Augusta sākumā valsts korporācija "Rosatom" paziņoja, ka Baltkrievijas AES startēja degvielas ielādēšana pirmā energobloka reaktora aktīvajā zonā, raksta komentētājs Sergejs Savčuks RIA Novosti. Šis process aizņems vairākus mēnešus, pēc kā stacija uzsāks elektroenerģijas ražošanu.
AES liktenis Astravjecā veidojās grūti. Oficiālā Minska vairākkārt centās pārskatīt 11 miljardu dolāru lielā kredīta nosacījumus, kuru Krievija piešķīra stacijas būvniecībai, savukārt pavasarī, koronavīrusa pandēmijas pīķī, lieta nonāca līdz tiešiem draudiem bloķēt komplektējošo daļu piegādes. Taču, izņemot Krievijas un Baltkrievijas domstarpības, Baltkrievijas AES ir pastāvīgs ārējais pretinieks, kurš ir pielicis maksimālas pūles, lai projekts netiek īstenots.
Runa ir par Lietuvu, kura jau dažus gadus rosina konsekventu politiku, kuras mērķis ir slēgt objektu, kas atrodas pussimts kilometru attālumā no tās robežas. Viļņa, ignorējot SAEA slēdzienu par pilnu BelAES atbilstību visām drošības prasībām, biedē Eiropu ar "otro Černobiļu" un tādējādi cenšas ietekmēt Baltkrievijas iekšpolitiku. Tieši Viļņa cenšas pārliecināt savus Baltijas kaimiņus nekādā gadījumā nepirkt baltkrievu elektroenerģiju.
Lietuvas pierobežas rajonu iedzīvotājiem varasiestādes izdala joda tabletes, savukārt uz pašas robežas jau ir veiktas vairākas cilvēku izraisītas katastrofas seku likvidācijas mācības. Turklāt vēl maijā Lietuvas Seims ar balsu vairākumu apstiprināja nacionālās enerģētiskās drošības rezolūciju, kurā tieši teikts, ka elektroenerģijas iegāde Baltkrievijā apdraudēs ne vien Baltijas, bet arī visas Eiropas valstu neatkarību.
Sešpadsmitajā augustā Viļņā notika Lietuvas prezidenta Gitana Nausēdas un Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaidas tikšanās, kurā bija pateikts, ka ar Baltkrievijas AES palīdzību Krievija cenšas radīt plaisu starp Eiropas Savienības valstīm un tādēļ valstīm ir jāpieliek maksimālas pūles, lai nepieļautu BelAES iziešanu Baltijas un Eiropas tirgos.
Lietuvas dedzīgais naids pret BelAES kļūs saprotams, ja paņem rokās karti un pieliek klāt elektropārvades līniju shēmu, sevišķi starptautisko.
Visas trīs Baltijas valstis, lai vai kā tās neuzsvērtu savu piederību Eiropai, elektroenerģijas iegādes un piegāžu ziņā ir cieši sasaistītas ar Krieviju. Nedaudz mazāk, nekā pirms 20 gadiem tika izveidots tā saucamais Baltkrievijas, Krievijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas elektriskais gredzens (BRELL), kura galvenais uzdevums bija sinhronizēt visu ģenerējošo uzņēmumu darbu un nodrošināt pārvadi gadījumā, ja šāda nepieciešamība rodas vienam no dalībniekiem.
Praksē tas nozīmēja, ka visas trīs Baltijas valstis sāka pirkt Krievijas elektrību, kura tika piegādāta pa starptautiskām maģistrālēm: Igaunijā – no Kingisepas puses, Latvijā – no Pleskavas puses, savukārt uz Lietuvu tika pārmesti vienlaikus trīs enerģijas tilti un tie visi iet caur Baltkrieviju.
Laiks gāja uz priekšu, attiecības starp Krieviju un trim Baltijas republikām kļuva arvien vēsākas, baltieši visos veidos centās atrauties ne vien no padomju pagātnes, bet arī no Krievijas tagadnes. 2017. gadā, pēc uzstājīgās Enerģētiskās drošības centra rekomendācijas, kurš ietilpst NATO struktūrā, Lietuva, Latvija un Igaunija uzsāka iziešanas procesu no BRELL, kuram oficiāli ir jānoslēdzas līdz 2025. gadam.
Igaunija un it sevišķi Latvija tā arī palika ar enerģijas deficītu, tātad pašmāju ģenerācija nesedz to vajadzības. Un ja Tallinai elektrības imports nav dzīvības un nāves jautājums, tad Latvijai situācija ir nesalīdzināmi sarežģītāka, gandrīz 60% patērējamās elektroenerģijas Rīga pērk no ārzemēm. Piegādes uz abām valstīm notiek pa vienīgo palikušo dzīvo maršrutu – caur Lietuvu, kas kļuva par sava veida "elektrohabu", pilnībā nosedzot savas vajadzības un uzdzīvojoties uz enerģijas pārdošanas kaimiņiem.
Starp citu. Viļņas pretenzijas saistībā ar Baltkrievijas atomstaciju pārsteidz, ja atceras, ka jau 2015. gadā tika pabeigta enerģijas tilta būvniecība, kas tika nosaukts par NordBalt. Eiropas Savienība iztērēja 550 miljonus eiro, lai ievilktu gandrīz 500 kilometrus elektropārvades līniju, kas savienoja Zviedrijas pilsētu Nībru un Klaipēdu Lietuvā. Visa elektroenerģija, ko Viļņa importē pa NordBalt, līdz pēdējam elektronam tiek ražota zviedru atomelektrostacijā Okg, un šis fakts Lietuvas politiķus nekādā mērā nemulsina.
Tāpat viņus absolūti nemulsina fakts, ka AES Okg pieder vācu koncernam Uniper, tam pašam, kurš ietilpst "Ziemeļu straumes 2" akcionāru sastāvā, – tātad, pērkot viņu elektroenerģiju, Viļņa tādējādi tiešā veidā sponsorē otrā gāzesvada izbūvi līdz Vācijai.
Ja atmet malā skaistos vārdus par apkārtējās vides aizsardzību un Eiropas vienotību, atliek tikai nevaldāma Lietuvas vēlme turpināt būt vienīgajam elektroenerģijas tirgotājam reģionā. Kā saka, nekā personīga, tikai bizness.
Kolīdz Astravjecā tiks palaists pirmais energobloks, Baltkrievijā uzreiz parādīsies enerģijas pārpalikums un attiecīgi tā meklēs noieta tirgus savai produkcijai. Saskaņā ar provizoriskajiem vērtējumiem, BelAES saražotās kilovatstundas cena svārstīsies trīs-četru eiro centu robežās. Savukārt Lietuvas iepirktās zviedru kilovatstundas cena nevar būt zemāka par 7,5 eiro centiem, tieši tik, saskaņā ar World Nuclear Association datiem, tā maksā "uz izejas" jebkurā Zviedrijas AES.
Vadoties pēc loģikas, Viļņai visvienkāršāk būtu organizēt importu no Baltkrievijas: pastāv trīs enerģijas tilti, lētas elektrības milzums, un Grodņa ir desmit reizes tuvāka, nekā Zviedrija. Taču te lietā iesaistās politika un nedaudz skopums.
Pērkot BelAES produkciju, Lietuva netieši atbalstīs ar naudām Krieviju, un tiešā veidā – Lukašenko varu, kas ir pretrunā ar Baltijas valstu politisko kursu. Turklāt baltkrievu kilovatstundām, ņemot vērā to lētumu, ir mazāka marža. Igaunija un Latvija, zinot par gandrīz divreiz lielāku cenas starpību, vienkārši nepirks dārgo zviedru elektroenerģiju, savukārt pieticīgs Lietuvas budžets nesaņems jau ieplānoto peļņu.
Tieši šie neviltīgie motīvi arī mudina Lietuvu īstenot nebeidzamos demaršus, nevis kaut kādas rūpes par ekoloģiju un Eiropas vērtību aizsardzību.
Tiesa, jau pavisam drīz Baltkrievijas AES izdos pirmo strāvu. Rietumos no tās atrodas Polija, kur uz trim pierobežas vojevodistēm ir tikai viena stacija Ostrolenkā un pastāvīgs elektroenerģijas deficīts. Ziemeļrietumos atrodas enerģētiskas ziņā mūžīgi badā esošā Latvija un Igaunija, kura Briseles spiediena varā slēdz savu ģenerāciju uz slānekļu pamata.
Izvēle Rīgai un Tallinai ir vienkārša. Tās var atcerēties, ka BRELL enerģijas tilti ir pilnīgā darba kārtībā un pa tiem var pārmest lēto baltkrievu elektrību, vai arī turpināt pirkt dārgo zviedru elektrību, papildinot Lietuvas budžetu, radot zaudējumus savam budžetam.
