RĪGA, 14. janvāris — Sputnik, Jūlija Granta. Prestižās Āgenskalna ģimnāzijas skolotāja, Rīgas domes deputāte Iveta Ratinika aicina kolēģus dibināt reformskeptiķu savstarpējās palīdzības biedrību – pēc viņas domām, reformas jau iznīcinājušas veselu skolēnu paaudzi. "Atmiņas netrenēšana, ja raksta bez pieejas tehnoloģijām, atklāj paaudzes posta pilnu krāšņumu," tāds ir skolotājas ar 11 gadu darba stāžu skumjais secinājums.
"Laboju argumentētās esejas un saprotu, ka atmiņas netrenēšana, ja raksta bez pieejas tehnoloģijām, atklāj paaudzes posta pilnu krāšņumu, - raksta Ratinika savā lapā Facebook. – Kāpēc pāreja uz dažu skatījumā glābjošo Skola 2030 pieeju neko nemainīs pēc būtības? Primāri tāpēc, ka jāatceras aizvien mazāk, klases būs aizvien lielākas, atkarība no tehnoloģijām pretstatā kultūras un soc.jomas priekšmetiem - vēl būtiskāka, to liecina kaut vai pašu skolas plāni, kā paralēli skolā ieviest gan jauno visus biedējošo, gan vēl 2/3 skolas mācīt "pa vecam", nepadarot stundu sarakstus par apokaliptisku postažu (slodzes tāpat rēķinās pēc stundu skaita principa, nekādas citas informācijas nav). Līdz ar to būtībā tāpat nekāda brīvā izvēle nebūs pat lielajos "kombinātos", vismaz 3 tuvākos gadus nē, kamēr nebūs beiguši visi tie, kuri mācās "pa vecam". Nosacītie "grozi" turpinās tāpat jau tagad esošos profilus, pilnīgi brīvās izvēles tāpat būs neiespējamas un neapmaksājamas, jo pagaidām nedzird nevienu nopietnu sarunu par finansējuma pieejas maiņu, ja pat dažu desmitu eiro pielikšanai skolotāju algām vispirms jāiznīcina pusi esošo vidusskolu, jo dažiem šķiet, ka skolēnu skaits ir būtiskākais kvalitātes rādītājs.
Ko domāju darīt es pati? Noteikti turpināt strādāt ar esošajiem trim 10.klašu komplektiem, bet nesākt neko jaunu, pirms lielais jaunais nebūs pilnībā skaidrs, jo lāpīt par velti t.s. ekspertu radītos caurumus - nu nē, paldies. Tam es esmu par vecu.
Reformas reālais mērķis, šķiet, ir komandā strādājoša viduvējība, kas, izslēdzot elektrību, nespēj neko."
Ratiniku atbalstīja kolēģi ne tikai no skolām, bet arī augstskolām.
Trešās šķiras valstu diplomi
Viņai piekrita RTU pasniedzējs Frederiks Ozols: "Pievienojos katram vārdam. Gan esejas, gan domraksti ir pazaudējuši jēgu, savukārt aiz vārdiem "domāju", "manuprāt" utml. seko, nevis argumentētas domas, bet mirkļa izjūtas, emocijas. Vēl ļaunāk bija ar bakalauru referātiem. Viscaur plaģiāts un kompilācijas. Ja to aizrāda, tad seko neizpratne un sarūgtinājums, jo "kur gan citur informāciju lai ņemot" un "es taču pats/i to zināt nevaru". Tātad ir pilnībā pagaisusi sapratne par mācīšanos un izglītošanos. Tā vairs nav zināšanu kritiska uzņemšana, mācīšanās no citiem, bet gan nekritiska kopēšana un izkārtošana (kad ir izkārtošana - kompilēšana - tas jau ir daudz!). Un neatklāsim Latvijā nekā jauna. Ja nav zināšanu paša galvā (pat, ja to lamā par iekalšanu vai vēl kā citādi), tad nedarbojas arī kritiskā domāšana. Kritiskā domāšana paredz salīdzināt, izvērtēt faktus un viedokļus. Tas nav iespējams, ja nav izveidojusies noteikts zelta pamatiņš prātā. Un tādi cilvēki, protams, nevarēs nekā daudz sniegt. Te grūti runāt par radošu pienesumu, inovācijām utt. No otras puses, - tas taču pat vairs nav jāpierāda. Neatkarīgajā Latvijā ir uzaugusi vismaz viena jauno profesionāļu paaudze (trīsdesmitgadnieki jau!) un kāds ir inovāciju un daiļrades pienesums šajā paaudzē? Kur tas viss, kā dēļ - kā tiek apgalvots - visas reformas tiek īstenotas?!
Amatpersonu (ministru) un ierēdņu izteikumi radīja priekšstatu, ka kaut kur pasaulē pastāv tāda unikāla izglītības sistēma, kurā var kļūt stāvus gudrs un veiksmīgs (panākumi biznesā), nenopūloties gar mācīšanos. Atnāci uz skolu, labi pavadīji laiku, paizklaidējies ar superradošām pieejām un viss. Mājās nedarīt nekā vai pavisam maz. Un par spīti tam, kļūsti stāvus gudrs. Bet tādas nav! Pat tad, kad daudzina Somijas izglītības sistēmu, aizmirst piebilst, cik daudz laika bērni velta mācoties! Un kā izglītošanās pārauga skolas solu un kļuva par plašāku reliģiju. Nesen bija laba intervija ar Igaunijas izglītības sistēmas pārstāvi. Un atkal tas pats - viņiem saglabājusies laba tradīcija un izglītošanās kultūra. Neviens nebija jāpārliecina, ka bez nopietnas mācīšanās (jā, mājasdarbiem turklāt!) nekas nenotiks. Par valstīm, kas PISA pētījumā regulāri gūst labus rezultātus - Singapūra, Japāna, Dienvidkoreja, Taivāna pat nerunāsim. Beidzoties stundām skolā ir nedaudz sporta nodarbību un tad līdz vēlai naktij turpinās mācīšanās privātos izglītības centros. Kas to nevar atļauties - mājās pats. Un kas nedara ne vienu, ne otru - labi zina, ka būs nolemts dzīvei bez augstskolas diploma. Tiesa, tur tagad ir zināma inovācija - augstskolu diploms no trešās šķiras valstīm Rietumos. It kā ES diploms, bet reizē ar zemām prasībām un viegli iegūts. Latvijas augstskolām (jā, vienas no tām, kas pelna šajā sistēmā) tas ir izdzīvošanas jautājums, bet rezultāts visiem tāpat skaidrs.
Absolūtais vairums cilvēku nezina, par ko ir runa, bet uzķeras uz vārdu "kompetence". Un tuvākais bieži lietotais vārds ir "kompetents". Un, ja reiz "kompetents" (piem., ārsts) ir kaut kas labs, tad arī "kompetence" jaunā satura ieviesēju izpratnē tāda ir. Tur nav tieši nekādas korelācijas. Turklāt pats piesaucat vārdu "prasmes", bet satura ieviesēju izpratnē satura reforma, kas balstījās prasmēs, notika 2000.gadā. Prasmes - nav tas pats, kas "kompetences". Sliktākais jau nav tas, ka Jūs to nezināt, bet piesaucat, jo krītu uz nerviem. Sliktākais ir tas, ka šīs atšķirības nezina/nesaprot un nevēlas noskaidrot nedz augstākā ierēdniecība, nedz politiķi. Neizprast jautājumu, bet lemt par to - ir ļoti raksturīgi Latvijas publiskajai pārvaldei."
Savukārt Dace Judina-Nīmane pastāstīja par savu pieredzi darbā ar studentiem: kad pieķērusi viņus plaģiātā, viņi ne tikai nav nokaunējušies, bet pat skaļi iebilduši – sak, paši rakstījuši, vākuši, domājuši... Pasniedzējai nācās izdalīt baltas lapas un palūgt uzrakstīt īsu uzrakstītā un pārdomātā kopsavilkumu. Ar to arī viss beidzies – plaģiāta cienītāji ar tādu darbu galā nav tikuši…
Visi ir bosi, tikai ne skolotājs
Lauku pedagogs Andris Upenieks atgādina: "Ķīnieši saka, ka viņiem klasē ir viens boss - skolotājs. Mums otrādi - vienīgais, kas nav boss, ir skolotājs."
Pēc viņa domām, recepte ir vienkārša: "Vienkārši. Tas un tas ir vienkārši jāiemācās. Un daudz jāmācās tuvu tekstam vai no galvas, piedodiet, jāiekaļ! Netrenētas smadzenes ir klusa, trula vate."
"Šķiet, ka nākamais ministrs nevar būt bezjēdzīgāks par iepriekšējo, realitāte sarūpē pārsteigumu. Nu nevar būt ministrs būtne, kas regulāri nejēdz nošķirt kvalitatīvos un kvantitīvos rādītājus," piebilda Ratinika.
"Šīs pieejas ir labas vidējam aritmētiskajam, t.i., viduvējībām. Iztikas minimuma pieeja. Tie, kas gribēs vairāk, mācīsies. Un darīs to jau sen zināmajos veidos..." piekrita Jānis Veckrācis.
"Bērniem neko nedrīkst likt mācīties, jo tūlīt uz skolu skrien vecāki, kuri saklausījušies, ka bērnam spēlējoties viss jāapgūst, un protestē, ka sliktais pedagogs moca viņa lolojumu ar likumu iegaumēšanu," atgādināja Vineta Mielava.
"Un dzejoli nav laika iemācīties, jo jāiet uz treniņiem. Un mājasdarbi nav jāpilda, viss jāiemacās 40 minūtēs klasē, kur visu laiku jācīnās ar telefoniem, kuri ir svētās govis," papildināja Veronika Ramāne.
"Vai tad tāds nebija mērķis? Patērētāju sabiedrības galvenais resurss ir idiots," piekrita Māris Jurjāns.
"Vai tiešām skolotāji uzņemsies pie daudzām jau tagad neapmaksātām stundām vēl šo izklaidi no darba brīvajā laikā?" vaicāja Iveta Simkus.
"Nepakļaušanās, cenšoties pierādīt šo absurdu, atņem enerģiju, spēku un laiku ikdienas darbam. Jau no savas pirmās darba dienas 1991.gadā strādāju nemitīgu reformu, pārmaiņu un cerību atmosfērā. Šobrīd cerību vairs nav. Varu paļauties tikai uz sevi, uz savu prasmi darīt darbu ar jēgu, vadoties pēc savas pieredzes, ignorējot valdošo uzskatu "ņemt visu pa vieglo, spēlējoties, galvenais, lai ir interesanti". 29 gadu laikā manā darbā pārmaiņas, ko radu pati, notiek katru dienu, bet to sauc par pieredzi. Cenšos saglabāt sevī emocionalitāti un interesi par notiekošo, jo truls, gļēvs un pelēks skolotājs neko skolēnam nespēj dot. Šis ir mans ceļš, neskatoties uz to, kādas neprāta vēsmas atkal vējo. Un zinu, ka šīs nav pēdējās. Paldies Iveta Ratinika par drosmi, spēku, laiku! Kaut šādu pedagogu būtu vairāk!" kolēģei sirsnīgu atzinību pauda Sandra Krūze.
Reformatori bez sajēgas
Ķīmijas skolotājs Aldis Andermanis atgādināja, ka laukos liela daļa skolotāju samierināsies ar visu, jo palikt bez darba 50 - 60 gadu vecumā provincē – tas praktiski nozīmē beigas. "Mums dabas zintniekiem pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem bija tas Namsones projekts. Nu tik visu pa jaunam: braukājām pa tēvzemi uz kursiem, dzērām Evian ar kafiju pa kofībreikiem, mācījāmies formatīvo i summatīvo, i didaktiku...nu tam vajadzēja nest augļus! Kur tie ir? Izrādās viss pa velti, vajag atkal ko jaunu...
OK, es varu! Varu stāstīt par mīļo trinitroglicerīnu, iepīt iekšā "Rietumu frontē bez pārmaiņām" un raksturot Ipras prefektūras ģeogrāfisko stāvokli. Bet vai tie, kuriem to stāstīšu, mani sapratīs? Baidos ka savos padsmit gados NĒ, jo tie "cietie diski" ir tukši, tajos ir tas, ko klipu veidā rāda paifona ekrāns...un tas ir daudz par maz.
Nav jau nekāds prieks to visu konstatēt, bet "kaut kas ir satrunējis dāņu karaļvalstī" kā teica Šekspīrs. Te jau kolēģi rakstīja komentāros, ka pats mūsu dzīves stils, kuru piekopjam kopš 91. gada, visas tehnoloģijas, kuras būtība kalpo komercijai, nosaka to, ko mūsu dzīves komandieri un menedžeri vēlas no mums dabūt pretī. Tad vēl negatīvā izlase, kura jau trešo reizi vēsturē piemeklē Latvijas teritoriju. Cik mēs kopš neatkarības atgūšanas esam zaudējuši uzņēmīgus, aktīvus cilvēkus reproduktīvā optimumā? Tam taču ir milzīga ietekme uz populācijas kvalitāti, un šo faktu mūsu vadoņi izvairās atzīt un pat runāt par to."
"Lielai daļai tās reformas bīdītāju nav nekādas saprašanas par skolu. Ir lielas idejas, caursišanas spējas un 14 miljoni. Ja pēc tam tas viss nelietojams, nekas. Tikai laikā jāpabeidz, tas nekas, ka visai brāķaini. Nu nevar un nedrīkst dzimto valodu mācīt tā, kā pamatskolas paraugprogrammās. Tas ir pretēji dzimtās valodas mācīšanas metodiskajiem principiem. Te grūti būt "par", un projekts jau nekādos iebildumos neklausījās," norāda Liepājas 1. ģimnāzijas pedagogs Normunds Dzintars.
"Nu kas tā par neizglītotību izglītības ministrijā? Ja spītīgi neizmanto lielisko iespēju - vismaz paklusēt... Tiklīdz mute vaļā, laukā nāk sterili debila ierēdnieciska pamācība, kurai nav ne mazākā sakara ar lietu... - ironiski iesaucās lauku skolotājs Andris Upenieks. - Savulaik Šķēles valdības ministra Gundara Bērziņa ekspresīvā tēlainība, ka IZM ieviest kārtību, to iepriekš neuzspridzinot, nav iespējams, šķita varen ekstrēma, tagad vairs ne..."
