienkāršu izeju – atjaunot starpvaldību līgumu ar Krieviju par elektroenerģijas piegādēm, kura darbība beigusies kopš 2018. gada 31. decembra. Lieta tāda, ka pretējā gadījumā Lietuva kļūst pilnīgi atkarīga no Zviedrijas "atomelektrības" piegādēm, bet Igaunijai vienīgais pieejamais piegādātājs būs Somija, kas ar uzcenojumu pārdod tās pašas Krievijā ražotās kilovatstundas.
Visbēdīgākais stāvoklis ir Latvijā. Pēc atteikšanās no sadarbības ar Krieviju un Baltkrieviju atliek tikai pirkt elektroenerģiju no Zviedrijas ar lietuviešu uzcenojumu vai elektrību no Krievijas ar dubultu uzcenojumu no Somijas un Igaunijas.
Neskatoties uz acīmredzamiem faktiem un priekšrocībām, Polija un Baltijas valstis ir gatavas par katru cenu apglabāt Maskavas un Minskas svarīgo starpvalstisko projektu. Tikai laiks rādīs, vai tas izdosies, bet pagaidām paskatīsimies, kādas ir Baltkrievijas AES perspektīvas visļaunākajā gadījumā. Pieņemsim, ka Polija un Lietuva ir noslēgušas enerģētisko blokādi un Minska palikusi ar strādājošu AES un veselu jūru elektroenerģijas, kam nav noieta.
Sāksim ar to, ka tas, protams, Minskai būs maksimāli negatīvs variants no ekonomiskā viedokļa. Krievijas piešķirtā kredīta noteikumi paredz, ka Minskai jāmaksā mazliet vairāk nekā miljards dolāru gadā, tātad, ja AES nenesīs reālu peļņu, nāksies nošņāpt devīto daļu no nacionālā budžeta ienākumiem. Faktiski tas nozīmē Baltkrievijas ekonomikas krahu, un Viļņā, Rīgā un Tallinā tas noteikti ir labi zināms.
Iespēju izvairīties no tāda varianta nav daudz.
Pirmkārt, pēc pilnas jaudas sasniegšanas BelAES ražos aptuveni 23 miljonus KWh enerģijas. Tā kā 2019. gadā republika patstāvīgi ģenerēja 39,8 miljonus KWh, pieaugums sasniedz vairāk nekā 50%. Baltkrievi nevar izslēgt citas stacijas, piemēram, Novopolockas vai Minskas TEC. Baltkrievija nav siltākā valsts pasaulē un ir lielā mērā atkarīga no siltumenerģijas ražošanas, bet viena AES nespēs segt visu tās patēriņu. Pie tam izklausās visnotaļ utopiski – ieviest elektrības apkuri visā Baltkrievijā.
Turklāt valstī jau kopš PSRS laikiem ir labi attīstīta melnā metalurģija. Tomēr ogļu raktuvju valstī nav, tāpēc uzņēmumos uzstādītas loka tēraudkausēšanas krāsnis, neticami rijīgas elektroenerģijas patērētājas. Minska var novirzīt daļu BelAES produkcijas uz savu reālo sektoru, piedāvāt atvieglotus noteikumus atsevišķu nozaru attīstībai, citu ģenerācijas objektu remontam un modernizācijai.
Tomēr par galveno trumpi varētu kļūt Eiropas Savienības nevaldāmā vēlme pāriet pie ekoloģiski tīriem enerģijas avotiem.
Piemēram, Vācija ir pievērsusies alternatīvās enerģētikas straujai attīstībai. Jūnija vidū nāca klajā Nacionālā ūdeņraža stratēģija, kuras ietvaros Berlīne jau pirmajā posmā atvēlēs deviņus miljardus eiro ūdeņraža iegūšanas un izmantošanas tehnoloģiju attīstībai. Stratēģija paredz, ka jau līdz 2030. gadam valsts uz ūdeņraža bāzes ražos līdz piecus gigavatus elektroenerģijas, vēl pēc desmit gadiem šis rādītājs pieaugs divkārt. Augusta sākumā kļuva zināms, ka Vācijas valdība investējusi 89 miljonus eiro gāzes ķīmiskā kompleksa celtniecībā netālu no Hamburgas.
Šajos apstākļos Vācija nebūt neatsakās no jaunās paaudzes degvielas importa. Te nu paveras plašas iespējas Baltkrievijas AES.
Viens no vienkāršākajiem ūdeņraža ieguves paņēmieniem ir tā saucamais dabasgāzes riformings. Šim nolūkam tiek izmantotas tvaika konversijas un katalītiskās oksidēšanas metodes. Neiedziļinoties liekās niansēs, teiksim, ka šim nolūkam vajadzīgi divi apstākļi: izejvielas un milzum daudz brīvas un, vēlams, lētas elektroenerģijas.
Elektroenerģija Krievijas un Baltkrievijas tandēmam jau ir. Tas ir, totālas blokādes apstākļos, lai projekts strādātu un atmaksātos. Vajadzēs uzbūvēt atbilstošu rūpnīcu netālu no maģistrālā gāzesvada "Jamala-Eiropa" – neizsmeļama metāna avota.
Nav jau gluži tā, ka tas būtu viegli un vienkārši, tomēr piedāvāto pakalpojumu spektra paplašināšanās vēl nevienam nav nākusi par ļaunu. Un visi, kas nevēlas pirkt lēto produkciju no Baltkrievijas, pirks dārgo no Vācijas. Arī to, kas ražota no Krievijas ūdeņraža.
