RĪGA, 24. augusts – Sputnik, Aleksejs Stefanovs. Vienu no iemesliem, kuru dēļ Latvija un Igaunija iestājās Padomju Savienības sastāvā, bija vairāku Lietuvas valdības pārstāvju slepenas spēles. Pie šāda secinājuma nonākuši Krievijas vēsturnieki.
Vācijas un Padomju Savienības savstarpējas neuzbrukšanas līguma (tas plašāk pazīstams kā Molotova-Ribentropa pakts) noslēgšanas 80.gadadienā grupa Krievijas vēsturnieku prezentēja starptautiskajā informācijas aģentūrā "Rossija segodņa" dokumentu krājumu "Piespiedu alianse. Padomju Savienības un Baltijas attiecības un starptautiskā krīze – 1939.-1940. gads".
Negaidīts atradums
Krājums ir unikāls – tajā nav neviena dokumenta no Krievijas arhīviem, norādīja viens no "Piespiedu alianses" autoriem – fonda "Vēsturiskā atmiņa" direktors Aleksandrs Djukovs.
Latvijas izlūkošanas dienesta ziņojumus, Latvijas diplomātiskā korpusa PSRS darbinieku atskaites un citus iekšējā lietojuma dokumentus pirms zināma laika atslepenoja Latvijas ĀM, un Latvijas Valsts vēstures arhīvā tie nejauši gadījās acīs publicistam un Latvijas Saeimas deputātam Nikolajam Kabanovam, un viņš sāka sastādīt šo krājumu. Vērts atzīmēt, ka Latvijā dokumenti ne reizi nav publicēti.
"Tāds ir patiesais Latvijas skatījums uz tālaika notikumiem," norādīja Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūta direktora vietnieks Sergejs Žuravļovs.
Publicētie dokumenti demonstrē tālaika noskaņojumu un parāda pirmskara Baltijas politisko ainu, kas zināmā mērā atšķiras no tēzēm oficiālajā Baltijas valstu vēsturē.
Katra valsts sprieda pēc sevis
"Pēc Līguma par neuzbrukšanu starp PSRS un Vāciju noslēgšanas visi diplomātiskā korpusa Maskavā pārstāvji interesējās par galveno jautājumu: vai līgumu papildināja kaut kādas slepenas norunas? Objektīvu informāciju par to saņēma tikai viena vēstniecība – Savienoto Valstu vēstniecība, pateicoties sakariem ar kādu vācu diplomātu Maskavā. Informāciju amerikāņu vēstnieks atklāja saviem viesiem no citām valstīm. Tostarp - arī Latvijas vēstniekam. Neraugoties uz to, klīda dažādas baumas par slepenām norunām, par kuru saturu Maskava un Berlīne klusēja. Latvijas ĀM nespēja tiks skaidrībā ar šo baumu kamolu," uzskata Sergejs Žuravļovs.
Latvijā nevēlējās ticēt tam, ka slepenajā norunā runa ir par trim Baltijas valstīm, kaut gan pēcāk igauņiem tomēr izdevās apstiprināt šo informāciju. Krievijas vēsturnieki pastāstīja, ka kopš 1938. gada Igaunijas specdienestiem bija cieši sakari ar Abvēru (vācu izlūkdienestu). Pie tam tik cieši, ka viņi pat nestrādāja Igaunijā, jo uzskatīja to par draudzīgu visās nozīmēs. No vāciešiem arī tika saņemts apstiprinājums.
"Igaunijas ĀM, atšķirībā no Latvijas ĀM, bija skaidrs priekšstats par notiekošo. Manuprāt, rezultātā Igaunija, apsteidzot notikumus, mēģināja uztaustīt sakarus ar Maskavu, lai parakstītu vienošanos, ko pēcāk nodēvēja par sasvstarpējās palīdzības paktu un kas tika parakstīta 1939. gada septembra beigās," paskaidroja Žuravļovs.
Savukārt iemesls, kura dēļ visas Baltijas valstis centās noskaidrot, vai Molotova-Ribentropa paktā bija slepenais protokols un kas tajā minēts, pēc fonda "Vēsturiskā piemiņa" pētījumu programmu vadītāja Vladimira Simindeja domām, ir vienkāršs.
"Lieta tāda, ka tolaik gandrīz visi dokumenti tika sastādīti ar papildu protokoliem. Molotova-Ribentropa pakts tika noslēgts 23. augustā, taču Latvija un Igaunija noslēdza tādu pašu līgumu par draudzību ar Vāciju agrāk – 1939. gada jūnijā. Arī tie saturēja slepenus protokolus," paskaidroja Simindejs.
Saskaņā ar šiem līgumiem, Latvija un Igaunija apņēmās "ar Vācijas piekrišanu un pēc konsultācijām ar Vāciju veikt visus nepieciešamos drošības pasākumus attiecībā pret Padomju Krieviju". Tās atzina uzbrukuma draudus tikai no Padomju Krievijas puses un "piekrita izvietot aizsardzības spēkus". Savukārt Vācija solīja "sniegt tām palīdzību tik lielā mērā, kādā tās pašas nebūs spējīgas to izdarīt".
"Vienkāršāk izsakoties, apsūdzības, ko PSRS Ārlietu tautas komisariāts izvirzīja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valdībām par militāro un politisko sadarbību ar Vāciju, zināmā mērā bija taisnīgas. Pie tam, lai arī tas skan dīvaini, pirms dažām dienām viens no igauņu politikas patriarhiem Sīms Kallass – pirmās republikas laiku bijušā Igaunijas Politiskās policijas vadītāja mazdēls – atgādināja mums, ka Somijas un Igaunijas artilērijas pozīcija garantēti nosedza Baltijas jūras flotes izeju un ieeju un droši garantēja tās iznīcināšanu," norādīja KF Baltijas pētījumu asociācijas prezidents Nikolajs Meževičs.
Latvija un Igaunija kļuva par Lietuvas politikas upuriem
Nikolajs Meževičs ir pārliecināts: Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armijas kopīgiem spēkiem varētu pretoties Sarkanajai armijai 1939.-1940. gadā pēc Somijas piemēra Ziemas karā.
"Varbūt viņiem nebija tādas pārliecības un vēlmes aizsargāt savu valstiskumu, kādu mēs ieraudzījām Helsinkos?" vaicā speciālists.
Arī Padomju valdība neplānoja pievienot savai teritorijai trīs Baltijas republikas, ir pārliecināti grāmatas autori. Savstarpējas palīdzības līgumus, kas bija noslēgti ar Baltijas valstīm, Kremlis vērtēja absolūti nopietni, taču viss mainījās pēc Vācijas ātrajiem panākumiem Rietumu frontē un Francijas sakāves.
Tāpat Kremlim tapa zināms, ka Lietuvas vadība apspriež iespējas izveidot valstī vācu protektorātu. Pēc PSRS domām, tamlīdzīgas pārrunas kaitēja status quo, paskaidroja Meževičs.
Pēc tam Maskava ļoti īsā laikā pieņēma lēmumu "iebetonēt situāciju – ievest papildu karaspēkus Baltijas valstīs". Saskaņā ar iepriekš atslepenotiem dokumentiem, 1940. gada 25 maijā PSRS vēl nebija nekādu ideju par Baltijas pievienošanu. Turklāt tika izskatīts jautājums par iedzīvotāju apmaiņu starp Baltkrievijas PSR un Lietuvu – lietuviešu iedzīvotāju repatriāciju no Baltkrievijas uz Lietuvu un otrādi.
"Tam nebūtu nekādas jēgas, ja būtu bijuši plāni par pievienošanu. Taču jau dažas dienas pēc Politbiroja lēmuma pieņemšanas par Lietuvu Molotovs izsauca pie sevis Lietuvas vēstnieku un izvirzīja attiecīgu ultimātu. Manuprāt, Latvija un Igaunija kļuva par soļu upuriem, ko tās nemaz nebija spērušas. Atšķirībā no Lietuvas, Latvija un Igaunija ievēroja 1939. gada septembrī panākto savstarpējas palīdzības vienošanos, taču, kā tas bieži mēdz notikt Baltijā, kad lēmumi tiek pieņemti attiecībā uz vienu republika, abas gāja līdzi kā "piekabe"," norādīja Meževičs.
Krievijas vēsturnieki atzina: ja ne Lietuvas prezidenta Antana Smetonas avantūra, ko pēcāk neatbalstīja nedz Lietuvas ministri, nedz armija, viss varēja beigties citādi. Baltijas valstīm bija iespēja nodzīvot 1940. gadu bez formālas pievienošanās Padomju Savienībai un pēc Otrā pasaules kara iegūt tādās pašās tiesībās, kādas saņēma citas Austrumeiropas valstis. Visticamāk Latvija, Lietuva un Igaunija arī tiktu iekļautas Varšavas līguma sastāvā, taču būtu suverenas un neatkarīgas. Tomēr, kā zināms, vēsture necieš vēlējuma izteiksmi.
