Visiem, kam patīk pastāstīt, cik slikti kājas Krievijai un cik slikti būs pavisam drīz, gadījušies svētki: aģentūras Reuters informācijas avoti no OPEC pastāstījuši aģentūrai, ka naftas eksportētāju valstu alianse pavisam nopietni izvērtē scenāriju, kura apstākļos naftas pieprasījums vispār nekad neatjaunosies, un naftas ieguvēji izjutīs tā nopietnās sekas, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Britu ziņu aģentūra stāsta, ka koronavīrusa epidēmija un tai sekojošais naftas cenu kritums "pamudinājis vairākas amatpersonas no OPEC, kas kopš sava dibināšanas brīža pirms 60 gadiem ir spēcīgākais naftas (lietošanas) piekritējs, uzdot jautājumu, vai pieprasījuma straujā lejupslīde šogad neprognozē pastāvīgas izmaiņas un kā labāk pārvaldīt piegādes, ja naftas ēra tuvojas beigām".
Lai arī septiņi aģentūras informācijas avoti, kuru vidū ir gan pašreizējie, gan bijušie augstu stāvoši OPEC parstāvji, it kā stāsta: pašas OPEC ilgtermiņa prognozes naftas globālā patēriņa aspektā ir jāizskata no permanentas lejupslīdes aspekta, jāpiebilst, ka oficiāli organizācija nebūt nav noskaņota tik pesimistiski.
Patiesībā tādēļ Reuters materiāls radīja tik lietu (varētu pat teikt – skandalozu) intgeresi: ja naftas ieguves valstu alianases aizkulisēs tiek apspriestas "naftas ēras" beigas, tās patiešām ir nopietnas izmaiņas, un tām vajadzētu likt pārskatīt nākotnes plānus arī, piemēram, Krievijai, Kanādai vai Norvēģijai.
Nav arī pirmā reize, kad Rietumu (un ne tikai Rietumu vien) žurnālisti kopā ar anonīmiem (reizēm pat ne anonīmiem) augstu stāvošiem avotiem svinīgi ziņo, ka nu jau ir noticis vai teju jau sāksies "naftas ēras" noriet. Pēc būtības koronavīrusa šoks ekonomikā nav dāvājis nekā jauna domājamās naftas pieprasījuma lejupslīdes ilgtermiņa ainā, - tas vienkārši ir papildinājis sarakstu, kurā līdz šim bija tikai divi punkti: cīņa ar globālo sasilšanu un nebijusi "zaļās enerģētikas" tehnoloģiju attīstība. Tātad šiem diviem faktoriem nu stājas līdzās tēze par to, ka koronavīruss tā izkropļos planētas ekonomiku, ka vairs nekad netiks sasniegts agrākais naftas pieprasījuma līmenis. Vārdu sakot, koronavīruss novedīs pie tādām patērētāju izturēšanās izmaiņām, ka pat, ekonomikai atjaunojoties, patērētāji vairs nebrauks uz darbu mašīnās (visi strādās no mājām) un pavisam noteikti nekad vairs nelidos atvaļinājumā, jo tūrisms nomirs epidēmijas fonā.
Spriežot pēc dažādās valstīs vērojamās ažiotāžas, kas saistīta ar tradicionālo tūrisma virzienu atjaunošanos, diezin vai vajadzētu rēķināties ar kaut kādu permanentu patērētāju uzvedības pārmaiņu šajā jomā. Pasaules ekonomikas atgūšanās, pat ja tā ilgs divus vai četrus gadus, tik un tā vien palēninās dabisko naftas pieprasījuma pieaugumu. Par to, ka liela daļa darbinieku varētu pāriet pie attālinātā darba, runā jau kopš 2004. gada un pašas interneta ēras sākuma, taču liela daļa tamlīdzīgu eksperimentu nav vainagojušies ar panākumiem, jo noskaidrojās, ka bieži krītas disciplīna un produktivitāte, bet darbinieki, kuri strādā no mājām, ātri vien konstatē, ka kolēģi ofisā personīgi sazinās ar priekšniecību un labāk orientējas "ofisa politikā", tāpēc nemainīgi apsteidz viņus uz karjeras kāpnēm. Rezultātā noskaidrojas, ka attālinātais darbs ir visnotaļ nepievilcīgs.
Naftas pieprasījumu nopietni apdraudēt varētu tikai kaut kāds īsts tehnoloģiskais izrāviens, kas padarītu konkurētspējīgus elektromobiļus, elektriskās kravas mašīnas un elektriskos jūras konteineru kuģus. Taču te koronavīruss nav devis neko īpašu – jaunu tehnoloģiju risks ir bijis vienmēr. Taču, runājot par piespiedu atteikšanos no naftas vai ogļūdeņražus ierobežojošo tarifu ieviešanu valstīs, kam raizes dara "cīņa par klimata glābšanu" (tas ir, Eiropas Savienībā), jāpatur prātā Emanuela Makrota un "dzelteno vestu" pieredze – protesti sākās pēc drakoniskā ekoloģiskā nodokļa ieviešanas. Tā liecina, ka mēģinajumi būvēt ekonomiku bez ogļūdeņražiem ar administratīviem pasākumiem ir slikta un bīstama ideja, kas apdraud ne tikai naftas ieguvējus vien – tā ir bīstama arī politiķiem, kas lolo "zaļās ilūzijas".
Pie tam paradoksālā kārtā brīžos, kad bažas par kādas resursu ieguves nozares nākotni sasniedz apogeju, investīcijas šajā nozarē izrādās pievilcīgākās. Iespējams, pēc pāris gadiem tagadējās diskusijas par pasaules naftas ieguves bēdīgo nākotni šķitīs smieklīgas, jo problēmas var rasties ne tikai ar naftas pieprasījumu, bet arī piedāvājumu.
Piemēram, vecās neatkarīgās slānekļa kompānijas "Parsley Energy" prezidents Mets Gelehers intervijā Financial Times paziņoja, ka naftas ieguves apogejs ASV jau palicis aiz muguras un līdz rekorda līmenim – 13,1 milj. bareliem dienā tā tuvākajā nākotnē neatjaunosies. Viņš piebilda, ka necer uz tādu līmeni sava mūža laikā.
Vēl vairāk: tagad, kad tas vairs nevienu neinteresē, noskaidrojas, ka ziņās par slānekļa naftas rezervēm ASV lielā mērā bija melīgas. Tas nav "Kremļa propagandas" vērtējums, tāds ir ASV ziņu aģentūras Bloomberg pētījuma rezultāts: "Intervijā ar pieciem patlaban strādājošiem un bijušajiem ģeologiem, kuri (ar Bloomberg) sarunājās anonīmi, viņi apraksta (korporatīvo) kultūru, kas pamato pārlieku optimismu. Divi aptaujātie inženieri atzīmēja, ka (slānekļa kompāniju) vadītāji tieši devuši rīkojumu "izpūst" rezerves. Citi konstatēja, ka tamlīdzīgi pieprasījumi bija pašsaprotami un paaugstinājumu amatā saņēma tikai inženieri, kuri piedāvāja agresīvus vērtējumus. Daži stāsta, ka viņi paši vai viņu kolēģi atlaisti no darba, jo nav gribējuši "zīmēt" pamatrādītājus."
Ņemot vērā pēdējos gados redzamo investīciju hronisko trūkumu konvencionālajā naftas ieguvē, var gadīties, ka pēc epidēmijas pieprasījums atjaunosies, taču naftas apjoma nepietiks, lai to apmierinātu. Šī, manuprāt, daudz ticamākā scenārija apstākļos OPEC+ aliansi gaida uzdevums pareizi pārvaldīt ieguvi, tikai daudz augstāku naftas cenu apstākļos.
